Zane Brūvere-Kvēpa, Latvijas Rakstniecības un mūzikas muzeja redaktore
Personīgi man Latvijas simtgade ir nozīmīgi svētki, jo, strādājot Valkas novada pašvaldībā, līdzdarbojos pasākumu rīkošanā par godu Latvijas Pagaidu Nacionālās padomes simts gadu jubilejai. Protams, var nicinoši izteikties par simtgades pasākumiem, taču tie man ir sagādājuši personīgu gandarījumu. Šie svētki un daudzi citi jubilejas pasākumi saliedē cilvēkus. Turklāt simtgades pasākumi nenotiek tikai Rīgā, bet arī reģionos. Tas patiešām ir labi! Latvijas simtgades birojs ir paveicis daudz labu darbu. Es ļoti
gaidu 18. novembra svētkus, jo tie būs īpaši – svinēsim Latvijas simtgadi, jaunākā dēla Aleksandra vārda dienu un man Valkas novada dome ir piešķīrusi Atzinības rakstu. Jūtos tā, ir kā saņemtu Triju Zvaigžņu ordeni. Svētkus svinēšu Valkā. Šo pilsētu uzskatu par īpašu vietu. Tāpat kā Latviju. Ticu, ka, ja mēs paši teiksim, ka Latvija ir laba vieta, kur dzīvot, tad tā arī ir un būs. Man patīk, ka mana Latvija ir pietiekami maza, lai cilvēki varētu satikties. Te ir lieliska vieta, kur īstenot savas idejas un pietiekami ātri sasniegt rezultātu. Diemžēl ir arī lietas, kas nepatīk. Latvijā ir pārāk liela birokrātija un smags nodokļu slogs, kas traucē jauniem cilvēkiem uzsākt savu uzņēmējdarbību un atsperties. Tāpat joprojām nav jūtama valsts ieinteresētība, lai jaunās ģimenes iegūtu savu mājokli. Jaunajiem uzsākt patstāvīgu dzīvi ir sarežģīti. Mani sadusmo, ja kāds sāk apšaubīt, ka Latvija ir demokrātiska valsts un ka viss te ir tikai slikti. Mums jābūt lepniem, ka dzīvojam brīvā un neatkarīgā valstī. Kā paši teiksim, tā arī dzīvosim. Tas atkarīgs tikai no mums. Tāpēc aicinu ikvienu aizdomāties par to un novēlu būt ikdienā drosmīgākiem lēmumu pieņemšanā, kā arī nebaidīties pastāvēt par sevi.
Līna Mūze, šķēpmetēja, Olimpisko
spēļu dalībniece
Latvija ir mana zeme! Visvairāk to novērtēju tad, kad esmu ārpus Latvijas. Gadā tie ir septiņdesmit procenti, ko pavadu treniņnometnēs un sacensībās ārzemēs. Lielākoties esmu ceļā, tāpēc pietrūkst latviešu ēdienu, mājas, Smiltenes, manu vecāku un lielās ģimenes. Ja citi raujas uz siltajām zemēm, tad es cenšos atvaļinājumu pavadīt Latvijā. Šogad visvairāk izbaudīju Siguldu rudenī un beidzot apmeklēju “Prāta Vētras” koncertu Rīgā. Kad biju maza, arī braucu uz koncertiem, šogad pašai bija pārsteigums, ka biju Latvijā un varēju doties uz “Prāta Vētru”. Viņu patriotiskā dziesma “Pirmais latvietis uz mēness” lika aizdomāties ļoti daudz par to, ko dzīvē daru un kāpēc to daru. Ļoti lika novērtēt vietu, no kuras esmu.
Mīlu Latviju par to, ka man ir tik skaista ģimene, kura novērtē mani un kuru novērtēju es. Man ir pieci brāļi, viena māsa, vecāki. Esmu tante desmit bērniem. Mīlu savu ģimeni par to, ka viņi visu laiku liek man censties, raidīt šķēpu aizvien tālāk, lai varētu atļauties viņiem dāvanas, jo, gatavojoties Ziemassvētkiem, tas ir milzīgs finansiāls ieguldījums. Neatkarīgi no tā, cenšos visus iepriecināt, jo katrs jau kaut ko gaida. Visa ģimene satiekas vienkopus Ziemassvētkos un uz Līgo svētkiem.
Esmu pozitīvs cilvēks, tāpēc mani ir grūti sarūgtināt. Taču grūti ir redzēt citus cilvēkus bēdājamies un sagurušus. Cilvēki ikdienā tik daudz dara, lai spētu nodrošināt savu ģimeni. Brīžiem pārņem sajūta, ka cilvēki nepadomā par sevi. To arī gribētu novēlēt Latvijai – cilvēkam pašam ir jāsāk parūpēties par sevi, tad par ģimeni, tad līdzcilvēkiem, jo Latvija jau ir mūsu cilvēki. Un, ja cilvēki būs veseli, priecīgi un stipri, tad arī mūsu valsts tāda būs.
Pirmo reizi mūžā 18. novembri pavadīšu ārpus Latvijas. Tieši Latvijas simtgadē man jākāpj lidmašīnā un jādodas uz Kēnigzi Vācijā. Esmu pieņēmusi jaunus izaicinājumus dzīvē, piedalīšos treniņnometnē monobobā, kas ir jauna disciplīna ziemas olimpiskajās spēlēs.
Kristīne Valtiņa, grafiskā dizainere, kompozīcijas skolotāja
Šobrīd dzīvoju Valkas pagasta Lugažu ciemā. Latvija galvenokārt man ir mājas. Kādu laiku esmu dzīvojusi un strādājusi arī ārzemēs un, esot prom, man ļoti gribējās atpakaļ uz Latviju. Te jūtos droši, šeit ir mana ģimene, draugi, cilvēki, uz kuriem varu paļauties, kuri mani atbalstīs.
Salīdzinot ar pārējo pasauli, Latvijā ir mierīgāka, nesteidzīgāka dzīve. Nav tādu cilvēku jūru, kā, piemēram, Londonā, tur cilvēki skrien galvu nepacēluši. Nav lielu sastrēgumu, pat Rīgā iespējams atrast vietas, ceļus, kur tu vari būt/pārvietoties, neizjūtot metropoles klātbūtni.
Ir, protams, arī daudz lietu, kuras neapmierina, pat nezinu, ar kuru sākt… Viennozīmīgi, tā ir Latvijas nodokļu sistēma ‒ lieli nodokļi, salīdzinoši mazas algas. Bet, domājot par ikdienu, traucē negatīvisms cilvēkos, noslēgtība, ietiepība, kas bieži neļauj līdz galam atvērties būt pašam, paveikt iecerēto. Daudziem ir problēmas ar komunikāciju un pieņemt jaunās lietas, laika nestās izmaiņas un jauno paaudzi. Ļoti bieži ir jācīnās par savu viedokli, ideju, lai tā tiktu uzklausīta un pieņemta.
Tuvojoties Latvijas simtgadei, bērniem skolā, lai viņos raisītu svētku sajūtu un izglītotu par šiem svētkiem, tiek doti daudzi dažādi tematiski uzdevumi, tas viennozīmīgi pastiprina vēlmi atzīmēt Latvijas simtgadi. Tiesa, šogad valsts svētkos ar draugu dosimies pie viņa mammas uz Bristoli (Anglijā). Līdzi ņemšu nepieciešamo, lai tur uz vietas pagatavotu svētku samta kūku Latvijas valsts karoga krāsās. Man patīk svētki ‒ tas ir vēl viens iemesls, lai apēstu kūku (smejas).
Svētkos novēlu ‒ būt pieklājīgam vienam pret otru. Mācīt pieklājību un cieņu bērniem. Būt atvērtākiem. Saskatīt prieku ikdienas mazajās lietās.
Māris Eglītis, vijciemietis
Vienpadsmit gadus strādāju Norvēģijā un nolēmu atgriezties Latvijā. Patlaban pagājis pusgads kā esmu atpakaļ. Tuvākajā laikā plānoju dibināt savu būvniecības uzņēmumu un vēlos kļūt par ugunsdzēsēju, lai pildītu glābēja misiju ‒ gribu palīdzēt cilvēkiem.
Atgriezos, jo Latvija man nozīmē daudz. Šeit ir manas mājas “Celīši”, šeit ir man svarīgie cilvēki. Norvēģijā es jutos vientuļi, neraugoties uz to, ka strādāju kopā ar paziņām. Laikam turienes vide un, protams, valoda neļāva man justies brīvi. Ir ļoti svarīgi pārzināt valodu, lai vari brīvi izteikties.
Manuprāt, viens no iemesliem, kāpēc aizbraukušie neatgriežas, ‒ viņiem šeit nekas nepieder, nav radu, nav patiesu draugu un, atbraucot uz Latviju, viņiem ir garlaicīgi.
Esot prom, ļoti novērtēju Latvijas kultūru un kultūras pasākumus, it īpaši sporta pasākumus ‒ sports man ir ļoti svarīgs. Lai gan nav tā, ka, esot prom, nepiedalījos dažādos pasākumos un sportiskās aktivitātēs, tomēr vēlreiz nākas atzīt, ka pilnvērtīgi ikvienu pasākumu un aktivitāti spēju izbaudīt, ja apkārt ir man nozīmīgie cilvēki.
Latvijas politika ir tas jautājums, kuru mūsu valsij ir jācenšas sakārtot. Nepatīk, ka uz valsts svētkiem tiek tērēts tik daudz naudas. Mūsu ziemeļu kaimiņvalstis Igaunija un Somija iztērēja daudz mazāk simtgades sagaidīšanai. 18. novembri iepriekš esmu maz svinējis, jo, strādājot ārzemēs, bieži vien šī diena iekrita darba dienā. Bet šogad pēc ilgiem gadiem to ar draugiem plānoju atzīmēt, ieturot kopīgas vakariņas un apmeklējot pasākumu “Staro Rīga”. Par salūta skatīšanos vēl neesmu izlēmis.
Svētkos novēlu ticēt sev, saviem spēkiem. Mazāk kritizēt citus, bet vairāk darīt pašiem.
Kārlis Anitens, dramaturgs un režisors
Man šķiet, ka Latvija visiem ir mūsu mīļā un vienīgā zeme. Gadiem ejot, aizvien vairāk saprotu, ka šie cilvēki, kas radīja un darīja iespējamu, lai mums būtu Latvijas valsts, šodien ir pārāk maz novērtēti varoņi. Mēs paši redzam, cik grūti ir valsti uzturēt kārtībā, kad tā jau ir, līdz ar to kļūst skaidrs, ka daudz grūtāk ir izveidot valsti, kad tās nemaz nav. Tāpēc šie cilvēki mūsu laikos būtu pelnījuši daudz lielāku atzinību un godināšanu. Esam neliela tauta, kurai ir sava valoda, zeme, kurā dzīvot. Manuprāt, tas mūs ir padarījis par sīkstu nāciju, kas spēj pastāvēt pāri laikiem. Cik daudz pasaulē ir tautu, kurām nav savas zemes. Mēs mazliet vieglprātīgi pret to attiecamies. Latvija ir manas mājas. Esmu daudz ceļojis, bet nevaru iedomāties sevi dzīvojam citur. Ja jau Dieviņš ir gribējis, lai es šeit piedzimstu, tad acīmredzot šeit man ir jābūt. Vismaz man Viņš ir iedevis līdzi šīs zemes mīlestību. Tāpēc es mīlu Latviju!
Sarūgtina tas, ka cilvēkiem, pēc padomju ēras nokļūstot brīvībā, joprojām ir palicis iedzīts tas, ka nekā nav un neko nevar dabūt, ka visu laiku ir jāsitas pa dzīvi, lai kaut ko sasniegtu. Diemžēl arī tas, ka mēs vairs īsti neticam saviem priekšstāvjiem, ka viņi savu darbu dara, nesavtīgu iemeslu vadīti, ar vēlmi padarīt tautas dzīvi labāku. Tas ir tas, kam es droši vien arī vairs neticu, jo to stāstu un pierādījumu, kas atklājas, ir daudz. Tas mani tiešām sarūgtina, jo pats esmu godprātīgi gājis un strādājis, maksājis nodokļus.
Reizēm esam par daudz nīgri, tāpēc nākamajā Latvijas simtgadē cilvēkiem novēlu būt laipnākiem citam pret citu ikdienā un caur šo laipnību spodrināt arī savstarpējo cieņu, tad arī daudz kas sakārtosies. Un, protams, pašus svētkus aicinu nosvinēt, jo pasaulē nemaz nav tik daudz izredzēto cilvēku, kā daudzi no mums ir pieredzējuši savas valsts neatkarības atjaunošanu un vienlaikus var arī svinēt valsts simtgadi. Tā ir unikāla lieta!
Sarmīte Caune, Strenču novada kultūras centra vadītājas vietniece
– Protams, Latvijas simtgade man ir svētki, jo Latvija ir mana Dzimtene. Ar to viss ir izteikts. Mani mazliet tracina ažiotāža par to, ka tiek iztērētas milzīgas naudas, šaujot salūtu un rīkojot pompozus pasākumus, taču, manuprāt, cilvēki vēlas, lai jebkuri svētki, arī mājās rīkotas dzimšanas dienas svinības, paliktu atmiņā gan pašam, gan pārējiem. Svētkiem ir jābūt, un tie ir jāsvin, vēl jo vairāk, ja tā ir simtgade. Mēs godā ceļam cilvēkus,kuri nodzīvojuši tik ilgus gadus, bet mūsu valstij bija jānoiet ļoti smags ceļš, lai varētu tikt līdz šai simtgadei. Man svētkos ir svarīgi būt kopā ar ģimeni, taču šogad 18. novembrī kopā ar dzīvesbiedru došos uz Latvijas Republikas proklamēšanas 100. gadadienai veltītu svētku koncertu Latvijas Nacionālajā teātrī, uz kuru mani ielūdzis Valsts prezidents Raimonds Vējonis un viņa kundze. Valsts prezidenta apsveikums un ielūgums Latvijas simtgades priekšvakarā man sagādāja neviltotu pārsteigumu kā īpašs cieņas apliecinājums.
Man strādājot ir izveidojies noteikts viedoklis par Latviju. Es domāju, ka varbūt ne visās zemēs cilvēki ir tik ļoti lepni par to, kur viņi dzīvo, kādi ir cilvēki Latvijā. Esmu ciemojusies Vācijā, arī viņiem ir svētki, bet neesmu izjutusi, ka tur tos svinētu tā, kā to darām Latvijā. Mēs esam lepni par mūsu mākslu, mūsu kultūru, mūsu sportistiem, par to, ko mēs spējam izdarīt. Tās ir vērtības, kas ir tikai un vienīgi Latvijā un latvietim, jo viņš ir stiprs, visu varošs, nepiekāpīgs par savām lietām. Varbūt tāpēc, ka Latvija ir maza zeme, taču ar kādu spīti pret lielajām varaskārajām valstīm tā gājusi, ar kādu milzīgu apņēmību cilvēki radījuši cerību sev un citiem par savu valsti un tagad šī cerība ir attaisnojusies. Mums ir sava Latvijas valsts ar savu karogu, ar savu himnu. Mēs varam būt lepni! Piemēram, šās vasaras lielajos Dziesmu un deju svētkos mēs pierādījām to, ka spējam pārvarēt jebkuras grūtības. Es zinu, cik grūti bija daudziem, arī Strenču novadam, aizsūtīt uz svētkiem savus amatiermākslas kolektīvus, jo budžetā ir tik naudas, cik ir. Taču visi sasparojās, visi nāca vakaros uz mēģinājumiem, izgāja skates. Kad to visu pārdomāju, rodas vēl lielāks lepnums par mazo Strenču novadiņu un par Latviju kopumā.
Ilga Sprancmane, seniore,
Palsmanes Goda cilvēks
Latvijas simtgade man ir lieli svētki, jo Latvija ir mana Dzimtene, te es esmu dzimusi, augusi un vēl joprojām dzīvoju. Lai Dievs svētī Latviju un lai Latvija nekad vairs nepazaudētu savu neatkarību! Padomju laikā es neticēju, ka tā būs, bet mans tētis teica – “varbūt es sagaidīšu to laiku, kad tiks pacelts sarkanbaltais karogs”. Viņa paaudze ticēja tam, ka Latvija atkal būs brīva. Bija cilvēki, kuri mājās paslēptu glabāja brīvās Latvijas karogu.
Un notika brīnums. Atceros, cik tā bija skaista diena, kad pasludināja Latvijas neatkarību. Saulīte jau bija mazā gabaliņā, uz rietēšanu. Sēdējām pie televizora, rokas salikuši, domājām, kas notiks. Pasludināja…! Asaras saskrēja acīs.
Ne jau viss šodienas brīvajā Latvijā notiek tik pozitīvi. Ir arī savas kļūdas, bet ir arī savi labumi. Ieejam veikalā, tur ir pilni plaukti, nezinām, pat ko paņemt. Par to prieks. Padomju laikos tā nebija. Atceros, kad biju maza meitene, pieaugušajiem, kuri aizgāja uz vēlēšanām, deva končas – bez papīra apkārt un ar ievārījumu iekšā. Mēs, bērni, bijām priecīgi par to. Citur konfektes nevarēja dabūt.
Taču pats galvenais ir tas, ka mēs esam brīvi savā zemē. Mēs esam kulturāli. Tas izpaudās lielajos Dziesmu svētkos. Latviešu tauta laikam ir dziedātāju tauta. Un arī, kā kādreiz teica Ēvalds Valters, arāju tauta, kura mācēja strādāt, un tā ir arī šodien. Mēs strādājam savā brīvajā, neatkarīgajā Latvijā. Tas taču ir jauki. Es ļoti bēdājos un skumstu par to, ka daudzi jaunie brauc no Latvijas projām. Mani divi mazdēli arī ir ārzemēs. Var jau būt, ka viņi atgriezīsies, esmu runājusi ar viņiem, vaicājusi, vai tiešām nenesas sirds pie Dzimtenes? Viņi saka, – “jā, tomēr pietrūkst Latvijas”. Protams, atalgojums ārzemēs ir citādāks, mums nav tik liels. Bet vai tiešām tai lielajai naudai ir vērtība? Mēs arī ar mazumiņu mākam izdzīvot. Un, ja to pieņemtu, tad dzīvotu savā zemē, nebūtu jādzīvo pa svešām. Un, ja mūsu valstī ir nebūšanas, viss taču ir atrisināms. Es ceru, ka Latvijā viss pamazām atjaunosies. Mēs iesim uz augšu.
Es mīlu Latviju kā savu dzimteni un Latvijā mīlu savus bērnus, man to bija pieci, mīlu savus 14 mazbērnus un deviņus mazmazbērnus. Es esmu miljonāre! Mīlu viņus arī tāpēc, ka bērni daudzās ģimenēs ir tie, kuri spēj vecākus saturēt kopā. Tā veidojas dzimtas, un tās ir Latvijas pamats.
Ērika Tannenberga, bijusī laikrakstu “Darba Karogs”, “Mūsu Zeme” un “Ziemeļlatvija” korespondente
Esmu nacionāliste, bet cienu visas tautas. Ilgus savas dzīves gadus dzīvoju Valgā, bet regulāri apmeklēju pasākumus Valkā un piedalos daudz un dažādās aktivitātēs. Latvijas simtgade man ir īpaši svētki, jo mans tētis Arnolds piedzima 1918. gada 6. decembrī – jau brīvā Latvijā. Svinēšu gan savas Latvijas, gan mīļā tēta simts gadu jubileju. Neskatoties uz to, ko nācies piedzīvot manai dzimtai, es mīlu Latviju, cilvēkus un dzīvi. Ne pret vienu neturu aizvainojumu, visiem visu piedodu. Tāds man raksturs.
Sevī vairāk jūtu vāciskumu, jo mans dzimtas uzvārds ir Šmits. Mana vecmamma Dore Šmit Latvijā iebrauca no Vācijas, un visos savos radiniekos no tēta puses šis vāciskums stipri izpaužas. Salīdzinot mammas radus ar tēta radiem tomēr tās ir divas dažādas pasaules. Mammas pusē vairāk valda tāda kā skaudība, nenovīdība, aizvainojumi un ļauna turēšana, bet esmu tēta meita un jūtu, ka esmu citādāka. Ieejot viņu dzimtā un tiekoties ar radiniekiem, tur uzreiz jūtama mīlestība. To novēlu arī latviešiem un Latvijai – vairāk mīlestības un iecietības vienam pret otru.
Ja aizdomājos par to, kas man patīk Latvijā, tad atbildēšu – man patīk viss. Es varu iet un par visu priecāties. Man bija smaga bērnība, bet tagad, būdama pensionāre, dzīvoju tik labi kā nekad. Mani sajūsmina koncerti, pasākumi, notikumi un satiktie cilvēki. Tomēr ir arī dažas lietas, kas mani tracina. Nevaru ciest latviešu skaudību. Gribētos, lai latvieši būtu atvērtāki, sirsnīgāki un draudzīgāki. Man nepatīk arī ārišķības, tāpēc uzskatu, ka Latvijas simtgadei iztērētā nauda, salīdzinot ar Igaunijas un Somijas simts gadu jubilejas budžetu, ir pārāk liela. Es varu par to dusmoties, bet mainīt tur neko nevaru. Taču valsts svētku svinības Valkas pilsētas kultūras namā apmeklēšu. Es to daru vienmēr. Tie man būs lieli svētki, jo Valkas Dāmu kluba vadītāja Mārīte Magone saņems Valkas novada Goda pilsoņa titulu. Mēs plecu pie pleca jau vairākus gadus darbojamies Dāmu klubā.
