Piektā vēstule
Līdz Ziemassvētkiem jācenšas piedomāt par islandiešiem un norvēģiem, kuriem gaismas ir vēl mazāk, bet viņi taču ir izdzīvojuši, vai ne? Nu tā – kopumā ņemot…
Pārceļoties no galvaspilsētas uz laukiem (lai gan tas neskaitās korekts, man šis apzīmējums patīk, tāpēc to lietoju), mana dzīve ir ļoti mainījusies. Un ar šo es nedomāju ārējos, redzamos apstākļus un vidi, bet – iekšup vērsto, personisko apzināšanos. Dzīvojot šeit, ir atklājusies “jauna telpa”, kuras nebija straujajā pilsētas ritmā. Ir vairāk laika domāt, sajust, ieklausīties. Un zini, nav nekā interesantāka par būšanu kopā ar sevi! Pēdējo sešu gadu laika nogrieznis man atdevis atpakaļ arī dažas prasmes, kuras likās “aizgājušas” un zaudējušas aktualitāti. Piemēram, adīšanu un šūšanu. Dzīvojot “Rozītēs”, tās dabiski ir atmodušās. Protams, atšūt džinsiem galus, iešūt jakai jaunu rāvējslēdzēju vai salabot apģērbu – to esmu darījusi vienmēr, bet es to nesauktu par šūšanas prasmi. Tā nav radīšana. Tā ir ikdienišķa nepieciešamība. Savukārt tagad, pēc gandrīz divdesmit gadu pārtraukuma, es atkal šuju radot.
Bērnībā bija daudz iespēju mācīties darboties gan ar veco kājminamo Pfaff, gan ar roku griežamo Singer, jo abas omes bija prasmīgas rokdarbnieces. Lai gan, patiesībā, visvairāk dažādu šūšanas un piegriešanas knifu iemācījos no pirmā vīra, kurš joprojām ir radošs un rūpīgs amatnieks, visu apguvis pašmācības ceļā. 90. gados, kad bērni bija mazi un veikali tukši, mēs bijām viena stilīgi ģērbta ģimenīte, jo no vienkāršiem kokvilnas audumiem pratām darināt interesantu apģērbu. Vēlākos gados kaut kā vairs šūt nesanāca, un tā tas viss dabiski izbeidzās.
Šeit dzīvojot, diezgan drīz iepazinos ar Lilli (Lilitu Ikali). Tu jau saproti, viņu ir grūti nepamanīt un mani vienmēr interesējušas košas personības. Sākām draudzēties, organizējām modes skates un pēkšņi vienā brīdī (tas notika pagājušajā ziemā) sapratu, ka atkal vēlos šūt. Ne jau tāpēc, ka nebūtu, ko vilkt mugurā. Mani saista radīšanas prieks un štukošanas process. Neaizraujos ar sarežģītām piegrieztnēm (Lillis man laipni atvēl savas “Burdas”), uzsvaru lieku uz interesantiem krāsu un faktūru salikumiem. Es vispār ļoti mīlu krāsas! Tā nu, iedvesmojusies no Lilles, ķēros klāt saviem audumu krājumiem. Taču tie, kā zināms, nav bezgalīgi. Pirkt audumus veikalā sanāk dārgi, tāpēc atradu citu veidu, kā īstenot savu vajadzību. Lietotu mantu veikali jeb Second Hand. Kā tos mīlīgi dēvē Lillis – “humīši” (no vārda “humpalas”). Turklāt pasaulē šis lietu otrreizējās pārstrādes process iet plašumā. Cilvēki aizvien vairāk sāk domāt par vides un resursu taupīšanu, līdz ar to esmu trāpījusi aktuālā plūsmā (man riebjas vārds ,,trendīgi”, lai gan šoreiz tas būtu īsti vietā). “Humīšos” protu atrast visdažādākās pērles!
Novēlot, lai arī Tavā dzīves ceļā trāpās īstie cilvēki, šoreiz atvados!
Zilais (pat nezinu, kā lai to nosauc) bluzons, tunika šūts no vilnas auduma ar “humīšos” iegādātu pieskaņotu plāno audumu. Kapuces ir ārkārtīgi dekoratīvs elements gandrīz jebkuram tērpam.
Pelēko vilnas auduma naģeni ar rūtainu oderi uzšuvu nesen. Šīm angļu stila cepurēm gabaliņu salaiduma vietā (cepures centrā) paredzēta poga. Vistrakākais bija pogas apvilkšana ar audumu. Nebiju gaidījusi, ka būs tik piņķerīgi! Nākamajai nagu taisīšu mazāku un stingrāku, bet ar veikumu kopumā esmu apmierināta. Audumi, protams, no tā paša avota.
Jau pirms laba laika mēdzu ,,uzlabot” vīriešu kreklus. Bet, vispār, 39.–40. izmēra kreklus valkāju pie džinsiem arī nepāršūtus. Man patīk! Pasteļtoņu zili strīpainajam nogriezu apakšmalu, jostas vietā iešuvu pretfaltes, padarot kreklu piegulošāku, un izrotāju ar zilu mežģīni.
Kad vasaras beigās biju pie savas fantastiskās friziermeistares Gaujienā, aizdurvē uz pakaramā ieraudzīju neparasta fasona jaciņu. Palūdzu Kristīnei atļauju un paņēmu to līdzi uz mājām, lai mēģinātu izveidot piegrieztni. Visu biju izdomājusi pareizi un jaciņa sanāca. Vēsi bēšīgā toņa elastīgais audums izskatās perfekti.
Reiz veikala drēbju kaudzē pamanīju koša, rūtota auduma “tantucīga” fasona svārkus. Tie bija iedvesmojoši liela izmēra, tāpēc sapratu, ka gribu taisnas šaurās bikses, kas tiek dēvētas par stabulenēm. Izgriežot pāri palika milimetrīgas auduma ļerpatiņas, bet bikses izdevās!
Piemēram, zili pelēkās “harēmbikses” (atkal jau jāpiemin Lillis, jo nosaukums ir viņas ideja) sašuvu no diviem liela izmēra svārkiem. Šim modelim vajag daudz auduma, bet piegrieztne ir ļoti vienkārša. Visām manām biksēm obligāts nosacījums ir ietilpīgas kabatas. Ciest nevaru, ka sieviešu bikšu ražotāji ekonomē materiālu uz kabatu rēķina. Tās ir tik mazas, ka bieži vien pat plauksta neietilpst.
Vispār neesmu kostīmu cienītāja, jo saskaņot līdzīgus toņus man šķiet pārāk vienkārši, tāpēc – garlaicīgi. Bet šoreiz sagribējās! Savos “kraukļa krājumos” sameklēju bēšīgu vilnas audumu biksēm. Labs, biezs audums, bet pie sejas es tādu neliktu, jo pārāk dzeltenīgs. Sievietēm pēc 40 gadu vecuma no siltajiem toņiem jāsāk izvairīties. Žanna Dubska stila lietās ir liela gudriniece, un arī šajā ziņā viņai izrādījusies taisnība.
Trakākais, ka tad, kad bikses jau biju piegriezusi, uz vienas staras ceļgala rajonā ieraudzīju traipu. Vienmēr pirms šūšanas katru audumu rūpīgi pārbaudu, bet šoreiz hlora radītais pleķis manam skatienam bija paslīdējis garām. Ko nu?! Tērpa radīšanas burvība ir tajā, ka visu laiku nākas kaut ko štukot. Ņēmu jaciņā izmantoto pelēko audumu un apdarināju bikšu staru apakšdaļu. Izskatās pat interesantāk, nekā būtu varējis būt.
Kaklarotu sameistaroju kādā garā ziemas vakarā, izjaucot divas morāli novecojušas rokassprādzes. Vīram palūdzu makšķerauklu un, darbu beidzot, uzsiet mezglu, kurš neatnāks vaļā. Kopš burāšanas laikiem jaunībā viņš ir mezglu siešanas speciālists.
Jā, nu, protams! Man vajag izaicinājumus! Nolēmu, ka mēģināšu uzšūt žaketi. MĀCĪŠOS šūt žaketi. Jau kādu laiku “humīšos” pievērsu uzmanību aizkariem. Dažādiem. Biezajiem, plānajiem, mežģīņu. Lieli gabali, daudz auduma. Izmazgā, izgludini un liec lietā! Skaistais zaļi pelēcīgais biezo aizkaru audums jau sen “miedza man ar aci”. Sapratu – būs žakete! Manā garderobē ir daudz žakešu, bet visas tādas sievišķīgās, “maziņās”. “Burda” piedāvāja interesantu vīrišķīgu modeli ar paplatinātu plecu daļu; it kā būtu palienēta. Izmantoju gan auduma labo (mīksta, it kā samtīga faktūra), gan kreiso (gluda, ar blāvu pērļainu mirdzumu) pusi.
Un oderei, bez šaubām, ir tikpat liela nozīme kā ģērba redzamajai pusei. Žakešu oderes ir mans fetišs!
Pašai bija grūti noticēt, bet man tas izdevās! Protams, ir sīkas kļūdiņas, bet pirmajai žaketei – lieliski! Nupat palūdzu šo ģērbu uzlaikot saviem puikām. Viņiem der perfekti! Tātad, šujot dēliem, man atliks vien pogcaurumus iestrādāt kreisajā pusē.
Visas skaistās bildes radīja Linda Ikale, kura pēdējo gadu laikā labi iemācījusies strādāt ar cilvēkiem. Fotografēt priekšmetus un ainavas vienmēr ir vienkāršāk. Labam fotogrāfam jābūt kā režisoram, kurš pasaka, ko modelim darīt, kā kustēties un, kas ne mazāk svarīgi, ko nedarīt. Mums abām saskan gaume vides izvēlē un ne tikai… Tāpēc gribu pateikties viņām abām: Lilitai – par iedvesmošanu un iespēju izmantot žurnālus “Burda”, bet Lindai – par patīkamo sadarbību un jautro kopā pavadīto laiku tajā saulainajā rudens dienā. Šie abi cilvēki ir vēl viena manas dzīves vērtība, par kuras esamību jūtos pateicīga.
