Šogad mana dārza ābeles atpūtās, toties šoziem manā mājā skanēs latviešu komponista Jāzepa Vītola stādīto ābeļu āboli – lieli, garšīgi. Mūziķa dārzā arī mana sirds izskrējās kopā ar atvasaras sauli Gaujienā, kurp mani aizveda Tamāra un viņas meita Ilva, kura strādā Palsmanes skolā. Abas atsaucīgas un jaukas, un smaidīgas.
Komponista māja celta 1937. gadā uz muižas kādreizējās zemes, ko sadalīja 20. gadsimta 20. gados. Daļu zemes uzdāvina komponistam Jāzepam Vītolam.
Paša Vītola māja stāv aizvien, bet vajadzīgs jauns jumts. Netālu ir arī “Anniņas” māja, ko Jāzeps Vītols uzcēla par godu savai sievai Annijai, kura, aizbraukdama no Palsmanes uz Rīgu mācīties mūziku, konservatorijā satiek Jāzepu Vītolu jau krietni gados un iemīlas. Annija bērnībā dziedājusi arī Palsmanes baznīcā.
Šobrīd Gaujienas pilij ir 300 gadu, “Anniņās” – Vītola muzejs, viss kopā raisa skumjas par to, ka neprotam organizēt valsti tā, lai saglabātos īstās vērtības.
Annijas māsa Helēna Viļuma kādreiz Smiltenē strādājusi par advokāti, bet viņas meita Maija Zīle, kad tagad dzīvo ASV, uzdāvina Tamārai un Ilvai daļu Jāzepa Vītola īpašuma. Būtu jauki, ja kādi fondi, projekti spētu saprast, ieraudzītu idejas, atbalstītu, lai Gaujienas muiža neaizietu postā, “Anniņās” skanētu mūzika un visā apkārtnē vītos dzīvīguma stīgas.
Cik gan daudz sīkos, nevajadzīgos niekos tiek tērēta nauda, it kā Latvijas simtgades svētkus svinot! Īstās vērtības klusi drūp.
