Neatkarības 27 gados esam bijuši varen naski likvidētāji. Šeit nedomāju padomju laiku kolhozus un sovhozus – ar rupju varu uzspiestā sistēma bija nolemta pēc definīcijas. Velti vaimanāt arī par daudzu rūpniecības uzņēmumu likvidēšanos, jo pēc Padomju Savienības sairuma vairs nebija pircēju ne mūsu mikroautobusiem, ne telefonu centrālēm, bet ražošanas pārkārtošanai tobrīd neatradās bagāti investori.
Rakstīt par minēto tēmu mani pamudināja jaunākā Augsto Kungu iecere likvidēt daudzās autoostas, kādas līdz šim saglabājušās. Pat Valmieras pilsētā, kur satiksme visai intensīva desmitos virzienu. Esot nepieciešams ekonomēt līdzekļus, pārāk lielas esot valsts budžeta dotācijas. Dīvaina loģika – jo vairāk budžetā naudas, jo vairāk pietrūkst. It kā dotācija būtu vajadzīga zvirbuļu pārim autoostas pažobelē.
Sāku pārdomāt, kas un ar kādu intensitāti ticis likvidēts. Varam sākt ar dzelzceļiem. Negribu noliegt, ka daļa no vietējiem dzelzceļiem bija kļuvuši bezperspektīvi, jo attiecīgajos virzienos visus pārvadājumus veica autotransporta firmas. Nav saprātīgi modernizēt tādu dzelzceļa līniju, pa kuru divreiz dienā aizklunkurē viens pasažieru vilciens ar diviem vagoniem. Bet par visiem gadījumiem es neņemos apgalvot to pašu. Personīgi zinu tikai Rīgas-Ērgļu dzelzceļa likteni. Faktiski šis dzelzceļš bija iecerēts citāds, ja posms starp Ērgļiem un Madonu savulaik netika izbūvēts, tad tikai tāpēc, ka Vestiena un Vecpiebalga katra gribēja dzelzceļu pie sevis. No Madonas uz Lubānu līnija jau darbojās, atlika to paturpināt līdz Rēzeknei, un būtu īstenojusies Kārļa Ulmaņa iecere par šī stratēģiski nozīmīgā satiksmes ceļa izveidošanu. Šā ceļa fragmentārisms mazināja tā ekonomisko nozīmīgumu, un vismaz savulaik Šlesera solījums par modernas paralēlās šosejas izbūvi ir īstenots. Pa bijušo dzelzceļa trasi tagad var braukalēt vietējā jaunatne un arī zemnieki, jo tilti pār upītēm ir labs arguments šādai izvēlei. Tomēr pieļauju, ka dažos gadījumos dzelzceļu likvidācija bijusi pārsteidzīga.
Pamatīgs juceklis valdījis jautājumā par medicīnas iestāžu likteņiem. Skaidrs, ka augstas klases pakalpojumus var sniegt tikai lielākie centri. Medicīna ir ļoti dārga nozare valstī, kur pirms tam modernākā iekārta bijis rentgenaparāts.Vietā mums tagad ir ģimenes ārstu korpuss, un tas ir labi. Bet lauku cilvēkiem padomju laikā bija vismaz rajonu centros pieejami arī daudzveidīgāki pakalpojumi. Lai kāda bija tā laika kvalitāte, tomēr katram bija pieejams procedūru kabinets, kur veica gan injekcijas, gan masāžu. Manu radikulītu tur drebināja ar elektrību un sildīja ar ozokerīta aplikācijām. Tas nebija daudz, bet šī iemesla dēļ man nebija jāguļ slimnīcās un jākavē darbs. Es pat nezinu, kas tamlīdzīgs varbūt pieejams arī mūsdienās, bet man šādas informācijas nav.
Mūsdienās medicīnai piešķirto finansējumu lielā mērā tērē visādas starpniekfirmas, tostarp IT speciālisti, kuri veidoja jauno recepšu rakstīšanas versiju. Ministre Čakša pelnījusi atzinību par to, ka viņa daudzas ieceres novedusi līdz galam, ko nevar teikt par viņas priekšgājējiem. Bet daudzas reformas nav nobeigtas, tāpēc bažas par nākotni paliek. Lai cik gudri runātu ierēdņi, medicīnas pakalpojumu minimumam jābūt pieejamam ģimenes ārsta tuvumā, un ekonomēt dažus miljonus uz vienkāršā cilvēka veselības rēķina nebūtu prātīgi. Ne jau ar to valsts cels vispārējo labklājību, ja ik gadu aizvien vairāk sirdzēju deklarēsies tuvējā kapsētā. Jo tāds principā nav valsts pastāvēšanas uzdevums.
Izglītības iestāžu likvidācija laukos šķiet krietni nepārdomāta. Ja vietējā situācija paģēr, ir jāsaglabā skoliņa arī ar pieciem bērniem. Tas labāk redzams vietējai pašvaldībai, cik kura vieta perspektīva. Visumā apsveicami aktīvais ministrs Šadurskis ir un paliek matemātiķis, kurš sliecas visu un visur salikt skaitļu tabulās. Bet viens bērns skolā skar arī divus viņa vecākus un pāris citu radinieku, runa ir par kādu privātīpašumu laukos, kam līdzi nāk dzīvīga rosība. Pamestība ir faktors, kas valsts budžetam tieši atņem iedzīvotājus, bet ministrs matemātiķis rēķina tikai izdevumu daļu. Un vai vispār dzīvu cilvēku likteņu pakļaušana naudas spaidiem būtu valstiski atbildīgi risinājumi? Matemātiska pieeja cilvēkiem nekad nerada ētiski pareizāko risinājumu, tas attiecas arī uz mazo skolu skolotāju algām.
Esam laikam varen ekonomējuši budžeta līdzekļus, jo daudzviet likvidētas pasta nodaļas, šur tur arī bibliotēkas. Ir vēl laukos saglabājušies klubi un kultūras centri, kur visai apsveicama rosība. Tas ir apliecinājums, ka atlikušie lauku cilvēki vēlas rosīties. Un nebūtu peļami, ja katra pagasta centrā kādā puspamestā ēkā tiktu iekārtotas nodarbību telpas mājražotājiem – audējiem, adītājiem, koka un dzelžu meistariem, konservētājiem un tamlīdzīgi. Tad rastos varbūt cita dzīvība arī panīkušajās skoliņās. Bet Rīgas Kungiem laikam labāk patīk likvidācijas.
Nedomāju, ka itin nekur nekas nav jālikvidē, tas attiecas arī uz galīgi sanīkušām autoostām. Bet skaitīt katru cilvēku interesēs ieguldītu eirīti par it kā nelietderīgi iztērētu galīgi aplam. Labi, tās pāris autoostas kasieres varbūt sameklēs darbu ārzemēs, biļetes pasažieriem izsniegs šoferi… Galu galā autoosta ir vajadzīga arī šoferiem. Valsts budžeta dalīšanā prioritātei jebkurā gadījumā jābūt cilvēkam, tāpēc valsti nedrīkstētu vadīt cilvēki ar privātbodes īpašnieka domāšanu.
