Svētā Jēkaba ceļš (spāņu valodā Camino de Santiago) jeb Santjago ceļš ir viens no slavenākajiem svētceļojumu maršrutiem Eiropā, tas ved uz iespējamo svētā mocekļa Svētā Jēkaba atdusas vietu Spānijas pilsētā Santjago de Kompostelā, kur uzbūvēta katedrāle – viens no svētceļojuma galamērķiem.
Mēdz teikt, ka šī ceļa noiešana ir katra cilvēka individuāls izziņas, piedošanas vai veltījuma ceļš, atbrīvošanās no grēkiem.
Nekad nebija iedomājusies,
– tas ir arī par mani
Strenču novada Sedas bibliotēkas vadītāja Viktorija Brjuņina par Santjago ceļu agrāk neko nezināja. Viņa vienkārši vēlējās pavadīt savu šā gada atvaļinājumu kopā ar vīru Valēriju Prosolkovu, bet beigās sanāca tā, ka abi ar velosipēdiem šoruden divās nedēļās nobrauca gandrīz 700 kilometru pa Santjago ceļu okeāna tuvumā, sākot no Portugāles pilsētas Lisabonas līdz Santjago de Kompostelai Spānijā. Uz turieni var nokļūt pa dažādiem svētceļnieku ceļiem, šis ir tikai viens no iespējamajiem maršrutiem.
Ja esi fiziski izturīgs, tad tas ir lielisks veids, kā pavadīt atvaļinājumu, secina Viktorija un ar sajūsmu atceras ceļā redzētās skaistās ainavas – gan mazās pilsētiņas Atlantijas okeāna krastā, gan paša okeāna diženumu un krāšņumu, ko varēja vērot, gan braucot ar velosipēdu, gan sēžot vietējās kafejnīcās, restorānos vai pastelarias un izgaršojot vietējos ēdienus, dzerot portugāļu garšīgo, aromātisko kafiju un našķējoties ar vietējo kārumu – olu krēma kūciņām (pastéis de nata). “Ļoti gardas. Ēdām, cik lien vēderā, un pieņēmāmies svarā,” smaida Viktorija un vēl piebilst, – kad agrāk redzējusi fotogrāfijas, kā cilvēki sēž okeāna krastā un malko vīnu, nekad neesot domājusi, – “tas ir arī par mani”, bet, lūk, ir gan.
Viktorijas un Valērija atvaļinājuma ceļojumu faktiski veidoja divi piedzīvojumi, jo pirms Santjago ceļa uzsākšanas un piepulcēšanās draugu grupai no Ukrainas abi divatā no Lisabonas devās uz divām citām Portugāles pilsētām Vagosu un Miru, lai piedalītos orientēšanās sacensībās. Viktorija un Valērijs ir Smiltenes novada orientēšanās kluba “Azimuts” biedri un pārstāvēja “Azimutu” mačos Portugālē, turklāt slavējami – abi savās grupās kopvērtējumā izcīnīja 1. vietu. Viktorijai šīs viņas pirmās ārzemju sacensības bija lielisks piedzīvojums, piemēram, sprinta distancē finišs bija iespaidīgs – pašā okeāna krastā, pludmalē.
Pludmales Portugālē ir īpaša apraksta vērtas, teic Viktorija, jo katrai no tām ir savs vārds (ceļotāji piestājuši arī Viktorijas pludmalē) un tajās ir daudz interesantu lietu. Viktorija, būdama bibliotekāre, bija priecīga, ieraugot pašā okeāna krastā bibliotēku. “Redzējām daudz ko interesantu, piemēram, arī Spānijā ir pilsēta Valga!” viņa velk paralēles ar Igaunijas Valgu.
Mirkļi, kad nevajag sēdēt telefonā
Viktorijai ceļojums uz Portugāli bija laba pieredze, lai saprastu, ka viņai un vīram labāk patīk ceļot divatā, nevis grupā: “Tas bija pārsteigums, jo agrāk ceļojām tieši grupā, bet tagad sapratām, ka mums tas vairs nepatīk. Visu varējām izdarīt un atrisināt paši.”
Lūk, piemēram, situācija svešā valstī, kad ar velosipēdiem bagāžā stāvi dzelzceļa stacijā uz perona, gaidi vilcienu, bet tas noteiktajā laikā nepienāk, tablo parādās uzraksts portugāļu valodā, uz perona sapulcējušies cilvēki izklīst, tu neko nesaproti, paliec gaidīt nākamo vilcienu, bet arī tas nepienāk. Tā atgadījās Viktorijai un Valērijam, kad viņiem pēc orientēšanās sacensībām bija jādodas ceļā, lai piepulcētos draugu kompānijai. Ko darīt? “Ja jau vilciena nav, tad ķērāmies pie plāna B – braucām projām ar velosipēdiem, jo sapratām, ka varam to izdarīt. Navigācija un kartes ir telefonā. Kempingi ir visur, un tajos arī pārsvarā nakšņojām,” atceras Viktorija.
Viņa gan piebilst, ka ceļojumam grupā ir arī plusi. Pašam nav jādomā par ceļu, ēstuvēm un naktsmītnēm, jo to visu saplāno grupas vadītājs. Viktorijas draugu ceļotāju kompānijā vienmēr ir cilvēks ar mediķa izglītību un ar līdzi paņemtu aptieciņu. Ir cilvēks, kurš atbild par velosipēdiem un to remontu, ja ceļā atgadās tehniska ķibele. Taču mīnusi ir tas, ka jāpielāgojas citiem. “Piemēram, no rīta mēs ar vīru visu darām ātri, bet pārējie lēnītēm. Mēs sēžam, gaidām, esam gatavi braukt, bet jāgaida citi. Kad sākas brauciens, viens brauc ātri, citi lēnāk, un vieniem jāgaida pārējie,” dažus piemērus nosauc Viktorija. Viņa ir komunikabls cilvēks, tāpēc, ceļojot grupā, patīk sarunāties, taču arī tas reizēm izpaliek. Proti, brauciena laikā sarunāties nav ērti, bet, kad pienāk pusdienošanas laiks un grupas biedri ienāk restorānā, tad ko viņi dara? Vispirms visi taujā pēc WiFi paroles, lai pieslēgtos internetam, pēc tam sēž pie galda un skatās telefonos, kas jauns Facebook.
“Es saku, parunāsimies, noliksim telefonus uz galda un pirmais, kurš paņems, maksās par visu pusdienām. Atbilde skan – “nē, nē”,” smaida Viktorija. Protams, arī viņa regulāri sazinājusies ar mājās palikušo dēlu un savu mammu, kura mazo skolnieciņu pieskatījusi, taču tas nav prasījis tik ilgu sēdēšanu telefonā.
Zīmodziņi svētceļnieka pasē, labsajūta dvēselē
Santjago ceļš Viktorijai palicis atmiņā ar sastaptiem citiem svētceļniekiem – interesantiem, pozitīvi noskaņotiem cilvēkiem no visas pasaules. Viņu vidū bijušas arī divas jaunietes no Latvijas – kājām gājējas, kuras pie savām mugursomām piespraudušas Latvijas karodziņu un pēc tā arī tikušas atpazītas. Kad Viktorija viņām uzsaukusi – “Labrīt, meitenes!”, viņas pat satrūkušās, sak, kurš te, svešajā zemē, vēl runā latviski?
“Bija laba sajūta satikt tik daudz cilvēku no dažādām valstīm. Sapratu, ka varu runāt angliski, kā māku, un, ja kaut ko nemāku, papildināt ar žestiem. Viss šis ceļojums bija lielisks piedzīvojums,” priecājas Viktorija.
Par to atgādinās gan fotogrāfijas, gan sertifikāts par Santjago ceļa pievārēšanu. Tādu sertifikātu izsniedz tad, ja ceļotājs, ierodoties Santjago de Kompostelā, var uzrādīt svētceļnieka pasi, ko iegādājas, uzsākot Santjago ceļu un kurā pieturvietās (baznīcās, kafejnīcās, naktsmītnēs) tiek iespiesti zīmodziņi. Nonākot Santjago, šī zīmodziņiem pilnā pase kalpo kā pierādījums par ceļa veikšanu, un visi, kuri vēlas, var saņemt sertifikātu par ceļa noiešanu.
