Kā cilvēkam apdzīvotā vietā sadzīvot ar klaiņojošiem kaķiem, ja, no vienas puses, ir žēl noskatīties uz izsalkušajiem dzīvniekiem, it sevišķi mazuļiem, bet, no otras puses, labi apzinies, ka šiem likteņa pabērniem pajumti nedosi tādu vai citādu apsvērumu dēļ?
Šo problēmu nesen “Ziemeļlatvijā” aktualizēja vairāki Launkalnes pagasta Silvas ciema iedzīvotāji. Iesniegumu no Silvas iedzīvotājiem ar aicinājumu atrisināt klaiņojošo kaķu problēmu šajā ciematā saņēmusi arī Smiltenes novada Pašvaldības policija, kas novadā organizē klaiņojošo dzīvnieku izķeršanu (pašu izķeršanas procesu veic pašvaldības uzņēmums “Smiltenes NKUP”).
Saimnieku pamesti mājdzīvnieki neuzrodas tikai Silvā. Viņi ir arī citur, kaķi piedevām nekontrolēti vairojas un “veļas plašumā”. “Ziemeļlatvija” uz sarunu aicināja Smiltenes novada Pašvaldības policijas priekšnieku Normundu Liepu un taujāja, kādu pašvaldības policija saredz risinājumu šai problēmai, jo faktiski arī kaķi un suņi ir vietējie iedzīvotāji, viņi ir mums blakus un cilvēkam ir jāsadzīvo gan ar citu mājas mīluļiem, gan bezpajumtniekiem.
Smiltenes novada dome pēdējos gados savā budžetā arvien palielina finansējumu klaiņojošo mājdzīvnieku izķeršanai, taču ar to nepietiek. Viens no risinājumiem, kā apturēt nekontrolētu kaķu vairošanos, ir tā dēvētās kaķu mājas, norāda N. Liepa. Smiltenes novadā tādu gan vēl nav, bet Latvijā jau ir pieredze, kad sabiedriskās organizācijas sadarbībā ar dažādiem labdarības fondiem būvē kaķu mājas, lai bezsaimnieku dzīvniekiem nav jādzīvo dzīvokļu māju pagrabos un arī ziemā viņi varētu paslēpties no aukstuma. Taču kaķu mājām ir vairāki nosacījumi: pirmkārt, kaķi obligāti jāsterilizē, otrkārt, barošanas vieta jāuztur tīra un kārtīga, treškārt, jābūt saskaņojumiem ar visām ieinteresētajām pusēm, piemēram, daudzdzīvokļu mājas iedzīvotāju piekrišanai.
Intervijā “Ziemeļlatvijai” N. Liepa uzsver: – Taču problēma pastāvēs, kamēr nemainīsies cilvēku domāšana, kamēr visi nesapratīs, ka suņi un kaķi nozīmē atbildību un rūpes. Dzīvnieks nav īslaicīga izklaide, tā nav lieta, kuru var paņemt tikai uz laiku. Ministru kabineta noteikumos “Labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī suņa apmācībai” ir definēts, kādas ir prasības mājas kaķu un suņu turēšanai. Piemēram, kaķis, kurš ir vecāks par sešiem mēnešiem, var brīvi uzturēties ārpus viņa īpašnieka vai turētāja valdījumā vai turējumā esošās teritorijas tikai tad, ja ir sterilizēts. Latvijā ir arī spēkā “Dzīvnieku aizsardzības likums”, tas kā vienu no dzīvnieka īpašnieka pienākumiem nosaka nepieļaut nekontrolētu dzīvnieka vairošanos. Atgādināšu arī, ka ir aizliegta klaiņojošu mājdzīvnieku piebarošana koplietošanas telpās, piemēram, daudzdzīvokļu māju kāpņu telpās. Ir runāts ar cilvēkiem, lai to nedara, esam izskatījuši citu cilvēku sūdzības un iesniegumus, bet nekas nebeidzas, piebarotie kaķi šķūņos vai citur savairojas, un atkal problēma samilzt. Tā notiek gan pilsētās, gan pagastos. Viens no risinājumiem ir cilvēku informēšana, lai mainītu viņu domāšanu, lai tie cilvēki, kuri nespēj parūpēties par kaķiem ilgstoši, nepieņemtu viņus.
– Taču ir cilvēki, kuri nespēj paiet garām pamestam mājdzīvniekam, it sevišķi viņa mazulim. Ir žēl.
– Tik un tā klaiņojošus kaķus nevajag nepiebarot. Vajag paziņot pašvaldībai, jo pašvaldības autonomā funkcija ir izķert šādus bezsaimnieka klaiņojošus, neproduktīvus dzīvniekus. Vai pieņemt kādu no šādiem dzīvniekiem? Mans redzējums ir tāds, ka cilvēkiem ļoti atbildīgi jāapsver savs lēmums, padomājot, vai viņi spēs izpildīt visas prasības. Suns ir jāved pastaigās un jāpotē. No 2017. gada 1. janvāra Latvijā visiem suņiem, kuri ir sasnieguši sešu mēnešu vecumu, jābūt čipētiem (apzīmētiem ar mikroshēmu) un reģistrētiem Lauksaimniecības centra datu bāzē, arī tiem suņiem, kuri netiek izlaisti no mājas vai pagalma. Dzīvnieka čipēšana un reģistrēšana dzīvnieka īpašniekam atvieglos sava dzīvnieka meklēšanu un atrašanu, ja viņš ir pazudis, bet valsts un pašvaldības policijai palīdzēs nodrošināt sabiedrisko kārtību un drošību. Līdz šim mūsu novadā ir čipēti un reģistrēti 900 suņu. Tas ir maz. Iespējams, viena daļa īpašnieku savu suni pie veterinārārsta čipē, taču procesu neizdara līdz galam, proti, viņiem vēl jāsamaksā 3,50 eiro liela nodeva un suns jāiereģistrē Lauksaimniecības datu centra bāzē. Lai atpazītu un identificētu dzīvnieku, nepietiek tikai ar čipa numuru, ir jābūt čipa numuram kopā ar dzīvnieka īpašnieka datiem. Ir tendence, ka cilvēki aizbrauc uz ārzemēm, bet savus mājdzīvniekus pamet novārtā. Tad viņi savu suni var citam tikai pārdot vai dāvināt tikai tad, ja suns ir čipēts.
– Visos cilvēkos ieaudzināt atbildību pret savu mājdzīvnieku, visticamāk, neizdosies nekad. Varbūt pašvaldība var palielināt finansējumu klaiņojošo mājdzīvnieku izķeršanai, lai tā apturētu viņu nekontrolētu vairošanos?
– Smiltenes novada pašvaldības resursi ir ierobežoti. Taču finansējums, ko pašvaldība atvēl šim mērķim ir liels un katru gadu palielinās. 2016. gadā šī summa uz visu novadu bija aptuveni 5000 eiro, 2017. gadā – 6000 eiro, bet šogad – jau aptuveni11 tūkstoši eiro. Smiltenes novada dome ir noslēgusi līgumu ar Valmieras dzīvnieku patversmi, kur nonāk Smiltenes novadā noķertie klaiņojošie suņi un kaķi. Pašvaldības policija organizē šo dzīvnieku ķeršanu, to izpilda “Smiltenes NKUP”. Izmaksās ietilpst transporta izdevumi, dzīvnieka uzturēšanās patversmē, arī viņa eitanāzija un utilizēšana, ja noteiktajās 14 diennaktīs dzīvnieku neviens neadoptē.
– Kā šī summa tiek sadalīta uz Smiltenes novadu?
– Pēc vajadzībām. Ir pagasti, kuros kaķi vispār nav ķerti, jo problēma nav tik milzīga. Varbūt savu dara daba, klaiņojošos kaķus nokož lapsas. Pārsvarā klaiņojošo dzīvnieku ķeršana tiek organizēta Smiltenē un Silvā. Dzīvnieki ir ķerti arī, piemēram, Variņos un Launkalnē. Atsaucamies uz iedzīvotāju zvaniem, taču cilvēki zvana arī par smieklīgām situācijām, piemēram, laukos kaimiņiene atnes kaķi un iemet pagalmā, cilvēks zvana, lai Pašvaldības policija dzīvnieku savāc. Paši savā starpā nevar tikt skaidrībā, kam kaķis pieder.
–Varbūt risinājums ir sava dzīvnieku patversme Smiltenes novadā?
– Šis jautājums pašvaldībā ir skatīts dažādās darba grupās un sanāksmē, taču secinājums ir tāds, ka tad izmaksas būtu vēl lielākas, nekā sadarbība ar Valmieras dzīvnieku patversmi. Katrā pašvaldībā ir sava situācija, savi resursi un savs redzējums uz šo problēmu. Mums šobrīd tas ir sadarbības līgums ar Valmieras dzīvnieku patversmi. Nākotnē plānojam strādāt pie šā jautājuma, lai Pašvaldības policija netiktu iesaistīta tādā saimnieciskajā darbībā, kāda ir klaiņojošu kaķu un suņu izķeršanas organizēšana. Pašvaldības policijai ir svarīgākas lietas, ko darīt. Protams, tā ir problēma, ja cilvēks dzīvo daudzdzīvokļu namā, kaimiņos ir savairojušies kaķi un viņi grib ēst. Tāpēc vēlreiz aicinu iedzīvotājus ziņot par klaiņojošiem pamestiem kaķiem un suņiem Pašvaldības policijai un ziņot savlaicīgi, nevis tad, kad problēma ir samilzusi. Jautājums vienīgi, cik lieli resursi ir pašvaldībai, lai dzīvnieku dotajā brīdī noķertu. Diemžēl ir liela suņu īpašnieku daļa, kuri savu suni laiž brīvi paskrieties. Ko tas suns sadara, cik cilvēku viņš sakož, cik sevi apdraud, cik ceļu satiksmē bīstamas situācijas radījis, to saimnieks nezina. Cilvēki nodarbojas ar tiesisko nihilismu, sak “mans suns jau nekož”. Nav jādiskutē, kož vai nekož. Sunim jābūt kontrolētam, lai viņš nevienam neiekostu un nevienu neapdraudētu. Mājdzīvnieka reģistrēšana ir viena problēma, skraidīšana savā vaļā un klaiņošana – otra problēma. Ir arī gadījumi, kad suņi pieder personām, kuras pašas par sevi nevar parūpēties, kur nu vēl par mājdzīvnieku.
– Kur konkrēti cilvēkam vērsties, ja viņš redz klaiņojošu mājdzīvnieku vai arī zina mājas suni vai kaķi, par kuru saimnieks pienācīgi nerūpējas?
– Ja problēma ir akūta, aktuāla, tad jāvēršas Smiltenes novada Pašvaldības policijā (tālrunis 28659933). Ja ir sistemātiski pārkāpumi, tad par tiem jāinformē sava pagasta pārvalde vai novada dome. Par kaķiem vislabāk problēmu izstāstīt sava pagasta pārvaldei vai pilsētā pašvaldībai. Nevajag rakstīt uz vairākām iestādēm vienlaicīgi, pietiek, ja uzraksta novada domei. Protams, ir apsveicami tas, ka cilvēki nav vienaldzīgi un cenšas risināt problēmu, taču ir lieki apgrūtināt sevi, tērēt papīru un rakstīt Valsts policijai, Pašvaldības policijai, novada domei, pagasta pārvaldei.
– Varbūt cilvēki netic, ka pašvaldība reaģēs?
– Ir jātic. Tāpēc jau mēs te esam, lai strādātu un risinātu problēmas. Varbūt cilvēkiem nav tik vispusīgs skatījums un viņi nezin, kā notiek process. Domā, – atliek piezvanīt un tūlīt kaut kas sekos. Protams, ir situācijas, kad tā arī jābūt, bet ir situācijas, kad tūlītēja reaģēšana nav akūta. Katru situāciju nevajag dramatizēt. Ir resursi, ir plānošana. Ja pa ielu klaiņo bīstams suns, tad ir viena situācija, bet, ja saimnieks katru vakaru jau trīs gadus laiž suni ārā, tad kāpēc visu šo laiku klusēji? Uzraksti savlaicīgi, ka tā notiek. Iedzīvotājiem nofotografētais vai uzfilmētais jāsūta nevis uz sociālajiem portāliem, bet pēc iespējas ātrāk – Pašvaldības policijai. Tas nav tavs negods, ja tu ziņo par klaiņojošu suni, tas ir tavs pienākums. Tikai tā visi kopā varam uzlabot sabiedrisko drošību. Policija viena pati kārtību neieviesīs.
– Un kā paliek ar Silvas gadījumu, kur veidojas bezsaimnieka kaķu kolonija un vietējie domā, ka tur savu roku var būt pielikuši pilsētnieki, atvedot un pametot pašiem vairs nevajadzīgus mājdzīvniekus vai viņu mazuļus? Ko darīsiet lietas labā?
– Iedzīvotāji grib, lai mēs šo problēmu atrisinām. To varēsim tad, ja būs nauda. Situācija ir apsekota. Vēl sazināsimies ar konkrētiem iesnieguma rakstītājiem, kaut gan šās mājas iedzīvotājiem viss tika izskaidrots pagājušajā gadā. Es neticu, ka iedzīvotāji no citām vietām masveidā savus dzīvniekus ved uz Silvu un tur palaiž, lai iet, kur grib. Tādas informācijas policijas rīcībā nav. Manā skatījumā tas ir tikai pieņēmums. Protams, novadā ir bijuši gadījumi, kad cilvēki izlaiž savus dzīvniekus netālu no viensētām vai mežos. Nesen Jaunsmiltenē, Smiltenes – Valmieras šosejas malā, bija izmests skaists, apmēram trīs mēnešus vecs kucēns. Zemnieks zvana – “ko lai dara?”. Kucēns draudzīgs. Ausis pa gaisu, mēle ārā. Apkārt ir mājas, kurās jau ir savi suņi. Aizvedām kucēnu uz Valmieras dzīvnieku patversmi, un viņu jau nākamajā dienā adoptēja.
– Vai Silvas gadījumā risinājums varētu būt noķert bezsaimnieka kaķus, sterilizēt un tad palaist atpakaļ?
– Taču tad ir vajadzīga kaķu māja. To var darīt, un tas ir ieteicams. Tā ir labā prakse, ko popularizē Dzīvnieku policija un dzīvnieku aizstāvji. Mājas iedzīvotāji kopsapulcē nolemj, ka pie viņu mājas būs kaķu māja jeb novietne bezsaimnieka kaķiem, paši uzņemas papildu saistības un tādu kaķu māju ierīko. Tādas jau ir Valmierā, Rīgā un vēl citās lielajās republikas pilsētās. Ja ir kaķu māja, tad klaiņojošos dzīvniekus noķer, sterilizē iezīmējot (nogriežot ausīm stūrīšus) un izlaiž atpakaļ tajā pašā vietā, kur viņus noķēra. Pašvaldība sedz izdevumus par kaķu noķeršanu un sterilizāciju, bet dzīvnieku pieskatīšanu un barošanu apmaksā mājas iedzīvotāji, kuri ierīkojuši kaķu māju. Tad gan ir jāievēro noteikumi: jākopj teritorija, kaķi centralizēti jābaro, jāapseko un teritorija jāsatīra. Taču ieguvums ir tas, ka tiek apturēta nekontrolēta dzīvnieku vairošanās. Varbūt arī Smiltenes novadā būs sava pirmā kaķu māja!
