Pamattēma šai apcerei ir ilgus gadus cilātais jautājums par visas tautas vēlētu Valsts prezidentu, jo liela daļa sabiedrības pārliecināta, ka tad gan tiktu iebalsots ideālais valstsvīrs, kurš ar vienu rāvienu visu tautu ieceltu saulītē. Cik vien sevi atceros, cilvēki vienmēr cerējuši uz kaut ko labāku par esošo.
Bet uz šo tēmu vispirms gribas paraudzīties no tikko aizvadīto Saeimas vēlēšanu sasniegtā rezultāta. Un mans secinājums, ka ļaudis kopš Senās Romas laikiem dziļākajā būtībā maz mainījušies, jo masām aizvien galvenā prasība ir pēc maizes un izrādēm. Vēlēšanu rezultātā esam ieguvuši politisko izrādi, bet lieku maizes kanci uz rāvienu vis nedabūsim. Viena no stabilākajām un rezultatīvākajām valdībām paslaucīta pagaldē, lai vietā gaidītu iecerēto sapņu komandu.
Nereti dzirdēts apgalvojums, ka tauta tomēr esot gudra, tāpēc aplamus lēmumus vispār nespējot pieņemt. Gudrība tomēr mēdz izpausties ne visai gudrās formās, jo vēlēšanās visvairāk balsu sazvejo tās partijas, kas visskaļāk lamā un apvaino citus. Te nerunāju par “Saskaņas” gadījumu, jo šīs apvienības atbalstītājs tradicionāli ir vienots etniskā ziņā. Latviešiem tomēr derētu apzināties, ka Latvija ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kura Eiroparlamentā pratusi ievēlēt veselus trīs pretvalstiski orientētus deputātus. No astoņiem deputātiem tikai pieci pārstāv Latvijas intereses!
Maza piebilde tiem, kuri varen enerģiski sākuši dalīt amatus nākamajā valdībā. Atcerieties, ka ir tāds SAB ar prominento Maizīša kungu priekšgalā. Nojaušu, ka ne viens vien sacerējies jaunpolitiķis nemaz nesaņems pielaidi valsts noslēpumiem, tāpēc būs spiests klusi atsēdēt Saeimā savu četru gadu termiņu. Tas attiecas arī uz prezidenta amata kandidātiem.
Kopš esam atguvuši neatkarīgas valsts statusu, gandrīz bez mitas zelēti divi jautājumi – par tā saukto čekas maisu publiskošanu un par tautas vēlētu prezidentu. Varbūt patiešām nebūtu peļami, ja šie jautājumi beidzot tiktu atrisināti atbilstoši tautas gribai. Būtu vismaz šie kašķi izbeigti. Kaut faktiskais guvums būtu tikai simbolisks. Ceram, ka čekas maisi tiks publiskoti, kaut visiem zināms, ka tie nav ne tuvu pilnīgi. Nekas ļauns nenotiktu, ja atstātu visu kā līdz šim, jo paietu bībeliskie 40 gadi, un gudrajai tautai par tādiem smirdoņu maisiem saglabātos vienīgi zinātniska interese.
Cita situācija ar Valsts prezidenta amatu. Katra sabiedrības grupa iedomājas ideālo prezidentu atbilstoši savam skatījumam. Bet prezidents ir dzīvs cilvēks, nevis skulptoru lipināts mākslas darbs. Vieniem balsotājiem galvenā prasība prezidenta amata kandidātam būs viņa angļu valodas prasmes, citam liksies, ka svarīgāka ir prasme paklanīties un uzsmaidīt, bet krietna puse gudrās tautas gluži vienkārši cerēs, ka prezidents braukās pa pagastiem un visiem trūcīgiem dzērājiem dalīs paciņas ar naudu.
Lasītājs manos vārdos var saklausīt ironiju. Bet ir taču tā, ka vairums no mums līdz šim cerējis uz ideālajiem politiķiem. Un tā mums nāk un iet ministri, premjeri, deputāti, bet līdz šim nav patrāpījies neviens puslīdz politiķa ideālam atbilstošs. Politiķis varbūt arī gribētu būt ideāls no visiem aspektiem, bet katram amatā ievēlētajam jāstrādā reālos apstākļos, kur šķēršļus var likt gan ierēdņu birokrātija, gan egoistiski uzņēmumu vadītāji. Ideāli var šķist vienīgi diktatori, jo tad pretenziju uzturētāju vienkārši nav.
Ar vienu vai citu amatpersonas ievēlēšanas kārtību ir gandrīz kā ar Krilova fabulas mūziķiem, kad kvalitāti tomēr nenosaka sēdēšanas kārtība. Ja nu turpmāk Saeima prezidentu vēlēs atklātā balsojumā, tad tas izskatīsies demokrātiskāk par līdzšinējo praksi, kaut zinām, ka vienmēr pastāv iespēja manipulācijām. Un svarīga var izrādīties prezidenta kandidāta izvirzīšanas procedūra. Bet, ja gribam paļauties uz vēlētāju gudrību, tad var sagadīties, kā vienreiz jau tika pieredzēts Lietuvā. Nācās piedzīvot apkaunojošo prezidenta atstādināšanas procedūru. Turklāt mūsdienās publiska prezidenta izraudzīšana kļūst bīstama tāpēc, ka šajā procesā visvieglāk iejaukties mums zināmajiem kaimiņvalsts interneta hakeriem. Tas kļūst par mūsdienu realitāti.
Mums, latviešiem, visi pieci neatkarības gadu prezidenti ir dzīvi un nereti aplūkojami televīzijā, avīzes drukā intervijas ar viņiem. Varam salīdzināt. Katram no viņiem bijušas savas stiprās puses un savi trūkumiņi, bet – un to es saku pavisam atbildīgi – neviens no viņiem kaunu valstij nav nodarījis un nenodara arī pašlaik. Galīgo spriedumu jebkurā gadījumā spriedīs vēsture, un atliek tikai šaubīties, vai šis spriedums būtu citāds, ja citāda būtu bijusi ievēlēšanas kārtība.
