Smiltenes novada muzejs Mēru muižā savu kolekciju papildinājis ar kādu īpašu dāvinājumu. Smiltenes ģimnāzijas ilggadējā mājturības skolotāja, izcilā latviešu ornamenta pārzinātāja un rokdarbniece, vairāku grāmatu autore Valija Nadziņa savas grāmatas, rokdarbus un īpašas pašas darinātās drānas nolēmusi dāvināt novada muzejam, jo uzskata, ka tā ir vienīgā vieta, kas pienācīgi spēj glabāt vērtīgo, kas nākamajām paaudzēm kalpos kā vēstures lieciniece. “Ziemeļlatvija” apciemoja Valijas kundzi pansionātā Smiltenē.
“Ar muzejiem man vienmēr ir bijis tuvs kontakts. Mani rokdarbi no senākiem laikiem atrodas muzejā Valkā, bet tagad nolēmu dāvināt sev tik tuvo un mīļo Smiltenes novada muzejam, kas vēl ir salīdzinoši jauns, bet gan jau iestrādāsies. Tiekoties ar muzeja darbiniecēm pansionātā un arī manā dzīvoklī, radās labs priekšstats – darbu interesējošas un jaukas sievietes. Atdāvināju savus lietišķos darbus un grāmatas, bet vēl mēs satiksimies un turpināsim iesākto. Grāmatas ir tās, uz kurām balstās viss praktiskais darbs. Uz muzeju aizvesti jau daži izšuvumi, ar kuriem savā laikā kopā ar skolēniem guvām panākumus ne tikai rajona centrā un Rīgā, bet arī Maskavā. Tolaik lietišķā māksla gāja kā no rokas, jo bija čakli un gudri bērni. Lai viss izdotos, ir divas svarīgas darbības – jāspēj radīt tādu atmosfēru, kas bērnam rada interesi, jo tad viņš strādās, un jāizprot pamati. Tas attiecas uz jebko – arī dziedāšanu un dejošanu. Ja būs prieks, pamatzināšanas vai vismaz nojausma, uz ko balstīt praktiskās darbības, tad viss izdosies,” sākot sarunu, teic cienījamā un izcilā pedagoģe.
Jau ceturto gadu viņa savu ikdienu aizvada SIA “Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīca” sociālās aprūpes nodaļā jeb tautā sauktajā pansionātā. Visu mūžu nodzīvojusi savā elegantajā un labiekārtotajā pilsētas dzīvoklī, seniorei bija ļoti grūti pierast jaunajā vietā. “Nokļuvu te veselības dēļ guļošā stāvoklī. Tolaik biju tik slima, problēmas ar sirsniņu, kas ietekmēja vēlāk arī locītavas. Mājās pati nevarēju visu izdarīt, vienu dienu atnāk ārsts, otrā atnes no veikala nepieciešamo, bet, kas to izdarīs trešajā un ceturtajā dienā? Tā mani mēnesi dienu un nakti apčubināja, liekot pie sistēmas un dodot šprices. Labi, ka es vēl simtgades sliekšņa priekšā varu stāvēt tā kā tagad. Jūtos labāk, kā pirms četriem gadiem un esmu arī te iedzīvojusies. Gadu kalnns (96 gadi – red.) man ir liels. Varu būt pateicīga mūsu dakteriem, kurus uzskatu par labiem. Arī slimnīcas jaunais vadītājs Didzis Lūkins ir ļoti jauks un jau centies ieviest pārmaiņas. Protams, ka šeit ir arī daudz trūkumu, bet kopumā esmu ļoti apmierināta,” sēžot savā istabiņā, stāsta Valijas kundze.
Kā lielāko no trūkumiem pensionētā skolotāja uzskata trauksmes pogu, kas neesot istabiņās. “Tādu vajadzētu katrā istabiņā, gluži kā slimnīcās, ja kļūst slikti, lai var izsaukt māsiņu, kas atrodas stāvu augstāk. Ļoti gribētos, lai arī ēdienu gatavotu uz vietas, nevis vestu no otras pasaules malas. Mūsu taču te tagad ir daudz un, ja vēl klāt pieskaita personālu. Vēl man ļoti gribētos, lai svētdienās būtu atšķirīgs ēdiens, nevajag jau nekādus lašus, bet mazliet svētku noskaņās,” ieminas Valija.
Taču viņa ļoti slavē jauno vadītāju un atļaujas teikt, ka Dieviņš stāv klāt Smiltenes novadam, jo tajā visi galvenie vadītāji ir jauni vīrieši ar iegūtu augstāko izglītību, domājoši un ar pieredzi. “Sāksim jau ar mūsu pašu slimnīcu, ugunsdzēsības depo, luterāņu baznīcu, mūzikas skolu un domi. Lasu avīzi, un tajā atspoguļojas tas, ka mūsu novada vadība ir ļoti informēta, kas notiek katrā vietā, arī pagastos. Kādreiz mēdza teikt, ka veci vadītāji ir kā pielīmēti pie krēsla, par mūsu novadu to nevar teikt. Viņi ar sirdi un dvēseli strādā,” uzslavē pensionāre.
Valijas kundze ir ne tikai moža, bet viņai ir arī laba atmiņa. Viņa spilgti atceras, kā sāka strādāt Smiltenes ģimnāzijā, kad ēdnīcā bija jāēd no alumīnija šķīvjiem un karotes otrā galā atradās dakša. Savukārt, uzņemot viesus skolā, nebija galdautu, ko uzklāt uz galda. “Atceros, ka ar direktoru Blīgznu sarunājām, ka no internāta varēsim paņemt četrus baltus palagus, kas bija tikko atvesti. Tā mēs desmit gadus visiem smalkajiem viesiem galdautu vietā klājām palagus un neviens no viņiem to nepamanīja, jo visus interesēja ēdiens. Mani pārsteidz, ka par balto galdautu nozīmi sabiedrībā sāka runāt tikai pirms dažiem gadiem, ceļot tos godā 4. maija svētkos. Jau senos laikos baltā krāsa latviešiem simbolizēja tīrību un kārtību, savā ziņā arī inteliģenci. Tas atspoguļojās gan baltajās drānās un lakatiņos, ko sējām galvā, gan galda klājumā. Starp citu, ārzemju vīrieši bieži teikuši daudz labu vārdu par latviešu sievietēm. Līdzi veduši mūsu meitenes jau senos laikos. To augsti novērtē citi, bet ne mēs paši,” noteic ilggadējā mājturības skolotāja.
