Silvas ciems Launkalnes pagastā atrodas pašā Smiltenes pievārtē, ar pilsētu to savieno asfaltēta šoseja un nesen izbūvētais silvēniešu lepnums – gājēju un velosipēdistu celiņš. Pilsētas tuvums ir laba lieta, nav tālu jābrauc pie ārstiem, uz veikaliem, skolu un tā tālāk, taču medaļai ir arī otra puse,– Silva kļūst par mājdzīvnieku, konkrēti, kaķu izgāztuvi.
“Silvas ciematā ir pilns ar kaķiem un viņu mazuļiem. Cik zināms, viņi tiek atvesti nakts laikā ar mašīnu un nolikti pie mājām. Kaķēni dzīvo badā, neviens vairs pat nespēj viņus uzņemt, jo jau tik daudzi ir uzņemti. Turklāt cilvēki, kuri kaķus agrāk uzņēma, palaiž viņus apkārt un neskatās vairs, kad dzīvnieki izaug lieli,” vēstulē “Ziemeļlatvijai” raksta kāds Silvas iedzīvotājs (savu vārdu viņš lūdz publikācijā neminēt).
Izmeta mežmalā, tikko dzimušu
Vīrietis gan blakus nav stāvējis, taču domā, ka savus mājdzīvniekus Silvā izmet pilsētnieki, padzirdējuši, ka šajā ciemā dzīvo cilvēki, kuri rūpējas par tādiem atradeņiem.
Silvā tādi cilvēki patiesi ir, taču notiek arī tā, ka rezultātā, tiek iedarbināts vairošanās mehānisms, proti, pagalmos barotajām kaķenēm dzimst kaķēni, tie izaug, rada nākamo paaudzi un ciematā veidojas bezpajumtes kaķu kolonija.
Lūdzu, neņemiet mājdzīvniekus, ja neesat pārliecināti, ka par viņiem rūpēsities līdz viņu pēdējai stundiņai, lūdzu, neizdabājiet savu bērnu kaprīzēm, kuri diedelē mājās sunīti vai kaķīti, ja neesat droši par to, cik ilga būs bērnu interese par četrkājaino radību, pie cilvēku sirdsapziņas apelē tie Silvas iedzīvotāji, kuriem nav vienaldzīgi šādu lieko, izmesto mājdzīvnieku likteņi.
“Par tādiem radījumiem homo sapiens labāk neko neteikšu, jo tad daudzās vietās nāktos rakstīt fona “pīīī-pīīī….”, tā Facebook savā vēstījumā ar virsrakstu “Vai mežā var atrast laimi jeb pārdomas par cilvēcību” raksta Silvas iedzīvotāja Gunta Kovaļonoka, kura nesen, augusta nogalē, no nāves izglāba, iespējams, tikai nedēļu vecu kaķu mazuli.
“Jaunu, pilnīgi bezpalīdzīgu kunkulīti, kuram pat actiņas vēl nebija vaļā. Kaķenīte bija atstāta mežā pavisam tuvu šosejai, tikai apmēram piecus metrus no Silvas automašīnu stāvlaukuma nomirt dabīgā nāvē no bada un aukstuma vai arī tapt saplosītai no kāda suņa vai lapsas. Tagad mums ar šnaucerpuiku Patriku ir savs laimes kaķis, jo mazās kaķenītes kažoks ir trīs krāsās,” “Ziemeļlatvijai” stāsta G. Kovaļonoka. Kaķēnu viņa ceļmalas mežā atrada nejauši, vedot pastaigā savu suni. Viņš burtiski ievilcis saimnieci mežā nost no ierastās pastaigu takas un apstājies pie kāda sūnu ciņa, uz kura gulējis mazs spalvu kumšķis, suņa purna grūdienam atbildot ar vārgu pīkstienu. Tuvumā nevienu bēdubrāli vai bēdumāsu Gunta neredzēja, iebāza kaķēnu azotē, nesa uz māju un nolēma paturēt savā vienistabas dzīvoklī.
“Vai man šobrīd vajadzēja kaķi? Nē, ja man būtu solīts normāli paaudzies kaķēns, es neņemtu pat par piemaksu, bet tagad pupinos un čubinos un saprotu, ka šādi izauklētu mīlulīti nu jau nevienam vairs nevarēšu atdot. Nāksies vien saradināt abus ar suņupuiku un pieņemt domu, ka laimi var atrast arī meža stigas malā, kaut vai trīskrāsaina kaķēna veidolā,” teic Gunta.
Izlaida svešā pagalmā
Ziemassvētku vakarā
Silvā netālu no šā stāvlaukuma atrodas daudzdzīvokļu māja, kuras pagalmā pirms kādiem trijiem vai četriem gadiem Ziemassvētku vakarā no mašīnas tika izmesta grūsna šķirnes kaķene ar zilpelēku kažoku un dzeltenām acīm, pēc apraksta, iespējams, kartēziešu sugas kaķis.
Šī kaķene kļuva par ciltsmāti nākamajām paaudzēm – kaķiem, kuriem māju nav, taču viņi tik un tā ir paēduši un ziemā mājo siltumā kādā šķūnītī. Par viņiem, šobrīd astoņiem pieaugušajiem un četriem mazuļiem, rūpējas kāda seniore. Savā dzīvoklī viņa tur vēl četrus kaķus, kuri pieņemti no ielas, – skaistus, lielus, redzams, ka labi barotus un rūpīgi koptus. Ir arī izdarīts tas, kas nepieciešams, lai šie kaķi nevarētu kļūt par tēti vai mammu.
“Tikpat skaisti un spīdīgi kažoki, ir āra kaķiem, kurus baroju. Dodu desu, kraukšķus (kaķu barību), pienu. Man viņu ļoti ir žēl. Cilvēki, kuriem kaķi nepatīk, varbūt mani nicina,” pieļauj seniore un arī šā iemesla dēļ lūdz viņas vārdu publikācijā nenosaukt. Ja kāds grib dot mājas kādam no viņas barotajiem āra kaķiem, tas esot iespējams, tikai iepriekš jāsazinās pa tālruni (tālruņa numuru var uzzināt, savukārt sazinoties ar “Ziemeļlatviju”, šās publikācijas autori).
Seniore novērojusi, ka pie ēdiena bļodiņām, ko viņa ārā izliek saviem aprūpējamajiem, nāk baroties arī vietējo Silvas iedzīvotāju kaķi. “Kādreiz padzenu, bet citreiz domāju, – ai, lai paēd. Viņi taču ir badā – knapi kājās var nostāvēt. Ir Silvā tādi cilvēki, kuri iegādājas kaķus saviem bērniem par prieku, bet vēlāk palaiž, lai iet, kur grib. Ir cilvēki, kuri ir kārtīgi un godīgi, bet ir arī tādi, kuru attieksme pret dzīvniekiem ir nežēlīga,” domā seniore.
Risinājumu viņa saredz, ja valstī arī kaķus liktu obligāti “aprīkot” ar čipu jeb sīciņu mikroshēmu, no kuras var noskaidrot ziņas par dzīvnieka īpašnieku, un, ja saimnieks pret savu kaķi slikti izturas vai palaiž, lai iet, kur acis rāda, tad sodīt viņu ar lielu naudas sodu un iekasēto naudu atdot dzīvnieku patversmēm. Kamēr tādu čipu kaķiem nav, sieviete rosina policiju vairāk kontrolēt to, kā cilvēki ievēro mājdzīvnieku turēšanas noteikumus. Ja ikviens cilvēks pret savu mājdzīvnieku izturētos labi, tad sabiedrībā tādas problēmas kā klaiņojoši suņi un kaķi ar visām no tā izrietošajām sekām nebūtu.
Nelūgto ciemiņu
uzņēmumā ķēra nedēļu
Jā, risinājums problēmai varētu būt arī klaiņojošo mājdzīvnieku sterilizācija, lai viņi nevairotos tālāk, taču bezpajumtes dzīvniekus noķert ir ļoti grūti, viņi iebēg mežā un rokā nedodas, piebilst seniore. Piemēram, šopavasar gan Launkalnē, gan Silvā pašvaldība sarīkoja klaiņojošo mājdzīvnieku akciju, taču pagājuši vien apmēram pieci mēneši, un kaķi atkal klīst pa Silvu.
Launkalnes pagasta pārvaldes vadītājs Māris Lazdiņš teic, ka nākamo ķeršanas akciju, ieskaitot noķerto dzīvnieku transportēšanu uz patversmi Valmierā, varēs sarīkot tikai nākamgad, jo šogad novada domes budžetā šim mērķim ieplānotā nauda jau beigusies. Citu risinājumu, ko vēl lietas labā darīt, viņš neredz. Neesot taču iespējams Silvas ciemā izlikt posteņus, kas pieķertu šādus mājdzīvnieku atvedējus un pierakstītu automašīnas numuru. “Tas, kas notiek, ir sabiedrības spogulis. Tādi mēs esam. Stāsts par Silvas kaķiem nav atsevišķs gadījums, tā notiek arī citur,” rezumē M. Lazdiņš.
Tikmēr Silvas bezpajumtes kaķu kolonija turpina izplesties. Pēc vietējo stāstītā, riska teritorijas, kur ik pa brīdim uzrodas jauni bezpajumtnieki, ļoti iespējams, atvesti un pamesti, ir ciemata nomale un tai tuvējais mežs abpus šosejas netālu no autobusa pieturas. Tā, piemēram, nesen kāda sveša kaķene ar diviem vai trijiem bērniem esot ievākusies šķūnītī pie vecās mežniecības mājas netālu no uzņēmuma “Agro Smiltene”.
Uzņēmuma “Agro Smiltene” valdes priekšsēdētājs Andris Vilkasts atceras, ka reiz kāds kaķis, meklējot pajumti, iesprucis uzņēmuma biroja ēkā (bijušajā Silvas klubā) un par nelūgtā ciemiņa esamību uzņēmuma darbinieki atskārtuši, jūtot mīzalu smaku. Ēka ir liela, tāpēc kaķi ķēruši gandrīz nedēļu, kamēr beidzot arī noķēruši.
Uzņēmējs domā, ka sabiedrība pēc iespējas vairāk jāinformē par mājdzīvnieku sterilizācijas iespējām, lai klaiņojošo kaķu un suņu problēmu nocirstu jau saknē. “Problēma ir jārisina civilizēti, nevis izmetot grūsnas kaķenes. Mūsu novadā ir Smiltenes tehnikums, kam ir sava veterinārā klīnika. Varbūt skola sadarbībā ar pašvaldību varētu kaut ko izdomāt lietas labā, pie viena popularizējot savu klīniku. Audzēkņiem būtu prakse,” rosina A. Vilkasts.
Šo tēmu turpināsim, aicinot uz interviju Smiltenes novada pašvaldības policiju, kas mūsu novadā organizē klaiņojošo dzīvnieku izķeršanu, un citus pašvaldības speciālistus.
