To atzīst pilnīgi visi profesionālie vērtētāji, ka nule aizvadītā vasara bijusi izcili saulaina un sausa. Faktiski šādu situāciju pieredzējusi gandrīz visa Eiropa. Strīdēties iespējams tikai par to, vai Latvijas vēsturē agrāk nekas tamlīdzīgs nav pieredzēts.
Tie, kas piedzimuši pirmskara Latvijā, savās atmiņās būs saglabājuši 1939. gada vasaru. Tā sagadījās, ka tieši tovasar mans tēvs bija pasūtījis betona akas grodus, jo turpmāk iztikt ar tā sauktās Lejas akas ūdeni vien vairs nevarēja, bija pienācis laiks arī govīm kūtī ierīkot automātisko dzirdināšanu. Tēvam piemita talants āderu noteikšanā, akas vietu un pat nepieciešamo dziļumu noteica pagalma stūrī, bet pēkšņi uznākušais sausums lopu dzirdināšanai lika meklēt pagaidu risinājumu. Un tādu sagādāja paralēlā ūdens ādere, kura tuvējā dzelzceļa grāvī veidoja nežūstošu avotiņu – atlika tikai parakt nelielu bedrīti. Talkā uz akas rakšanu atbrauca mammas vecāki kopā ar manu brālēnu Jāni. Tēvs kāpa akā, kalās cauri mālu slāņiem, vecaistēvs ar grieztuvi cēla ārā spaiņus ar izrakto. Tā pagāja dienas desmit, līdz sešu grodu dziļumā sāka bagātīgi plūst āderes slēptā veldze.
Tikmēr mēs ar brālēnu augām dienām dzīvojām pa mazo Nāružas upīti, kurai ūdens vairs bija saglabājies tikai atvariņos, kuros ierīkotas dziras vietas gan mūsu, gan kaimiņu ganāmpulkiem. Zivīm bagātākajā līkumā atlikušajām līdaciņām nebija ko elpot, ik pa brīdim kāda bāza laukā purnu un mēģināja tikt pie svaiga gaisa malka. Tad mēs ar brālēnu klupām virsū un ar kailām rokām saķērām pusduci līdaciņu, bet mūsu mamma tādas smirdoņas atteicās likt uz pannas. Kaut cik jēdzīgs ūdens saglabājās vienīgi tuvējā dzirnezerā. Tā ir vienīgā reize manā mūžā, kad Nāružiņa uz kādiem diviem mēnešiem pārstāja tecēt.
Zīmīgi, ka tajā sausajā vasarā sākās vācu tautības iedzīvotāju aizbraukšana, jo Hitlers viņus aicināja. Otrpus Ogres upei līdz tam atradās Iršu kolonija, ko apdzīvoja galvenokārt amatnieki, katram saimniekojot arī nelielā lauku saimniecībā. Tā kā daudzām latviešu saimniecībām tovasar bija grūtības ar sienu un citu lopbarību, tad gandrīz visi mēģināja kaut ko nopirkt no prombraucējiem. Arī mans tēvs ziemai domātos krājumus papildināja ar vairākiem siena vezumiem, ar lēti nopirktiem kartupelīšiem, kuri bija parastas plūmes lielumā.
Atmiņā palicis fakts, ka sausajai vasarai sekoja barga sala ziema, kad izsala pat mežābeles, bet nākamā 1940. gada vasara bija nejauki slapja, kad rudzi sadīga statiņos un ziemā labu maizi varēja izcept tikai tad, ja pašu miltiem klāt piejauca no Krievijas atvesto mantu, par ko rūpējās jaunā okupācijas vara.
Kura no minētajām vasarām bijusi negantāka sausuma ziņā, tas jārēķina zinātņu vīriem, subjektīvi liekas, ka 1939. gada sausuma periods ilga ne gluži līdz vēlam rudenim.
Ikviens, kas dzīvojis laukos, atcerēsies arī sausas vasaras kolhozu gados. Bija gadījumi, kad lopu ganības speciāli laistīja. Ja kur bija iekopti augļu dārzi, arī tos laistīja. Ja pietrūka ziemai lopbarības, kolhozu mašīnas brauca uz Krievzemes plašumiem pēc kviešu salmiem. Kad maija mēnesis rādījās galīgi bezcerīgs, partija organizēja skolu jaunatni, lai ziemai tiktu sagriezti kārklu zari. Vēlāk nāca modē egļu zaru smalcināšana.
Par to pieminu daļēji tāpēc, ka mūsu zemkopji itin bieži jūtas bezspēcīgi, katras dabas untumu radītas neražas dēļ brēc tikai pēc Briseles naudas. Jau maijā kāds Kurzemes dārzkopis sodījās, ka sausumā viņam aizgājis bojā pussimts jaunstādīto ābelīšu. Ka kociņi būtu glābti, ja divas reizes katram uzlietu spaini ūdens, tas šim speciālistam likās pārāk dārgs pasākums. Bet kas tad maksā vairāk – izrauta ābelīte vai divi spaiņi ūdens?
Lai par zemniekiem rūpējas valdības vīri, mani kā mazdārznieku, kuram patīk eksperimentēt, vairāk sirdi silda paša pieredzētais. Kaut zirnīšus katru gadu sēju ļoti agri, lai izvairītos no tārpainām pākstīm, šopavasar slikti dīga. Ap maija vidu sētās pupiņas tomēr sausumā sadīga bez laistīšanas. Liels prieks par ķīniešu divkrāsu pupiņām, kuras apveltītas ar “Iņ-jan”simboliku. Palieli, kupli krūmi, sākumā lieto kā sviesta pupiņas, vēlāk loba ziemas krājumiem.
Par āboliem un kartupeļiem katram savs stāsts, jo daudzkas atkarīgs no augsnes sastāva. Lauka gurķi pēc nelielā lietus atsāka ražot otrreiz, dodot ražu septembra vidū. Lauka tomāti ‘Dačņik’, kas pirms gada plaisāja, šovasar deva gandrīz fantastisku ražu. Pirmais mēģinājums uz lauka izaudzēt arbūzus izrādījās veiksmīgs. Komposta kaudzē izaudzēto riekstu ķirbju tik daudz, ka jādomā, kam vēl uzdāvināt.
Savi piedzīvojumi arī siltumnīcā. Paši garšīgākie tomāti ātri noražoja, un bija brīdis jūlija beigās, kad gatavie tomāti katru dienu nāca klāt pa spainim. Uz septembri cerētā raža palika vienīgi hibrīdšķirnei, kas rakstos minēta kā ‘Rudantīno’, bet Elgas Bražūnes kolekcijā nodēvēta par ‘Salauzto Sirdi’. Ar tomātiem vēl zīmīgi, ka bagātīgāk ražoja tie krūmi, kas celiņa malā, bet gar ārsienu stādītie slikti apputeksnējās un dažām šķirnēm karstumā burtiski nokalta lapas, acīmredzot tiem bija apgrūtināta vēdināšanās.
Parastās paprikas šovasar jutās kā kura šķirne, bet neparastību uzrādīja kāda nedaudz pikanta šķirne, kādu man radi sagādāja no interneta piedāvājuma. Iestādīju divus krūmus pašā siltumnīcas galā, un šīs vasaras siltums šiem tā iepatikās, ka sazaroja kā upeņu ceri, zariem sasniedzot divu metru garumu. Un visi zari kā nosēti ar nelieliem zvanveida auglīšiem. Šiem skaistulīšiem jāizņem sēklas, kas pārmēru piktas, viduci var piepildīt ar sieru vai krēmsieru un izsautēt. Šie oranžsarkanie skaistulīši tad laba uzkoda pie pliekana alus. Katrā ziņā arī mūsdienu latvietim, kurš cer redzēt tālas dienvidu zemes, pienākas jau mājās radināt savus garšas receptorus pie kaut kā pikantāka. Tas var nākt tikai par labu veselībai.
* * *
Lasītājus interesē prognozes nākamajai ziemai, jo tas internets, kas no laiku galiem darbojas tirgus sarunu līmenī, esot pavēstījis ļoti bargu salu. Šos pareģus neklausīsim, bet par klimatu ceru uzrakstīt īpašu rakstu. Klausīsim Romas pāvesta vārdus, ka pasaules notikumi attīstās atbilstoši Dieva sirdspukstiem.
