Normunds Rudzītis
(Jānim Matuzālam)
***
sakar ābolus
ābelē savā
rudens ir klāt
un tiem par to
vajadzēs liecināt
jūra jau savētrota
laiks gājputnus projām
uz smiltzemi triekt
maz pamazām sauli
tuvāk un tuvāk
dienvidu apvārsnim liekt
sakar taču ābolus
ābelē savā
rudens ir klāt
Mārīte Pommere
***
Pa vidu
vienai vasarai
un vienai ziemai
viens rudens
kā solījums
ar mazliet
………vēsiem pirkstiem
zem dzeltenas šalles
un taureni,
kurš dejo pēdējo
……….rudens balli.
Krīt salna
………kā platīna pelni
uz kļavu
……….sarkanām lapām,
nekas vēl nav
…………beidzies,
būs atgriešanās.
Iveta Reinsone
* * *
Pagaidi, vasara, vēl vienu brīdi,
Apsēdies asteru vainagā košā.
Ieklausies manī, vasara mana,
Daudz man Tev gribētos sacīt…
Paldies Tev, vasara mana,
par sauli un arī par lietiem,
par vēju, kas pretī man pūš.
Paldies par iegūtiem draugiem
un par zaudētiem arī – paldies –,
laiks visu nolicis ir savā vietā.
Paldies par sapni piepildīto
un sapņiem tiem, kas jāizsapņo vēl –
nav sapņiem gala – tāds ir likums.
Paldies par prieku un par skumjām,
par jaunām cerībām un jaunu dienu –
paldies Tev, vasara mana, paldies,
man TĀDA VASARA Tu esi viena…
Karolīna
CN (Cilvēks Normālais)
Pats sev galvenās lomas tēlotājs
Pats sev skatītājs pirmajā rindā
Pats sev režisors, žūrija, vērtētājs
Un vislielākais kritiķis…sprintā
Vai to par sprintu var nenosaukt
Dzīves skrējienu lēkšiem un auļiem
jā – sākums ir visiem rāpojot
Un par nelaimi daudziem tās beigas
Pats liec gaismas
Pats grimē
Pats dekorē
Pats sev – vienmēr pirmajā vietā
Pats galvenais, – ja Tevi neslavē
Tad kā kritiķis ARĪ –Tu pirmais
Tā mēs dzimstam,
Tā lienam,
Tā rāpojam,
Tā mēs iesākam dzīves sprintu
Kāds būs finišs – par laimi nezinām
Varbūt citādi bieži vien rimtu
Tad sev neceltu lielas skatuves
Un uz pleciem nekrautu nastas
Tādēļ vien lai pie krūtīm sev piesitot
Teiktu lielus un varenus vārdus
Es varens un tāds, un vēl daudzkārtains
Ar daudzkrāsainām, slīpētām šķautnēm
Es dārgakmens – visu retākais
Ko pēc simtgadēm meklēt nāksies.
Pats sev galvenās lomas tēlotājs
Pats sev skatītājs pirmajā rindā
Pats sev režisors, žūrija, vērtētājs
Un vislielākais kritiķis…sprintā.
Elīna Kubuliņa-Vilne
RUDENS MIRKĻI
Vairs nevar uz
Akmeņiem sēdēt,
Rudens elpa
Aiz pakauša dveš.
Dzērves tikai
Piemiedz ar aci
Un prom ir…
Bez atskatīšanās.
Lapas aizmirst
Par savu koku,
Tām tagad
Dižoties svarīgāk,
Kurai greznāks tērps
Un krāsaināks.
Fotogrāfi steidz
Katru mirkli saglabāt,
Līdz miglas apskāvieni
Tiem par ciešu kļūst.
Un sēnes…
Sēnes it visur –
Uz galda, grozos, kastēs,
Tirgus bodēs.
Peļķu pelēkais sudrabs
Ļauj skumjām
Sirdi atvērt
Un vientuļām
Asarām līt.
Pieskaries rīta
Aukstajai rasai
Un jūti –
Cik bez šādiem
Brīžiem dzīvot
Būtu grūti!
Aija Ābena
RUDENS
Ar dzidro ābolu ikvienu
Rudens spēlē paslēpes.
Viņš atspoguļo katru dienu,
Vai to visu redzu es?
Ābols. Serde. Vidū sēkliņas,
Drebot krīt uz baltiem oļiem.
Kas paliek pāri no ābolsēkliņas,
Kad rudens lec milzu soļiem?
Nezinu, vai dzīvība ir ābolā
Kaut tajā rit sula kā strauts.
Un vecā ābele tur ceļmalā,
Vai par saviem āboliem raud?
Laikam ābeles zaru plaukstās
Ir paslēpusies naivā sirds.
Tāpēc viņai rudens stundās
Katrs mirklis paradīze ir!
Smaida Maskina
RUDENS SEV TIK DAUDZ
SKAISTĀ LĪDZI VED!
Kā brīnums silta atvasara stāv,
Bērzu klaviatūra tālumā blāv.
Dieva krāsām daiļotu dabu,
Lido dzērves pār Latviju.
Rudeņo koki, rudeņo
Sārti, zeltaini krāsojas.
Mārtiņrozes sniedz ziedus debesīm,
Apmaldījusies bite tām dāvā
Pēdējo skūpstu.
Rudens sev tik daudz skaistā līdzi ved,
Kļavās krāsu varavīksne deg.
Vējš pīlādžzarā mīlestību izspēlē,
Atvasara izdejo saules prieku.
Regīna Melzoba
MĀKSLINIEKS
Tā klusi, klusi
Ar krāsu paleti rokās
Rudens apstaigā dārzus un noras.
Te asteru saime saņem
Cepures krāšņas – gan zilas, gan sārtas,
Gan rozā un baltas.
Bet dālijas, kuplajos
Svārkos stāvot,
Piešuj sev pogas,
Kas varavīksnses krāsās
Zaigo un laistās.
Šai paletei krāsu nepietrūkst,
Un arī mākslinieka roka nepagurst.
Tā nokrāso gladiolu smaidošās sejas
Ar sarkanu, dzeltenu un violetu otu.
Bet miķelīši, rudens krāšņākā rota,
Priecē ar cepurēm savām,
Kas viņiem dotas.
Tie stāv dārza malā un sveicienus māj,
Sakot ardievas vasarai, zvaigžņotai naktij
Un dzērvju kāsim, kas padebešos jau.
Tā aiziet gads pēc gada,
Aiztek ūdeņu daudz.
Tā mainās gadalaiku sejas,
Arī diena un nakts…
Tik mākslinieks Rudens
Arvien, turot krāsu paleti rokās,
Apstaigā pļavas un noras,
Radot tādas gleznas, kurās
Krāsas ar krāsām sarunājas.
Ira Ērmane
KO SMEJAS KOSMEJAS
Vējā šūpojas
lapiņas smalkas
un pumpuru apaļās
zaļganās pogas,
ziedu galviņas
krāsās tik košās
tumšākās, gaišākās
rozā un baltās.
Dzeltenām actiņām
putekšņu skropstas,
ziediņa viducī
saulītē raugās,
sveicina taureņus,
bitītes, spāres –
aicina apciemot
nektāra kāres.
Taureņu spārniņi
ziedlapas kutina,
snuķīši kāri
nektāru sūc.
Vējš apstājas, klausās:
Kāds klusiņām smejas.
Kas smejas? Ko smejas? –
Tur kosmejas smejas.
Otis Damats
***
Kaut kur tepat,
Bet tālu tālumā
Rudens…
Tāpat – Tu un es…
Tepat jau vien esi,
Bet tomēr par tālu,
Lai piestātu un vienkārši
Teiktu parasto “labrīt”.
Tā šajā dzīvē ir –
Īstos cilvēkus satiekot,
Apmulstam, klusējam,
Gaidot, ka tie pirmie uzrunās.
Un gaidām, gaidām un gaidām,
Kad rudens lapas birs…
Un, kad viņas birst,
Ir nakts.
Tās nokrīt nemanot.
Vai par ilgu ir gaidīts?
Vai par agru ir sākts?
Tik ļoti vēlējos redzēt tās lidojot lejup…
Kādēļ viņām bija jākrīt nemanot?
Nekas, tās plauks vēl!
Nākamreiz gaidīs tās drošāk.
Un tomēr būs jākrīt no jauna –
Dieva rīkste tās netaupīs.
Gunta Lukstraupe
NAKTSVIJOLES
Katru rītu tavas bites
Pāri manām pļavām iet.
Tur kā mazas princesītes
Naktsvijoles zied.
Bet varbūt, ka naktsvijoles
Tīši bišu ceļā zied,
Lai ar savu smaržu teiktu:
Ciemos atnāc kādu dien’!
Bet, kad naktīs mani sapņi
Nezināmus ceļus iet,
Kādēļ tie pie tava loga
Reizēm kavējas mazliet?
Bet varbūt, ka gaisma logā,
Kas tik ilgi nenodziest,
Tieši tobrīd mani gaida,
Pasapņot mums kopā iet.
Bet, kad rītos dzeguzīte
Savu dziesmu skandēt sāk,
Domās redzu cauri miglai –
Tu pie manis ciemos nāc.
Saules stari rasu kliedē,
Tavos matos sudrabs mirdz.
Rokā tev ir naktsvijoles,
Krūtīs silta, silta sirds.
Un nav svarīgi, cik reižu,
Dzeguzītei kūkojot,
Man pār vaigu asariņa
Nobirusi nemanot.
Saules stari rasu kliedē,
Tavos matos sudrabs mirdz.
Rokā tev ir naktsvijoles,
Krūtīs silta, silta sirds.
Anita Anitīna
* * *
Ruden, tev rokas aukstas.
Ļauj sasildīt!
Ar salnu nolaižas vakars,
Ar salnu aust rīts.
Apliec pīlādžu krelles ap kaklu
Kā vārdus, kas bur,
Kas dvēselē siltu uguni
Bez liesmas kur.
Plaukstā iekritīs brūns kastaņbērns
Un reizē ar viņu – smiekli.
Tu neesi skumju gadalaiks,
Tev pūrā ir krāsas un prieki.
Bet rokas… tās katram aukstas kļūst
Ja pastāv ilgāk uz ceļa.
Ļauj tās man sasildīt!
Un tad – lai plūst
Kā asins pa vēnām
Dzeja!
Sagatavoja Anita Anitīna
