Pavisam nesen mums diktēja, kas un kad jādara. To cītīgi nicinājām, kritizējām. Bet tagad paši to atsākam. Pie kā noved pabalstu piešķiršana? Vai tomēr psiholoģiski pareizāk nebūtu dot iespēju strādājot nopelnīt?
Lai iegūtu naudu, augstāk esošie izdomā veidus un rīkojumus, kā no iedzīvotājiem to savākt, neskatoties, vai tas ir muļķīgi vai pat kaitīgi (elektroenerģijas tarifi, dažādi nodokļi u.c.). Un lielākoties tiek paņemts no tiem, kuriem pašiem būtu jādod.
Kādā leģendā varonim, lai uzvarētu karaspēku, kas rodas no pūķa zobiem, iesaka iemest šajā laukā akmeni. Un karaspēks pats sevi iznīcināja. Tā ir sena leģenda, bet ideja tikpat veca kā cilvēku dzimums.
Lai no sevis noņemtu nepatīkamo darbu ar pasūtītājiem, ūdens apgādes saimniecība to pāradresē viņiem pašiem. Bet būtībā tas vēl vairāk sarežģī apstākļus, jo, slēdzot līgumu ar iedzīvotāju pārstāvi, parādās uzņēmējdarbības pazīmes un no tā izrietošās sekas. Domāju, ka ministrija lobē ūdenssaimniecību, bet vai par velti? Turklāt tiek attīstīta bezatbildība, un šeit galīgi nevar runāt par ūdens patēriņa taupību. Par to jau sāk runāt plašsaziņas līdzekļos, bet, kā parasti, šīs lietas velkas gadiem. Daudzi noniecina kādreizējos kolhozu laikus, bet vai šis saimniecības variants nav pašreizējam ļoti līdzīgs? Uzstādīt vienu skaitītāju kā galveno un pieprasīt, lai pārējo skaitītāju kopējais rādījums atbilstu galvenajam, ir vairāk kā muļķīgi. Lai tā būtu, ir jāizpilda daudzi priekšnoteikumi, kas izpildāmi vienīgi teorētiski. Uzlikt prasību par vienu galveno ūdens skaitītāju un atbildīgo, kas privātmājā maksās par visiem un pēc tam savāks naudu no pārējiem, ir aplami un, manuprāt, pat noziedzīgi. Tas neveicina reklamēto atbildību par savu rīcību, bet dod iespēju izdarīt noziegumu uz citu rēķina. Bet Ministru kabineta noteikumi izskatās kā no diktatūras laikiem. Šis variants spiež pilsoņiem savstarpēji kārtot rēķinus, kas var pat izpausties kā noziegumi.
Ūdens piegādātājiem pašiem būtu jātiek galā ar pasūtītājiem, kā to dara, piemēram, elektroenerģijas piegādātāji. Datu aizsardzības likums arī nav šāda piegādātāja pusē. Kādēļ visiem jāzina, cik un ko es patērēju?
Šādu un līdzīgu rīkojumu un likumu izstrāde var notikt, ja nav atgriezeniskās saites. Bet tā jau laicīgi likvidēta. Pat vietējās pašvaldības nesasauc savus iedzīvotājus, lai pārspriestu kādus svarīgus notikumus, likumprojektus (piemēram, par kapu apsaimniekošanu u.c.).
Pateicoties plašsaziņas līdzekļiem, iedzīvotāji tiek informēti par negācijām, bet šis fakts pastrādātās muļķības vai noziedzīgās darbības nelikvidēs vai arī pārmaiņas būs gaidāmas gadiem. Un nav cerību saņemt atpakaļ iztērētos līdzekļus. Piemēram, mūsu valsts elektroenerģijas apgādē un ne tikai.
Ja kadastra numurs uz īpašumu ir viens, kādēļ katram īpašniekam izsniedz savu zemesgrāmatu? Tāpat katrs īpašnieks ir tiesīgs pieprasīt savu dažādu patēriņu uzskaites sistēmu.
Ierīkot katram savu ūdens patēriņa uzskaites aku ārpus mājas nav saprātīgs risinājums. Kurš šo aku apsildīs? Centrālajā ūdensvadā norit nepārtraukta ūdens cirkulācija, bet mājas pievados ne. Ja tur jāielien ik mēnesi un ārpusē gaisa temperatūra noslīd zem nulles atzīmes, norādītajā dziļumā iespējama pievada aizsalšana. Nekādi izolācijas materiāli neglābs. Ne visas ziemas būs kā ieildzis rudens, ir piedzīvota arī ūdensvada aizsalšana zem brauktuves. Un cilvēkam nav viegli apsekot skaitītāju. Arī ūdens cenas paaugstināšana var radīt papildizdevumus kanalizācijas uzturēšanā.
Ieteikums būtu vairāk komunicēt ar iedzīvotājiem, nevis izdomāt nekam nederīgus, neracionālus projektus un rīkojumus.
Un kādēļ gan mēs maksājam nekustamā īpašuma nodokli mājai un zemei? Vēl papildus sanāk maksāt par atkritumu izvešanu. Bet briesmīgākais ir tas, ka šajos atkritumos ir dabai kaitīgi iepakojuma materiāli. Par šī iepakojuma iznīcināšanu var sodīt iedzīvotāju „parasto”, jo, redz, tādējādi piesārņo dabu. Bet par šāda iepakojuma ražošanu nesoda nevienu, bet mums vēl jāpiemaksā.
Pavisam jocīga situācija veidojas Smiltenes kapos. Tur piederīgie vairs nedrīkstēs nodarboties ar kapavietas uzkopšanu, ko darījuši tradicionāli simtiem gadu. Nu būs jāslēdz līgums, lai kāds apsaimniekotājs tos koptu. Ja nevēlēsies – noņems tev to kapiņu. Manuprāt, tā ir vardarbīga, ar speciāla likuma palīdzību veidota ielaušanās cilvēka privātajā dzīvē. Daudz labāk būtu, ja šāda veida pakalpojums tiktu piedāvāts, ne uzspiests.
Mēs mācām vēsturi, eksaktās zinātnes, bet neiemācām tās izmantot un patstāvīgi domāt. Kam šis viss domāts – valsts pārvaldei vai cilvēku labklājībai? Domājiet, par ko balsojat! Būsim aktīvi, vairāk savstarpēji komunicēsim, nestāvēsim malā!
Ar cieņu –
Ziedonis Kubuliņš
