Kad ar valcēnieti Robertu Johansonu sociālajos tīklos sazinās draugi, tad viņi vaicā, nevis “kā tev klājas?”, bet – “kur tu esi?”.
Tas tāpēc, ka savos 27 gados Roberts ir pabijis 66 valstīs, un vienīgais kontinents, uz kura jaunietis nav spēris kāju, ir Antarktīda.
Ja citi cilvēki ceļojumiem ilgi krāj naudu un laicīgi plāno atvaļinājumus, tad Robertam pasaules apceļošana ir darbs, par ko viņam maksā. Proti, jau trīs gadus viņš ir videogrāfs uz kruīza kuģiem – uzņem, rediģē un montē filmas gan par to, kas notiek uz kuģa, gan par to, ko krastā ekskursijās redz kuģa pasažieri, dodoties viņiem līdzi. Ir maldīgi domāt, ka šāda dzīve ir izklaide. Tas ir nogurdinošs un atbildīgs darbs tālu un mēnešiem ilgi projām no mājām, kad par pagaidu dzīvesvietu kļūst kuģis okeānā vai jūrā. Taču tā ir tikai monētas viena puse. Otra puse ir lieliska iespēja redzēt pasauli, un līdz ar to – arī cits skatījums uz planētu Zeme, ko mēs apdzīvojam.
Par interviju “Ziemeļlatvijai” ieminējos Robertam jau pērn vasarā, kad viņš ieradās Valkā atvaļinājumā, – vairāk ar mērķi dalīties pieredzē, nevis pastāstīt, kādas interesantas vietas katrā valstī viņš redzējis, jo tad vienā avīzes numurā tam lappušu nepietiktu. To, ko Roberts dara, viņš sasniedzis faktiski no nulles, pateicoties tikai paša uzņēmībai, radošumam un atvērtībai jaunām lietām.
– Taču, protams, arī bez piedzīvojumu pieminēšanas neiztikt, jo to tev šo pēdējo triju gadu laikā noteikti netrūkst.
Roberts Johansons: – Jā, esmu darījis tik daudz unikālu lietu, ko izdarīt pašam par savu naudu un savā brīvajā laikā nozīmētu, ka laika un naudas vajadzētu ļoti daudz. Esmu jājis ar ziemeļbriežiem, braucis haskiju vilktās ragavās, peldējis ar haizivīm Klusajā okeānā un ar delfīniem Amazones upē. Redzējis pasaules brīnumus. Tagad ir pat grūti atcerēties, jo tā visa ir tik daudz un tas viss piedzīvots tik intensīvi, ka tā man jau ir ikdiena. Vairs pat neiedomājos, ka tas ir kaut kas neparasts, – aizdoties Dienvidāfrikā uz safari un skatīties, kā lauvas, žirafes un degunradži staigā savvaļā. Man tā ir parasta diena. Tad, kad atgriežos uz kuģa, tā brīnuma sajūta nāk atpakaļ. Taču arī pie tās ar laiku pierod. Dažreiz ir tā, ka varu doties kāpt kādā milzīgā kalnā vai braukt ar katamarānu vai jahtu ekskursijā pa Karību salām, kur visu dienu dod ruma kokteiļus un garneles bez maksas, bet es izlasu ekskursijas aprakstu un saku saviem kolēģiem, – “es ļoti negribu, varbūt aizbrauc manā vietā, bet es nofotografēšu no rīta, kā pasažieri nāk no kuģa ārā”, jo šādas un līdzīgas ekskursijas ir jau bijušas. Turklāt tas notiek ļoti ātri. Nevar vienā dienā izbaudīt katras vietas šarmu, jo ātri tai jāizskrien cauri un jādodas uz nākamo apskates objektu. Kad man vaicā, kādā ekskursijā vakardien biju, es vispirms domāju, kurā valstī es vakar biju. Reizēm pat neatceros.
– Tik daudz esi redzējis pasauli. Vai tu vēl esi tas pats cilvēks, kāds biji pirms trijiem gadiem?
– Pavisam noteikti, nē. Jūtu, ka esmu ļoti mainījies šā darba dēļ. Ir mainījusies visa mana dzīves uztvere, un es domāju, ka uz labu. Neesmu tik ļoti ieciklējies mūsu, latviešu, tradīcijās un mums apkārtējā vidē. Man ir daudz vieglāk uzņemt jaunu informāciju, pieņemt jaunu kultūru un to saprast. Tas paver durvis, – varu saskatīt skaisto un labo tajā, kas man ir pilnīgi svešs. To svešo skaistumu uztvert man tagad ir daudzreiz vieglāk.
– No man zināmiem cilvēkiem tu esi vienīgais, kurš strādā uz kruīza kuģiem, un kur nu vēl tādā profesijā kā videogrāfs. Kā tu tajā visā iesaistījies?
– Ideja radās, kad biju pabeidzis studijas un strādāju tepat, Valkā. Biju iegājis monotonā ritmā. Esmu vēl diezgan jauns, taču mani jau sāka nekas neinteresēt, sāka nekas nepatikt un sapratu, ka vajag izrauties. Reiz teicu savam draugam Viesturam Ēķim, ka esmu aizsēdējies, nejūtos labi un nezinu, ko varētu darīt. Viesturs bija strādājis par fotogrāfu uz kuģiem un ieteica, ka arī es varētu to darīt. Ideja iepatikās. Nekādas fotogrāfa pieredzes gan man nebija. Pamācījos no Viestura un no interneta un pieteicos par fotogrāfu, taču mani darbā pieņēma kā videogrāfu veidot filmas. Videogrāfs uz kruīza kuģa ne tikai filmē. Viņš pats izvēlies, ko filmēt, kā filmēt, kā rediģēt safilmēto materiālu, jo jāizveido intresanta filma. To visu es iemācījos uz kuģa.
– Kāds bija tavs uzdevums?
– Vidēji kruīzs ilgst 14 dienas. Filmēšanas process ir tāds, ka jāsāk strādāt no pirmās dienas, kad ierodas pasažieri, jāfilmē, kā viņi nāk uz kuģa. Pirmajā dienā tiek uzņemti materiāli vairāk par kuģi un pasažieriem. Pēc tam katru dienu jādodas ekskursijā kopā ar pasažieriem, jāskatās, kura ekskursija, kādas vietas varētu būt vizuāli skaistākas, interesantākas. Tad jau vairs nekoncentrējies tik ļoti uz pasažieru filmēšanu, bet gan uz dabu un citām skaistām vietām, lai pasažieri gribētu šo filmu nopirkt. Tas ir piemiņas suvenīrs DVD formātā no kruīza, kurā viņi bijuši. Uz kuģa strādājam komandā, kurā ir vairāki fotogrāfi un viens videogrāfs, kurš atbild par video un arī piepalīdz ar fotografēšanu. Es gan sākumā centos atteikties no videogrāfa darba, bet tagad priecājos, ka menedžeris nepadevās un uzstāja. Tas man šķiet uz kuģa pats
labākais darbs – ļoti dinamisks un mainīgs. Nav jāstrādā pēc strikti noteikta
grafika. Ja man tā ir ērtāk, tad varu celties un sākt strādāt jau pulksten piecos no rīta. Bieži vien jāceļas tiešām agri, pirms kuģis iebrauc ostā, lai nofilmētu, kā tas piestāj un lai būtu stāsts. Pats varu izvēlēties, kad rediģēt safilmēto materiālu, pats izlemt, ko no tā izmantot.
– Trijos gados tava darbavieta bijuši dažādi kruīza kuģi. Kādi tie bija?
– Pats pirmais kuģis bija “MSC Magellan” ar 12 stāviem un 1300 pasažieriem, pārsvarā no Lielbritānijas. Nākamais kuģis “MS Astor” bija uz pusi mazāks, ar 600 pasažieriem, un pusgadu kuģoja pie Eiropas krastiem ar vācu pasažieriem un pusgadu – apkārt Austrālijai ar Austrālijas pasažieriem. Kad kuģis pārgāja uz Austrālijas sezonu, sanāca pasaules kruīzs līdz Austrālijai caur Panamas kanālu. Tad sešus mēnešus kuģojām apkārt Austrālijai, pēc tam apkārt Āfrikai pa Indijas okeānu devāmies atpakaļ uz Eiropu.
Trešais kuģis “Princess Anastasia” veic kruīzu noteiktā maršrutā pa Baltijas jūru. Piekritu doties uz šo kuģi tikai uz vienu mēnesi, lai palīdzētu kompānijai uzstādīt aparatūru un mazliet pastrādāt par fotogrāfu, jo zināju, ka tas nav priekš manis. Es vēlos apskatīt pasauli un izbaudīt visas priekšrocības, ko dod kruīza kuģi.
Pēdējais kuģis, uz kura strādāju 11 mēnešus, bija “MS Hamburg” – 420 pasažieru luksusa kruīza kuģis, kas ir piemērots ekspedīcijām un dodas uz vietām, kur lielie kuģi netiek klāt. Faktiski tie ir ekskluzīvi gala mērķi, līdz kuriem ir diezgan grūti nokļūt. Uz “MS Hamburg” es uzkāpu Rīgā, kad kuģis tur piestāja sava Baltijas kruīza laikā. Tālāk tas devās uz Norvēģiju, pēc Norvēģijas – uz Islandi, no Islandes uz Grenlandi, kur pavadījām aptuveni mēnesi, jo apkārt Grenlandei bija vairāki kruīzi. Pašā Grenlandē nav ekskursiju, jo nav, kur aiziet, ir tikai aisbergi un ledi, un krastā mazi ciematiņi. No Grenlandes devāmies uz Kanādu, kruīzā pa Kanādas un ASV robežas lielajiem ezeriem, kur lielie kuģi nevar iebraukt, jo tur ir speciāli izbūvēta kanālu sistēma. Pēc lielo ezeru kruīza devāmies uz Bermudu salām, no turienes – uz Kubu. Kubā pavadījām aptuveni mēnesi, braukājot apkārt salai. No turienes devāmies uz Karību salām, kur arī padzīvojām ilgāk. Tad devāmies uz Brazīliju un pa Amazones upi braucām cauri džungļiem līdz vietai, kur satiekas Brazīlija, Peru un Kolumbija. Mazliet padzīvojām Kolumbijā, mazliet – Peru, un tad atpakaļ pa Amazoni uz Karību salām, uz Kubu, kur atkal pavadījām mazliet vairāk nekā mēnesi. No Kubas devāmies pāri Atlantijas okeānam uz Kanāriju salām, pēc tam uz Maroku un tad jau bijām atpakaļ Eiropā.
– Izklausās pēc dzīves kā pasakā, tomēr tev tā nav izklaide. Tev tas ir darbs bez mums ierastās izpratnes par atpūtu, kad aizej mājās no darba, nomaini vidi un aizmirsti par darbu vismaz uz kādām stundām. Kuģis ir noslēgta vide. Kā tev izdevās ar darba un atpūtas sabalansēšanu?
– Es strādāju katru dienu, septiņas dienas nedēļā, un ļoti noguru, ļoti gribējās atpūsties. Man uz kuģa nav noteikts darba laiks no pulksten 8 līdz 17. Dažreiz bija jāstrādā desmitos vakarā, dažreiz, kad ārā bija ziemeļblāzma, kaut visu nakti, lai safilmētu materiālu. Šie 11 mēneši man bija par ilgu, nekad iepriekš nebiju tik ilgi palicis uz kuģa. Tāpēc nākamo līgumu domāju ņemt uz sešiem septiņiem mēnešiem. Nav ko trakot.
– Fotografējot un gan jau arī filmējot vēl ir tas, ka, atšķirībā no tūristiem, fotogrāfs un operators apkārtējo pasauli redz caur kameru. Tas nebūt nav viegli.
– Jā, daudz ko nevar izbaudīt caur sevi, bet caur kameru. Tas ir citādāk, jo ir tik ļoti jākoncentrējas uz to, lai noķertu maksimāli kvalitatīvāko skatu, ka īsti nevar izbaudīt to, kur esi. Taču, no otras puses, var pamanīt daudzreiz vairāk, jo skatoties apkārt, meklējot var ieraudzīt lietas, kurām citi cilvēki nepievērš uzmanību vai kuras neievēro. Mainās skatījums uz lietām un tas uz ko skatos.
Ja runājam par darba apstākļiem, tad nav viegli strādāt musulmaņu valstīs, jo viņiem ļoti nepatīk, ja viņus fotografē vai filmē. Vietējie iedzīvotāji kļūst agresīvi, ieraugot kameru, un pat tad, kad es nefilmēju viņus, bet tūristus, bezmaz vai uzbrūk. Ir daudzas vietas, kur nedrīkst filmēt ar profesionālo ekipējumu. Ja esi tūrists, ar savu fotokameru vari, bet, ja esi videogrāfs ar lielo kameru, tad vajag speciālu licenci. Vēl ir grūti filmēt vietās, kur daudz līst. Tas tāpēc, ka mums ir ļoti liels ekipējums un lietus laikā tas ir jānosedz. Mums ir lielā videokamera, kaklā uzkārta fotokamera un vēl lielais statīvs, kas vien sver kādus piecus kilogramus un jānēsā visur, kur eju, līdzi. Bieži vien mums ir ekskursijas džungļos, kur jāiet kilometriem tālu pa taciņām. Ir ekskursijas, kurās jābrauc no vienas vietas uz nākamo ar mazām laiviņām vai ar mikroautobusiem, kuros nav vietas. Taču man tur jāiespiežas iekšā ar visu ekipējumu.
–Vai esi piedzīvojis arī ārkārtējas situācijas?
– Ir gadījušās, jo dodamies arī uz bīstamām vietām, tādām, kur, izejot ārpus kuģa, ir liela iespēja, ka tevi apzags. Viena no tādām vietām, kur mēs bijām, ir Gajāna Dienvidamerikā. Šajā valstī 70 procentus teritorijas aizņem mūžamežs. Pilsētas atrodas tikai okeāna tuvumā. Mēs bijām Gajānas galvaspilsētā Džordžtaunā, taču ekskursijas laikā mūs nelaida ārā no autobusa, turklāt autobusam pa priekšu brauca policijas automašīna, bet aizmugurē – divi policijas motocikli.
Man nešķiet pietiekami kvalitatīvi filmēt no autobusa iekšienes, turklāt ekskursija bija īsa, tāpēc izdomāju, ka došos uz pilsētu vēlreiz pats, un paņēmu līdzi divus kolēģus fotogrāfus. Tiklīdz mēs izgājām ārā no kuģa, tā ostas darbinieki uzreiz brīdināja, ka nevajag iet ārā ar šādu ekipējumu, jo mūs apzags. Mēs nodomājām, – ai, ko tur viņi runā, mums arī par Brazīliju stāstīja, ka apzags, bet nekas tāds nenotika. Izgājām no ostas teritorijas. Skati tādi, kā filmās rāda – mājas sasistas no skārda plāksnēm, puspliki cilvēki sēž uz ielas. Pagājām kādus 100 metrus un ieraudzījām, – pretī divu policistu pavadībā nāk divi mūsu kuģa pasažieri saplēstās drēbēs. Esot aizgājuši nedaudz uz priekšu līdz tirgum, kur aplaupīti gaišā dienas laikā, – norautas mugursomas un ķēdītes, viss, ko vien var noraut. Esot klieguši un saukuši palīgā, bet neviens nav pievērsis uzmanību, līdz atnākuši policisti. Neņemot vērā to visu, nolēmu, ka tomēr gribu turpināt iet tālāk, tāpēc sarunāju ar policistiem, kuri pavadīja mūsu pasažierus, lai nāk kopā ar mums. Viņi piekrita, uzņēmās būt par gidiem un vēl bija ar mieru sniegt man interviju. Vaicāju policistiem, vai viņi kādreiz ir nošāvuši cilvēku. Jā, protams, – viņi to pateica kā pašu par sevi saprotamu, ikdienišķu lietu. Kad tālāk gājām pa pilsētu kopā ar policistiem, nebija nekādu problēmu. Ir arī citas vietas, par kurām saka, ka ir bīstami, taču es to nejutu. Protams, naktī ar lielo ekipējumu vienam pašam nevajag staigāt. Ja pieturas pie pašsaprotamām normām, tad viss ir kārtībā. Taču riskantas situācijas var piedzīvot arī uz kuģa. Tā ir noslēgta vide, kuģis ir kā milzīgs lielveikals, un, ja kāds cilvēks ir slims, slimība var ļoti ātri izplatīties. Taču tad viss personāls tiek mobilizēts, viss tiek sterilizēts. Lielākā daļa pasažieru ir seniori, viņiem imūnsistēma ir vājāka, tāpēc ļoti tiek domāts par to, lai slimību apturētu jau pašā sākumā.
– Stāstīji par Gajānu kā vietu, kur tūristiem jābūt uzmanīgiem. Bet kuras ir tavas topa valstis, kurās gribētu atgriezties vēl un vēl?
– Katrai vietai ir savs šarms. Katra vieta ir citādāka. Taču uz mani ļoti pozitīvu iespaidu atstāja Franču Polinēzija (vairākas salu grupas Klusajā okeānā – redakcijas piezīme): Bora Bora, Taiti, Moorea un citas salas. Tur ir ļoti skaisti! Dzidri ūdeņi ir daudz kur, bet tikai Franču Polinēzijā esmu izjutis tik jauku gaisotni, varbūt arī polinēziešu dēļ. Tur tiešām, kā rāda reklāmās, sievietēm ikdienā matos aiz auss iesprausta puķe. Tam ir izskaidrojums, – atkarībā no tā, vai puķe ir aiz labās vai kreisās auss, var pateikt, vai sieviete ir precējusies vai brīva. Mums ir gredzeni, bet viņiem – puķes. Franču Polinēzijā es peldējos ar haizivīm. Pasažieri sakāpa laivā, viņus aizveda okeānā uz vietu, kur ir haizivis, – droši vien iebarotas, – un tad varēja peldēties kopā ar tām. Tuvāk par diviem metriem haizivis negribēja pietuvoties. Beigās es centos viņām piepeldēt tuvāk un pieskarties, taču haizivis uzreiz pavirzījās projām. Noķert nevarēju, jo viņas bija ātrākas. Dzīvniekus un zivis es šajos trijos gados esmu redzējis neskaitāmi daudz. Arī nezināmus. Tāpat esmu ēdis nezināmus ēdienus. Pat nesaprati, kas tas ir – auglis vai dzīvnieks. Mūsu darbā vietējo ēdienu nogaršošana ir labs bonuss. Piemēram, Karību salās ir tikai pludmales, bāri un ēstuves. Protams, ka gāju tur un dzīvoju visu dienu pa pludmali.
– Klausoties, ko stāsti, domāju, vai nav tā, ka tāds darbs, ko dari, ir tikai jauniem cilvēkiem piemērots. Pirmkārt, ilgi jābūt projām no mājām un no ģimenes. Otrkārt, jo cilvēkam vairāk gadu, jo mīksta un ērta šķiet gulta tikai paša mājās.
– Domāju, ka tas ir atkarīgs no katra cilvēka, no tā, kā viņš vēlas dzīvot. Jā, protams, strādājot uz kuģa, izveidot ierasto, tradicionālo ģimenes dzīvi ir diezgan pagrūti. Lielākā daļa darbinieku patiesi ir jaunieši, taču ir arī vidējā paaudze, it īpaši indonēzieši, kuru uz kuģiem ir visvairāk, ja skatāmies darbinieku nacionalitāti. Indonēzijā ir pavisam citas algas, viņiem vajag parūpēties par savu ģimeni, un uz kuģiem nopelnīt var salīdzinoši labi. Tāpēc indonēzieši uz kuģiem strādā gana ilgus gadus un algu sūta uz mājām. Darbinieku vidū ir arī daudz ukraiņu. Ir indieši, kuri strādā pārsvarā virtuvē. Pirmo latvieti satiku tikai uz pēdējā kuģa “MS Hamburg” – Ievu, kura strādāja recepcijā. Līdz tam nebiju strādājis kopā ne ar vienu tautieti. Ak, jā, bija arī puisis Ivans no Rīgas. Latviešu valodu varēju pielietot, tikai sazinoties ar savējiem “mesindžerī”. Uz kuģa ir bezvadu internets, taču ļoti slikts, jo to ņem no satelīta un pirmā prioritāte interneta ātrumam ir kuģa navigācijas sistēmām, lai varētu uztvert, kādi būs laika apstākļi, kas notiek apkārt, cik dziļš ir ūdens. Pārējais, kas paliek pāri, ir jāpērk uz stundām, un tas sanāk dārgi. Tāpēc vienmēr, kad mēs apstājamies krastā, visi darbinieki iet ārā un atrod pirmo ostai tuvāko vietu, kur ir bezmaksas internets, lai sazinātos ar mājām.
– Kādi ir tavi nākotnes plāni? Vai nav domas piestāt krastā pavisam un uzsākt citu nodarbi, piemēram, mediju jomā? Iemaņas operatora darbā tev jau ir.
– Operatora darbu esmu apguvis ļoti labi, taču nezinu, kā tas izpaustos kādā citā nišā, kaut vai tajos pašos medijos. Šobrīd es domāju viena līguma ietvaros. Kad tas, ko daru, man vairāk nepatiks, tad es vairs nedošos atpakaļ. Jau tagad reizēm ir tā, – gadās atgriezties vietās, kur jau esmu bijis, un tad vairs nešķiet tik ļoti interesanti. Taču man patīk dzīves ritms uz kuģa, patīk, ka viss mainās. Piemēram, kad biju projām no mājām 11 mēnešus, biju noguris, ļoti gribēju atbraukt uz mājām un sāku domāt – varbūt atpakaļ uz kuģa vairs nekāpšu. Taču tagad esmu Latvijā trīs mēnešus un saprotu, ka nezinu, ko šeit darīt. Sāku justies ne pārāk priecīgs. Gribas atpakaļ uz kuģa. Es nekad nesolu, ka tas būs mans pēdējais līgums vai arī to, ka es uz kuģa strādāšu visu mūžu. Es skatos pēc savām sajūtām. 7. septembrī došos uz savu jauno kuģi “Artania”. Un tad vispirms kruīzi pa Norvēģiju, kur būs skaistie fjordi, pēc tam Vidusjūra un beidzot būšu Itālijā, Grieķijā un Maltā, un tad jau pāri okeānam uz otru zemeslodes pusi līdz pat Ugunszemei (Arhipelāgs pašos Dienvidamerikas dienvidos, kurš sastāv no apmēram 40 tūkstošiem salu. Arhipelāga tālākais dienvidu punkts ir Horna rags).
