Tā ačgārni iekārtota ir lietu kārtība pasaulē. Jaunībā, kad cilvēkam ir maz zināšanu un trūkst dzīves pieredzes, ir jāpieņem vissvarīgākie lēmumi dzīvē – kādu profesiju izvēlēties un ar ko vadīt kopā dzīvi. Tā ir kā loterija, kur dažam tiek pilnā loze – tiek izvēlēta īstā profesija un apprecēts īstais cilvēks, bet citam – nekā, ne darbs patīk, ne dzīvesbiedrs īstais. Par Vinetu un Ilmāru Igaļiem ar pārliecību var teikt – viņiem paveicies, jo fakts, ka šonedēļ abi nosvinēja 30 gadu kāzu jubileju, ir apliecinājums – liktenis savedis kopā īstos cilvēkus.
„Tā nav tikai veiksme, kas nosaka, – ja satiekas īstie cilvēki, tad viņi spēs nodzīvot kopā daudzus gadus. Tā ir vesela dzīves filozofija, ko kādā seminārā Uģis Kuģis skaidroja tā – vīrietim jāaudzina sieviete un sievietei – vīrietis,” sāk diskutēt mani intervējamie – Vineta un Ilmārs. „Manuprāt, svarīga ir dzirkstelīte, kas liesmo starp diviem cilvēkiem. Protams, jebkurās attiecībās ir pacēlumi un kritumi, strīdi, bet vienmēr ir jāmēģina atrast un jāatrod kompromiss, vidusceļš. Neticu, ka attiecībās var būt viss tikai labi, bet ir svarīgi mācēt piekāpties. Nevar pie pirmajām grūtībām pateikt – viss,” uzskata Vineta.
Visas intervijas laikā jūtams, ka māku sadzīvot, ieklausīties otrā viņi apguvuši ļoti veiksmīgi. Nav tā, ka abi runā vienā balsī un visā domas saskan, bet jūtams – ar otra viedokli abi rēķinās un, galvenais, ieklausās, kā domā otrs.
– Stāstiet, kā tad iepazināties?
– Tas bija tik sen (smejas). Vēl skolas laikā. Tajā laikā skolas organizēja draudzības vakarus. Cēsu proftehniskajā skolā, kur mācījās Ilmārs, pārsvarā bija zēni, bet šuvējas arodu Valmierā apguva meitenes. Tad nu abas skolas draudzējās un rīkoja pasākumus. Pasākumā gan mēs neiepazināmies, bet nejauši satikāmies Cēsīs uz ielas, reizē, kad biju aizbraukusi līdzi draudzenei uz randiņu ar puisi no Cēsu skolas. Mēs bijām divi pāri, kas vienā gadā no abām skolām saprecējās. Diemžēl otrs pāris nu jau izšķīries.
– Jums bija skaists kāzu jubilejas pasākums, ko sarūpēja bērni.
– Jā, tas bija pārsteigums ne pa jokam. Meitai allaž patīk un padodas sarūpēt uz svētkiem tādas dāvanas, kas ir oriģinālas un pārsteidz. To, ka mums ir kāzu jubileja, mēs, protams, atcerējāmies, bet nekādas īpašas svinības neplānojām. Varbūt vakarā būtu devušies kādās vakariņās. Bet te skatāmies – meita ar vedeklu iesēžas mašīnā un kaut kur aizbrauc. Izgājām koridorā – tur kaste ar pušķi. Tajā bija brīnumskaists apsveikums ar Ārijas Elksnes dzejoli, mūsu bildes no dažādiem laikiem un sarullēta lapa. Kad to atvērām, tajā bija norāde ar adresi un laiku, cikos jāierodas Valmierā. Ģērbāmies un braucām. Bērni bija sarūpējuši mums fotosesiju. Kā kāzās! Jutāmies tik saviļņoti, ka asaras riesās acīs. Kad bijām sabildēti, mums iedeva vēl vienu rullīti. Tajā bija nākamā adrese, uz kuru jādodas, un pulksteņlaiks. Atkal sekojām norādēm un nonācām restorānā „Rātes vārti”, kur bija jau uzklāts pusdienu galds mums – diviem vien. Tur atkal iedeva rullīti, kurā bija koordinātes, kurp jādodas tālāk. Internetā apskatījāmies, ka tas ir kaut kāds ezers Cēsu pusē. Tā nu nonācām pie Niniera „Lobēlijās”, kur ir interesanta atpūtas vieta un mājiņas kokos. Tur mūs jau gaidīja bērni, un visi kopā atzīmējām mūsu jubileju ar klātu galdu, torti, šampanieti un pērlēm, kā jau piedienas pērļu kāzās. Tas bija tik aizkustinoši un sirsnīgi! Neko tādu mēs nespējām pat iztēloties un neko nenojautām. Varbūt arī tāpēc tas bija tik emocionāli. Vakarā bērni aizbrauca, bet mēs palikām divvientulībā. Mežs, māja kokos, lampiņas un sveces… Izbaudījām klusumu un mieru. Bijām nokļuvuši īstā miera idillē. Vienīgās skaņas, kas klusumā ienāca, – vēja un krītošu čiekuru skaņa. No rīta vēl aizdevāmies ar riteņiem līdz Ērgļu klintīm un tad jau atgriezāmies mājās.
– Ikdienā klusums un divvientulība ir retums?
– Jā. Kaut dzīvojam klusā vietā, pie Valkas muzeja, tik un tā klusuma kā mežā jau nav. Te dzirdam, kā kaimiņš pļauj zāli, kā pa ielu brauc mašīna, kā kāds skalda malku vai kaut ko urbj. Mūsu mājās kopā ar mums dzīvo arī meita un dēls, mums ir trīs mazbērni, kas arī visu vasaru ir mājās, tā ka klusums un divvientulība nav iespējami nevienam. Dzīvot kopā trim paaudzēm nav nemaz tik viegli. Mēs, protams, daudz laika pavadām ārpus mājas, darbā, bet arī mājās ir tik daudz darāmā, ka visu paspēt nemaz nevaram. Piemēram, nākamgad dārzu likvidēsim. Lai ar lauksaimniecību nodarbojas lauksaimnieki. (Te Ilmārs sāk smieties, ka tādu apņemšanos no sievas dzird jau septīto gadu, bet Vineta sola, ka nākamgad dārzā nebūs nekādu sviesta pupu, vien rozes un kādas citas puķes priekam, un dažas zemenes mazbērniem.)
– Vai esat vietējie?
– Ilmārs ir valcēnietis, es – no Salacgrīvas. Kad apprecējāmies, sākām dzīvot te, Valkā, pie Ilmāra vecāsmātes. Vīrs aizgāja armijā, pēc gada piedzima dēls Jānis. Ilmāra tētis ir Jānis, man vecaistēvs arī bija Jānis. Meitu nosaucām par Ditu. Atminamies – mēs ar bērniem gandrīz katras brīvdienas autobusā iekšā un prom uz Salacgrīvu. Ne prātā nenāca čīkstēt, ka nav mašīnas un nevaram kaut kur aizbraukt. Tagad cilvēki pieraduši pie lielāka komforta nekā tajā laikā, kad mums bērni bija mazi.
– Jūs esat kopā ne tikai dzīvē, bet arī darbā. Tas nav grūti? Un kā tas sanāca, ka abi esat iesaistījušies “Oriflame”.
– Patiesībā visa pamatā bija nejaušība. Es “Oriflame” kliente kļuvu jau 2001. gadā. “Oriflame” vadītāja Latvijā gribēja zvanīt vienai citai valcēnietei, kura arī darbojās šajā uzņēmumā, bet kļūdaini piezvanīja man. Viņa izstāstīja, ka meklē cilvēku, kas varētu organizēt “Oriflame” produktu reklamēšanu Valkā, un es piekritu. Gribēju atmest vienu no saviem diviem darbiem, tāpēc ļāvos pierunāties. Protams, bija skepse pret tīkla mārketingu un to, ka tas varētu dot kādu peļņu. Sākumā neko īsti nedarīju, laiku pa laikam zvanīja vadītāja un jautāja, vai esmu organizējusi kādas prezentācijas. Neko nebiju organizējusi, tāpēc drīzāk dusmojos, ka atkal man zvana un tincina, līdz Ilmārs vienā dienā teica, ka varam noorganizēt tikšanos Salacgrīvā, saaicināt draugus un paziņas. Viņš teica – braucam! Un tā viss sākās. Es vairāk nodarbojos ar skaistuma lietām, bet Ilmārs – ar biznesu. Vai grūti visu laiku kopā? Mēs jau nemaz neesam visu laiku kopā, ir pasākumi, uz kuriem braucu viena. Bet esam tā saraduši, ka, ja divas dienas esam šķirti, tad otra sāk pietrūkt. Biznesā svarīgi ir paļauties uz otru, un mēs viens uz otru paļaujamies. Svešos cilvēkos nereti iznāk vilties, jo apsola, bet neizdara.
Var teikt, ka savu biznesu “Oriflame” sākām 2007. gadā. Tas bija krīzes sākuma laiks, bet jāsaka – “Oriflame” straujš uzplaukuma laiks.
– Citiem krīze, jums uzplaukums?
– Jā. Sievietes visos laikos vēlas izskatīties labi, lietot kosmētiku. Kā mēs secinājām, arī krīzes un, visticamāk, pat kara laikā cilvēki turpina mazgāties. Tās sievietes, kuras pirms krīzes bija labi situētas, iepirkās “Kolonnā”, bet, kad ienākumi saruka, meklēja alternatīvu – labu kvalitāti par ievērojami lētāku cenu. Un “Oriflame” to piedāvā. Produkti ir ļoti kvalitatīvi, bet cena tāpēc, ka nav veikala uzcenojuma, daudz lētāka. Turklāt pie mums nebūs viltojumu, jo prece nāk tieši no “Oriflame” ražotnēm.
– Tātad patrāpījāties īstajā vietā īstajā laikā.
– Jā, var teikt arī tā. Ja pirms tam kāds man teiktu, ka darbošos ar skaistuma lietām, neticētu. Skolas laikā pat nekrāsojos. Bet dzīve deva iespēju, un tagad es varu teikt, ka man ļoti patīk tas, ko daru. Man patīk man darbs tik ļoti, ka varu teikt – tas ir mans hobijs. Patīk sajūta, ko gūstu, kad esmu uzlikusi sievietei meikapu un viņa sajūsmināti iesaucas – vau, cik labi! Patīk, ka te mēs paši sev esam noteicēji. Kaut darbā pavadām daudz stundu, to organizējam paši, un, ja vajag brīvu dienu, allaž ir iespēja to izkārtot. Kad mums vasaras nometnē jautāja, lai paceļam rokas, kurai darbs ir hobijs, biju viena no nedaudzajām. Pārsvarā cilvēki uz darbu iet, jo jāpelna nauda.
– Jūs organizējat arī dažādas aktivitātes, piemēram, nūjošanu.
– Jā, tas laiks, kad aprobežojāmies ar prezentāciju rīkošanu mājās pie draugiem un paziņām, ir pagājis. Agrāk tiešām cilvēki laida savās mājās svešus cilvēkus, bet nu jau mājas arī pie mums pārvēršas par svētnīcu, kas paredzēta ģimenei. Mums ir ofiss, kur ne tikai var aplūkot produktus, ko tirgojam, bet rīkojam arī dažādas akcijas. Pirmdienās un otrdienās mums ir skaistuma dienas, uz kurām aicinām ikvienu nosvērties uz īpašiem Tanitas svariem, kas rāda ne tikai, cik cilvēks ir smags, bet analizē ķermeņa masu – cik viņam ir ūdens ķermenī, cik procentu tauku un kāda muskuļu masa, kaulu masa, nosaka bioloģisko vecumu utt. Skaistuma dienās stāstām, kā pareizi kopt sejas ādu un uzlikt meikapu, testējam produktus, nosakām sejas tipu un tam piemērotos produktus un daudzas citas lietas. Pagājušajā gadā organizējām arī nūjošanu, vasarā – divu dienu nometni. Jāatzīst, ka Valkā cilvēki ir diezgan kūtri. Šīs aktivitātes nav peļņas pasākumi, tās mēs organizējam drīzāk sava prieka pēc, tāpēc arī gribas, lai pēc iespējas vairāk cilvēku šos bezmaksas pasākumus izmanto. Piemēram, Latvijā ir vairākas vietas, kur arī iespējams veikt ķermeņa analīzi, bet tas maksā visai prāvu summu, mēs to darām bez maksas. Naudu prasām tikai, ja mācām un liekam meikapu.
– Teicāt, ka sākumā skeptiski izturējāties pret tīkla mārketingu. Un nu?
– Tagad zinām – ja cilvēks ir gatavs strādāt un patiešām daudz dara, tad ir labs rezultāts. Man žēl, ka cilvēki ir tik skeptiski un netic, kad sakām – dariet, un rezultāts būs. Protams, ja neko nedara, nekā arī nebūs. Mēs saistībā ar “Oriflame” daudz ceļojam, tiekamies ar cilvēkiem no citām valstīm. Protams, Latvijā ir ļoti mazs tirgus salīdzinājumā ar tādām valstīm, kā, piemēram, Ukraina, tāpēc te nebūs tik straujas izaugsmes, bet strādājot ir labi rezultāti. Turklāt kompānijas politika ir atbalstoša, ir visādi bonusi par labu darbu, tai skaitā pasākumi, ceļojumi. Jāteic, ka, pateicoties “Oriflame”, esam satikuši daudz labu cilvēku, ieguvuši daudz draugu un mūsu dzīve kļuvusi daudz interesantāka nekā tad, kad no rīta līdz vakaram skrējām pa diviem darbiem.
– Ceļojumi jums pārsvarā saistīti ar darbu? Ir vēl kāds hobijs?
– Jā, tā laikam sanāk. Esam bijuši neskaitāmas reizes Stokholmā, tur vedu arī savas meitenes, kuras iesaistās “Oriflame” reklamēšanā. Esam bijuši Īrijā, Spānijā, Grieķijā, arī Ukrainā. Ceļot mums patīk, bet ģimenes lokā – kopā ar bērniem un mazbērniem – esam tikai braukuši ar prāmi uz Stokholmu. Tā, izraujoties no ikdienas, var atpūsties vislabāk. Hobijiem atliek maz laika, jo darbs paņem daudz enerģijas. Arī mājas dzīve, kaut vai vakariņu gatavošana tik lielai ģimenei kā mūsu, ir nopietna lieta. Par hobiju varētu saukt toršu cepšanu. Visos ģimenes svētkos cepu lielu mājas torti. Tā ir neatņemama tradīcija.
– Šķiet, ka svarīgākās lietas dzīvē jums ir, – esat kopā kā cimds ar roku, jums ir bērni un mazbērni un ir darbs, ko var saukt par hobiju. Ir kaut kas, ko vēl gribas?
– Jā, kārtību valstī. Gribas, lai Latvija ir valsts, kurā novērtē cilvēku, lai valsts aizstāv savus iedzīvotājus un mēs katrs esam valstij vajadzīgi. Mums daudzi paziņas ir aizbraukuši, un viņi nebrauks atpakaļ, jo nejūtas Latvijā ne vajadzīgi, ne droši par nākotni. Arī mēs varējām braukt prom, bet palikām, sākām savu lietu, jo, kaut nodarbojamies ar “Oriflame”, tas ir mūsu bizness, mēs īrējam telpas, kārtojam rēķinus. Agrāk sevi saucām par Latvijas patriotiem, nu vairs ne. Domājam, ka vēlēšanās nevar balsot ne par vienu no tiem sarakstiem, kas šobrīd ir pie varas. Par nevienu veco. Varbūt jaunie, kas atnāks
pie varas, kaut ko spēs izmainīt, nebūs tik mantrausīgi un savtīgi.
– Nobeigumā, kā jūs domājat, kāpēc tik maz cilvēkiem mūsdienās izdodas nodzīvot kopā visu mūžu ar vienu laulāto?
– Kāpēc citiem neizdodas? Mēs uz šo jautājumu atbildēt nevaram, jo to nezinām. Zinām, ka mums sanāk.
