Līga
Atbilde sitieniem
Ir brīži un dienas,
Kad redzu,
Kā zelta lietus no debesīm līst
Un viss ap mani
Gaismas spēkā mirdz
Un dzejas vārdos vēršas.
To man atklāja cilvēks,
Kas sen Mūžības dārzā dus
Un sauc puķes stādīt.
Bet kāds mani sastapa
Mūžības dārzā uz ceļa
Un sita, un sita,
Un saplēsa ziedus,
Ko nesu dāvātai gaismai.
Vai gan var izsist
Lielāko dāvanu,
Ko otra dvēsele deva?
Tā tikai sitēja bezspēcība
Un domu melns žogs,
Kurā pasmēlu citu stiprumu
Un jautājumu: “Kas gan viss nezināms
Cilvēkā slēpjas?”
Ak, dvēsele Mūžībā
Un dzīvajie šai saulē.
Piedod to visu draņķību.
Lai Dievs dod
Visiem bezspēcībā
Lūgšanās par tādu gaismu,
Kad zelta lietus
No debesīm līst
Un pasaule zeltīta vizuļo.
