Kamēr daudzviet lauki kļūst pamesti un aizauguši, citviet iekoptās viensētas atgādina mazu paradīzi, kurā justies laimīgiem, audzināt bērnus un mazbērnus. Pēdējos gados rodas sajūta, ka tādu patiesībā ir aizvien vairāk un vairāk, tikai mēs par tām nezinām, jo neredzam. Bilskas pagasta “Vecbisniekos” savā senču mājā saimnieko Gunta Pēča kopā ar vīru Edgaru, abu jaunāko bērnu ‒ dēlu Nauri, viņa sieviņu Agniju un meitiņu Paulu. Iekoptais un ziedošais lauku īpašums atrodas dažu kilometru attālumā no Vidzemes šosejas, taču, braucot pa lauku ceļiem, to nevar redzēt, jo aizklāj ceļmalas krūmi un koki. Pirmo reizi Pēču ģimenes mājā viesojos pagājušajā vasarā, kas atmiņā palika ar sakoptu, pārdomātu pagalmu, ainaviski skaistu vietu un ārkārtīgi lielu saimnieku viesmīlību. Tāpēc priecājos, ka šovasar bija iespēja atgriezties “Vecbisniekos”, lai uzzinātu, kā laukos dzīve rit šodienas Latvijā, kāpēc jaunie, Nauris un Agnija, netiecas pēc vieglākas un ērtākas pilsētas dzīves, bet savus nākotnes plānus kaļ Bilskas pagastā.
Intervija ar Pēču ģimeni sarunāta vienā no šīs vasaras siltajiem vakariem, kad darbi ir apdarīti un sarunā var iesaistīties visi. Gluži kā sendienās pašas laukos, tā arī “Vecbisniekos” tieku sagaidīta pie klāta saimes galda. Kamēr Nauris cep šašliku, kopā ar Guntu, Edgaru un Agniju sēžam nojumē, kas tapusi pašu rokām. Tāds te esot viss – pašu radīts, izsapņots un izlolots – gan dārzs, gan puķu dobes, gan atpūtas zona, gan arī dzīvojamā māja, kuras otrais stāvs šobrīd tiek remontēts. Gunta ir lepna par Agniju, jo ne visiem ir paveicies ar tik mīlošu sievu, māti un vienlaikus izdarīgu vedeklu, kāda ir bijusī ventspilniece.
Lai arī “Vecbisniekos” šobrīd dzīvo trīs paaudzes, katra ar savu pieredzi, vērtībām un dzīves redzējumu, visi kopā ir laba komanda. Komandas darbs ikdienā šo ģimeni raksturo visvairāk, un tas ir kā virzītājspēks skaistai, sakārtotai un harmoniskai videi.
Darba čaklumu iemācījās,
augot daudzbērnu ģimenē
Gunta stāsta, ka šajās mājās ir uzaugusi deviņu bērnu lielā ģimenē, savukārt vīrs Edgars nāk no Palsmanes, kur auga septiņu bērnu ģimenē. “Manā bērnībā šajā mājā dzīvojām četras ģimenes, kad vienā brīdī kļuva par šauru, mazu brītiņu padzīvojām blakus mājā. Kad 1982. gadā nomira mana mammīte, sākām remontēt šo māju. Taču tas, kā šeit tagad izskatās, ir Naura nopelns. Darba tikumu ar vīru esam pārmantojuši no saviem senčiem. Apbrīnoju, kā mani vecāki ar visu tika galā, mēs, bērni, ne vienmēr bijām paklausīgi, patika arī blēņas. Mammīte bija ļoti čakla un strādīga. Bet arī mums, bērniem, bija mājās daudz jāstrādā, jāmazgā trauki, jātaisa ēst, jāuzkopj, jārūpējas vienam par otru. Mēs paši ar vīru esam smagi strādājuši, es ‒ fermā, viņš ‒ par šoferi un traktoristu. Nauris ģimenē ir jaunākais bērns, vēl mums ir divas meitas ‒ Jolanta Smiltenē un Daiga ārzemēs. Tolaik, kad bērni bija mazi, tādu bērnudārzu te nebija. Dažkārt bērni palika mājās, bet biežāk nāca līdzi uz fermu. Nauris ir uzaudzis fermā, prata gan slaukt govis, gan veikt citus darbus. Domāju, ka arī mēs devām bērniem piemēru, ka laukos ir smagi jāstrādā, bet var arī dzīvot labi. Varam būt pateicīgi un priecīgi, ka vismaz viens no bērniem palika dzīvot “Vecbisniekos”. Kļūstot vecākiem, vairs nespējam skriet kā jaunībā,” stāsta saimniece Gunta.
Soli pa solim līdz ainaviski skaistai lauku sētai
Māja un atpūtas zona ar ugunskura vietu, grilu un kublu atrodas uz diviem atsevišķiem pakalniem, kurus šķir dīķis un krāšņas puķu dobes, ko papildina dažādi dārza dekori. Otrpus mājai atrodas kūtiņa ar 13 gaļas lopiem, līdzās vistas, zosis, pīles, truši, suņi un kaķi. Kā saka Pēčas, lauki bez dzīvniekiem nav iedomājami. Visa nepieciešamā tehnika atrodas uz vietas, lai varētu apstrādāt apkārt esošās pļavas.
Par skaisto lauku sētā rūpējas Gunta un vedekla Agnija. “Katru gadu cenšamies kaut ko papildināt, lai ir skaisti, bet šī vasara ir ļoti sausa. Manas mīļākās puķes ir pojenes, bet tās tik ātri noziedēja. Vēl īpašas ir lilijas. Man tiešām ir čakla vedekliņa. Kamēr es ar savu sāpošo muguru izkušņājos, Agnija jau ir visu apskrējusi un apdarījusi. Kad viens ir čakls, arī otram uzreiz gribas vairāk padarīt,” vedeklu uzslavē “Vecbisnieku” māju saimniece.
Agnija ir simpātiska, gaišmataina jaunā māmiņa, kas vairāk atgādina pilsētas dāmu. Tomēr aiz trauslās ārienes slēpjas strādīga, čakla un saimnieciska sieviete. “Man ļoti patīk puķes, tāpēc labprāt iesaistos stādīšanas, ravēšanas un laistīšanas darbos. Laukos darbs nekad neaptrūksies, un tieši tas man ir vajadzīgs. Āra darbiem izmantoju arī to laiku, kad meitiņa guļ. Bērni ātri izaug, un jau šobrīd mazajai patīk līdzdarboties. Zinu, ka meita arī būs strādīga un pieaugot apzināsies, ka bez darba dzīvē nekā,” saka Agnija.
Vaicājot, kā iesākas rīts, Agnija un Gunta stāsta, ka savu ierasto darbu kārtību katrs pārzina un ievēro. Tā teikt, katram savs rīta rituāls, kas saistīts ar putniem un dzīvniekiem, bet pēc tam kopīga kafijošana, kuras laikā tiek saplānota dienas tālākā gaita. Edgars smejot piebilst, ka viņam jau drīz būšot 80 gadu, tāpēc vairs pie atbildīga darba nelaiž. Viņa rūpe esot gaļas lopi, kā arī zāles vālošana. Nauris pļauj, Edgars vālo un tad atkal dēls presē. Nauri var dēvēt par cilvēku ar zelta rokām, jo daudz laika un darba ieguldījis mājas remontdarbos.
Abas ģimenes prot gan smagi strādāt, gan kārtīgi atpūsties. Visam ir jābūt līdzsvarā, Edgars un Gunta labprāt izvēlas atpūtu pie jūras, bet jaunie priekšroku dod laivošanai.
Tas viss dara laimīgus
Vai tiešām nekad nav gribējies dzīvot pilsētā un baudīt visus labumus rokas stiepiena attālumā? “Mēs ar Edgaru ne dienu neesam dzīvojuši pilsētā, ja mani ieliktu četrās sienās, pēc pāris mēnešiem varētu vest uz kapsētu. Laukos ir brīvība un plašums, pašiem sava māja un arī labi kaimiņi. Jebkurā brīdī varu iziet ārpus mājas un justies netraucēta. Siltā laikā atsēžos zem lielā oša un vienkārši izbaudu mirkli vienatnē, apkārt vien putni čivina. Neko vairāk nevajag! Kur tu iziesi pilsētā? Tad arī uzreiz attiecīgi jāsaģērbjas, šeit kaut pusplika skraidi,” smaidot nosaka Gunta.
Agnija piebilst, ka viņa ir augusi laukos un izbaudījusi arī pilsētas dzīvi. “Varbūt izklausās mazliet neparasti, bet pilsētā nav ko darīt. Laukos visu laiku esi kustībā, var izpausties jebkurā brīdī. Tas man ir ļoti svarīgi. Vēl šeit ir fantastiska daba, viss smaržo, liepās spieto bites. Tas viss kopā veido vidi, kura mums visiem patīk. Un tā ir liela vērtība,” padomāt rosina Agnija.
Interesantākais, ka ārpus mājas nemaz tik bieži vairs negribas doties, jo “Vecbisnieki” ir vieta, kur Pēči jūtas vislabāk. Ja viens otru spēj papildināt, kas šai ģimenei izdodas lieliski, nevis noniecināt atšķirīgu uzskatu un paaudžu dēļ, tad nejusties laimīgam būtu grēks.
Saimnieki pieļauj, ka citviet lauki aizaug cilvēku slinkuma dēļ, ir tādi, kas gaida valsts atbalstu, pārtiekot no pabalstiem. Vēl ievērojuši, ka vecie nomirst, bet jaunajiem neinteresē šāds dzīves modelis, vēl viena daļa ir spiesta aizbraukt uz ārzemēm. Ārzemēs darbu meklēt bija spiesta arī Guntas un Edgara meita Daiga, jo savulaik Staiceles slimnīcas likvidācijas dēļ burtiski nonāca bezizejas stāvoklī. Pastrādāt ārzemēs pamēģinājis arī Nauris, taču nepatika. “Tas bija īslaicīgs risinājums, kas palīdzēja atsperties un turpināt iesākto vecāku mājās,” saka Nauris, kurš ikdienā veic mežizstrādes darbus.
Tā vien šķiet, ka lielās lietas dzīvē slēpjas vienkāršībā. Tāda ir arī Pēču ģimene – vienkārši, sirsnīgi un strādīgi. Šīs rakstura īpašības un darba tikums patiesi rada harmoniju – pēc kā alkst daudzi.
