Valsts simtgadei veltītie Dziesmu un Deju svētki spēj radīt vienīgi nedalītu lepnumu. Gribu tikai atgādināt kādu liktenīgu sakritību. Kad norisa svētku dalībnieku gājiens, divkārt tika uzsvērts skaitlis 43 tūkstoši, kas nemitīgā straumē plūda veselas septiņas stundas. Bet ir vēl kāds cits cilvēku skaita pieminējums no ne visai senas pagātnes, kur arī nosauc 43 tūkstošus. Šeit jāmin staļinisko represiju upuri, tanī skaitā smirdīgos lopu vagonos uz Sibīriju aizvestie. Vagons aiz vagona, un ne jau septiņu stundu garumā.
Aizvadītie Dziesmu un Deju svētki apliecinājuši to, ka mūsu tauta spējusi ar krietnu uzviju atjaunot savus garīgos spēkus. Neskatoties uz daudzajiem klupieniem. Mēs kā tauta esam atdzimuši augstākā garīguma pakāpē. Par to mans Lepnums. Un atliek vienīgi cerēt, ka nākamā simtgade aizritēs bez svešu varu uzmākšanās.
x x x
Biju izlēmis pa vasaras mēnešiem mūsu laikrakstam neko nerakstīt. Bet jūtu to kā savu morālu pienākumu, lai vienlaikus ar lepnuma izteikšanu censtos brīdināt cilvēkus par visāda veida draudiem no to līdztautiešu puses, kuri dažkārt mēdz balstīt savu biznesu uz ne visai godprātīgiem principiem. Varētu, protams, daudz runāt par ātro kredītu izsniedzēju bandām, piedodiet, kompānijām, arī par agresīvo azartspēļu uzņēmējdarbību, bet arī no šāda tipa vilinājumiem tālu stāvošus ļaudis apdraud it kā sīkāki un ikdienišķāki apdraudējumi.
Sākšu ar personisko pieredzi. Man piederošajam hektāram pāri stiepjas elektropārvades līnija, kas neļauj stādīt to, ko gribētos. Cik vien atceros, līniju regulāri apseko speciālās zāģeru komandas, kuru uzdevums novākt pārāk tuvu stieplēm augošos kokus vai vismaz bīstamos zarus. Un katru gadu tur atrodas, ko zāģēt.
Rodas tomēr iespaids, ka vieglāk zāģerēt nosacītā klajumā, tāpēc jau pirms diviem gadiem bez manas ziņas izzāģēja robu senā akāciju dzīvžogā, kas elektrovadus nekādi nevarēja aizsniegt. Bet katram kokam savu likumu neuzrakstīsi, tāpēc pie labas verbālās spējas var pierādīt arī to, ka elektropārvades drošību apdraud zem līnijas augoša saulespuķe. Pie reizes bija nogriezti zari trases tuvumā izaugušajām divām priedēm, kuras tur iesējušās laikā, kad šis hektārs man vēl nepiederēja. Man grūti spriest par šādas izrīcības loģiku, jo vienas priedes galotne jau sniedzās stiepļu augstumā, un tā gan varētu apdraudēt tā saucamās drātis. Bet galotne turpina augt garumā aizvienam.
Bet jauniem zāģēšanas priekiem taču jāatrod jauni objekti. Upmalas džunglājā grūti izvērsties. Un tāpēc, kamēr manis nebija uz vietas, enerģiski vīri abām priedēm noskalpējuši vienas puses zarus – no galotnes līdz apakšai. Gribējuši to pašu darīt ar egli, kura trases apdraudējumā nekādi nebūtu pieskaitāma. Toties atrasti citi apdraudējumi, proti, mājas pievada kabeļa virzienā. Pirms gadiem desmit man kailvadus nomainīja pret izolētu kabeli, un to veica profesionāls elektriķis ar piebildi, ka tagad man nevajadzēs uztraukties par apakšā augošo smiltsērkšķi un Kaukāza plūmēm, jo izolētus vadus nekādi zari apdraudēt nevar. Kad ierados, bija jau nokrauta vesela kaudze ar nošņikātajām aličām, bet tā nav liela bēda, jo aličas un akācijas mēdz ataugt.
Tikai vēlāk noskaidrojās, ka zāģeru komandai bijis cits uzdevums, proti, jāpilda noslēgtais līgums ar šķeldas gatavotājiem. Principā labi, ka lieka draza tiek savākta, bet šķeldotājiem vajadzīgs, lai vienuviet atrastos pilna krava. Lūk, galvenais iemesls profesionālo zāģeru izcilai aktivitātei. Gan jau nākošgad atradīs vēl kaut ko citu, kas it kā apdraud elektropārvadi.
Ja būtu atklāta saruna, es varētu parādīt šo to zāģējamu. Bet tagad no juridiskā viedokļa sanāk, ka vieni veikli zēni citiem zēniem pārdod mantu, kas faktiski pieder trešajai personai. Bez tam solījumi, ka šķeldotāji visu aizvāks “rīt vai parīt”, izrādījās nekaunīga muldēšana.
Es īpaši gribu uzsvērt, ka šķeldas gatavošana no mežizstrādes un kopšanas cirtēm ir slavējama lieta. Vērojot ainavu, rodas vēlme, lai šķeldotāji pievērstos mūspusē vēl neizmantotajām iespējām. Mūsu laukus aizvien rotā senu aleju fragmenti, kādreizējo lauku māju vietas iezīmē simtgadīgu koku puduri, bet viss šis zaļums ir nekopts, daļēji ieaudzis briksnājā, bet lielajiem kokiem visur apakšējie zari saskaras ar zemi. Te šķeldas ražotājiem īsta zelta bedre, vienīgi īpašumtiesības var visu sarežģīt. Teiksim, mantinieks pie britiem griež brokoļus, zemīte iznomāta kādam vikingam…
Citviet kolhozu laiku tīrumos saauguši brangi krūmāji, kur pa vidu alkšņiem vīd baltu bērzu stumbri. Esmu redzējis, ka šādas vietas pārtop skaistās bērzu birzīs. Braucot cauri Gaujas mežiem, visur nekoptas mežmalas. Vismaz alkšņiem un kārkliem tur nevajadzētu augt, sabiezinātās eglītes varētu izretināt, atstāt bērzus un pīlādžus. Pie turības var tikt arī ar godīgu darbu.
Šīs pārdomas esmu izteicis ar vienu nolūku, proti, lai cilvēkus brīdinātu par ne visai godprātīgiem vīriem, kuri ir patiešām profesionāli koku zāģētāji, bet viņu domāšana palikusi Dieva tā kunga ziņā.
