Esam liecinieki virknei nozīmīgu notikumu, kas jau tagad ietekmē starptautisko klimatu tajā pasaules daļā, ar kuru Latvija saistīta visciešākajā mezglā.
Esam liecinieki virknei nozīmīgu notikumu, kas jau tagad ietekmē starptautisko klimatu tajā pasaules daļā, ar kuru Latvija saistīta visciešākajā mezglā.
Te notikumi, kuriem sakars ar mūsu austrumu robežu, te ASV prezidenta viesošanās Latvijā un Gruzijā, te Uzvaras dienas svinības Maskavā un sekojošie Putina izlēcieni, te Latvijas Saeimas un Eiroparlamenta dokumenti, kuros nosodīta Padomju Savienības totalitārā un agresīvā politika. Gan Bušs Rīgā, gan ES parlamentārieši Strasbūrā runāja par Baltijas valstu okupāciju. Un ASV prezidents pirmoreiz atzina 1945. gada Jaltas konferences lēmumu noziedzīgo raksturu.
Sirreālā pasaule
Vērojot krievu militāristu parādi Sarkanajā laukumā, mūsu Valsts prezidente Vīķe-Freiberga atzinās, ka viņai bijusi sirreāla sajūta. Mums, kas esam gadu desmitiem skatījuši līdzīgu pompozitāti vismaz divas reizes gadā, Putina organizētā parāde tikai atgādināja faktu, ka vakardiena turpinās šodienā. Ievērojamais amerikāņu analītiķis Pols Goubls tik vērienīgas svinības uzskatīja par Putina lielāko kļūdu, jo tā ir katras valsts nabadzības apliecība, ja šodienas politiku nepieciešams stutēt ar pasenas pagājības stutēm.
Viena no iecerēm bija krievu tautas patriotisma jūtu uzturēšana. Bet nožēlojami, pat bīstami pasaulei, ir tas, ka patriotisma “uzkurbulēšanai” kalpo vienīgi militārie marši un militāras uzvaras senatnē. Šāds patriotisms ātri vien var pārtapt šovinismā. Ka Krievijas iedzīvotāju vairumam visai izkropļoti priekšstati par vēsturi, liecina fakts, ka pēdējos gados atjaunoti 30 pieminekļi Staļinam. Ja Krievija gribētu uzturēt humāno patriotismu, tad to vislabāk panākt ar Puškina, Tolstoja, Dostojevska vai Bulgakova darbu popularizēšanu. Mūsdienu demokrātiskajās zemēs nav pieņemts tik lielu uzsvaru likt uz militārisma bungu rībināšanu. Pasaule aizvien labāk saprot, ka pirms 60 gadiem piedzīvota asiņainākā uzvara cilvēces vēsturē. Staļina “ģēnija” vadībā.
Šis ir tas gadījums, par kuru varētu sacīt gandrīz ar Jurkāna vārdiem: “Eiropa Maskavu nesaprata.”
Putina garastāvokļa maiņas
Latvijas avīžnieki un televīzijas jaunkundzes dažkārt lietas iedomājas ļoti naivi. Sak, vajadzētu tikai Putinam labi izskaidrot vēsturi, un viss būtu kārtībā. Tāpat domāja viens otrs, kad cerēja Krievijas vēstnieka Kaļužnija pārliecību mainīt ar Okupācijas muzeja iepazīstināšanu. Kremļa varasvīri visu tāpat saprot, bet politisku mērķu sasniegšanas labad gatavi tēlot muļķīšus. Un velti cerēja ļaudis, ka Buša vizīte Rīgā un viņa paziņojumi palīdzēs uzlabot attiecības ar Maskavu. Patiesība ir pavisam citāda. Labi zinām, cik ļoti Kremli kaitināja Buša paziņojums par Baltijas valstu okupāciju, bet ne jau ASV prezidentam personīgi Putins izrādīs savu sašutumu. Tāpat varam sagaidīt, ka viss niknums tagad tiks izgāzts pār Latviju. Starp citu, arī Gruzijai domātais niknums tiks novirzīts Latvijas virzienā.
Buša vizīte un paziņojumi Tbilisi Krievijai ir sevišķi sāpīgi. Gruzija ir Kaukāza centrs, Kremļa intereses apliecina gan divas militārās bāzes, gan separātistu atbalstīšana Abhāzijā un Dienvidosetijā. EDSO sanāksmē Stambulā 1999. gadā Jeļcins ar uzsvērtu piktumu parakstīja vienošanos par karabāzu izvešanu no Gruzijas un Piedņestras, šim līgumam jau vajadzēja būt izpildītam, bet Putins runā te par 20, te par četriem gadiem. Gruzija, sajutusi amerikāņu atbalstu, sāk Maskavai izvirzīt ultimātus, un Maskava īsti nesaprot, kā reaģēt. Gruzīni nav latvieši. Ja Kaukāzā izraisās plašāka mēroga konflikts, tad var eksplodēt viss reģions, bet Krievija vēl nav apdzēsusi Čečenijas ugunsgrēku. Tāpēc dusmas atkal tiek novadītas uz Latviju un Igauniju.
Robežlīgumu Krievija nevēlas parakstīt galvenokārt tāpēc, lai šķeltu gan Baltijas valstu, gan ES vienotību. Mūsu valdības pievienotais deklarācijas teksts, kurā nekādu teritoriālu pretenziju nemaz nav, krievu pusei kalpo tikai par ieganstu, lai novilcinātu līguma noslēgšanu.
Tāpēc nav iemesla gausties, ka vienpusējās deklarācijas dēļ līgums netiks noslēgts, iespējams, pat tuvākā gada laikā. Abus dokumentus ikviens var izlasīt “Latvijas Avīzes” 28. aprīļa numurā, velti žēloties, ka tautai nav iespējams ar tiem iepazīties.
Par deklarācijas juridisko pusi jāteic, ka pie teksta strādājuši mūsu jaunākās paaudzes starptautisko tiesību speciālisti, piemēram, Ziemele. (Pirms desmit gadiem mums šajā jomā vienīgais zinātājs bija Juris Bojārs.) Ja Krievijai iebildumi pret 1920. gada Miera līguma pieminēšanu, tad Maskava varētu pievienot savu deklarāciju, un ar to problēma tiktu atrisināta. Ja tas netiek darīts, tad skaidrs, ka robežlīgums Krievijai ir pateicīgs iegansts, lai radītu šķelšanos Eiropas Savienībā.
Okupācijas pieminējums maina situāciju
Interesanti, ka Maskavas televīzija ar skubu komentē jebkuras sev tīkamas ziņas no Strasbūras un Briseles, bet pēc komunistiskā totalitārisma nosodījuma un Baltijas valstu okupācijas fakta atzīšanas pirmajā nedēļā neviens telekanāls par to nepieminēja. Tiesa, pēc Buša runas Rīgā gan tika paziņots, ka tā bijusi dīvaina.
Ir jautājums, kāpēc Eiroparlamenta deputāti tik lielā skaitā nobalsoja par Putinam tik ļoti netīkamo rezolūciju. Manuprāt, te jāmin gan jauno dalībvalstu ienestās vēsmas vēstures traktējumā, gan Buša publiski paustais viedoklis, gan paša Putina nesavaldīgā un netaktiskā izbļaustīšanās Maskavā, nostādot neveiklā situācijā daudzos Eiropas valstu viesus. To redzēja un kaunu pārdzīvoja ES augstākais vadītājs Barrozu, kurš tagad uzņemas strpnieka lomu sarunās starp Rīgu un Maskavu.
Avīzes vairāk piemin Putina runāšanas nediplomātisko toni preses konferencē, bet gandrīz visi liekas neievērojuši absolūto putrošanos ar faktiem un pat gadskaitļiem, kas jau līdzinās muldēšanai. Lai kā Putins cenšas atdarināt stingro vīru Staļinu, jāatzīst, ka Staļins nekad nekļūdījās vēstures faktos. Toties Putinam šķiet vienalga, vai tas noticis 1939., 1940. vai 1941. gadā. Un augstākā līmeņa cinisms ir tāds viedoklis, ka, lūk, Brestas līguma laikā Krievija uzdāvināja Vācijai Baltiju, bet Ribentrops to atkal atdeva atpakaļ Krievijai. Kā vispār var dot otram to, kas pašam nepieder?
Mūsu diplomātijā vērojama viena neprecizitāte, jo Molotova – Rībentropa pakts un Baltijas valstu okupācija nav viens un tas pats. Noziedzīgajā 1939. gada līgumā faktiski nav klaji pateikts, ka PSRS atļauts okupēt kaimiņu teritorijas, līguma slepenajos pielikumos ir runa tikai par interešu sfērām. Ja ticam publikācijām, tad 1940. gada nogalē, kad Molotovs ciemojās pie Hitlera, fīrers viņam vaicājis, kā Padomju Savienība cer attaisnot Baltijas valstu sagrābšanu.
Ir tiesa, ka Molotova – Ribentropa pakts tika anulēts jau 1989. gadā, cita starpā, Vulfsona runu pavadot ar deputātu kongresa neapmierinātu rēkoņu. Otrreiz Putins šo dokumentu var arī nenosodīt. Bet par okupāciju vienalga Krievija kādreiz būs spiesta atvainoties.
