Šodien kārtoju somas, lai dotos atpakaļ uz Latviju. Ir mazliet skumji un priecīgi reizē. Ceļojums bija brīnišķīgs, bet esmu noilgojusies pēc mājām, pēc saviem mīļajiem. Jā, pat pēc lokiem un lejkannām!
Ir tik grūti sevi sadalīt – ar sirdi katru reizi es vienmēr mazliet palieku šeit, pie meitas, kad ciemojos. Man ļoti patīk šī izteikti angliskā pilsēta, kurā viņa dzīvo. Vakar mazliet pavizinājāmies pa apkārtni, lai es redzētu, kas
jauns atkal uzradies, un uzsūktu sevī to anglisko šarmu. Un noteikti iepirktos veikaliņos, kas man iepatikās, jau pirmajā reizē šeit ciemojoties.
Man izkristalizējušās dažas galvenās atziņas pēc tik ilgas prombūtnes. Ir svinētas mazās uzvaras pār sevi – līdz šim trīs pārlidojumi, no kuriem viens man bija jāveic vienai pašai. Vēl atlikusi “suņa aste” – vienatnē jāaizlido atpakaļ uz Rīgu. Joprojām neteikšu, ka lidošana ir mana mīļākā nodarbe, bet tas vienkārši ir jāpārdzīvo. Kā notikums, kas kādreiz beidzas.
Brīžos, kad paliku viena, man bija jārunā angliski, jo nebija izvēles, un klīrēties, ka es kautrējos, nebija iespējas. Visi mani brīnišķīgi saprata, es viņus arī. Kad likās – ir pavisam traki, atcerējāmies, ka zīmju valodu neviens vēl nav atcēlis.
Toskānu iemīlēju uzreiz un uz visiem laikiem. Bez Romas pavisam noteikti var iztikt, nu labi – Vatikāns ir jāredz, bet Toskānā pabūt vajadzētu ikvienam. Sasmelties sauli, kas tur ir īpaši mīlīga, noķert pigmentu, kas izdodas pat tādiem bālģīmjiem kā es.
Picas un makaronus es gan kādu laiku neēdīšu. Lai cik tas viss bija garšīgi, nu jau šķiet, ka bija par daudz. Īpašo vīnu no Toskānas vīna darītavas nolikšu līdz Ziemassvētkiem, lai, to dzerot, atsauktu atmiņā visu, ko piedzīvoju, un domās sasildītos.
Ciemos ir tik labi, bet savs spilvens vienmēr būs mīļāks. Pabužini savējo un piemiedz tam ar aci!
Tiekamies nu jau citu dienu – mājās!
