ASV Nevadas štata lielākā pilsēta Lasvegasa ir pasaules nozīmes izklaides un azartspēļu centrs. Greznās naktsdzīves ainas ar glamūrīgiem kazino, spožās automašīnas plašajās ielās un skaistie saulrieti redzami daudzās filmās. Lasvegasā kaut reizi dzīvē sapņo nokļūt daudzi, Smiltenes galda tenisa veterānam Jurim Siliņam tas šovasar izdevās. Viņš bija viens no trim spēlētājiem, kas Latviju pārstāvēja Lasvegasā notiekošajā Pasaules 19. individuālajā galda tenisa čempionātā veterāniem.
Pēc aptuveni 16 stundu lidojuma ar pārsēšanos Stambulā un Hjūstonā, smiltenietis kopā ar cīņu biedriem Gunti Šēnhofu, Sandiju Vasiļjevu un Latvijas Galda tenisa federācijas prezidenti Inu Jozefsoni bija sasnieguši savu galamērķi – par grēku pilsētu dēvēto Lasvegasu.
“Kopumā bija ap 4600 dalībnieku, kas ir otrs lielākais skaits pēc Spānijā pirms diviem gadiem notikušā Pasaules čempionāta. Tolaik tur bija vairāk nekā pieci tūkstoši dalībnieku, taču šeit sastāvs bija visspēcīgākais. Ņemot vērā, ka čempionāts notika Lasvegasā, bija uzaicinātas piedalīties ļoti daudzas sporta leģendas, kuras joprojām aktīvi darbojas profesionālajā jomā. Veterānu grupas skaitījās no četrdesmit gadu vecuma un uz augšu. Vecākā grupa bija 90+, kurā startēja 12 cilvēki. Pats pārstāvēju 60 līdz 64 gadu grupu, kurā bija 124 apakšgrupas, katrā pa četriem spēlētājiem. Guntim bija 90, bet Sandijam – 84 apakšgrupas. Sestdienā un svētdienā notika reģistrēšanās, bet pirmdien sākās spēles apakšgrupās,” stāsta J. Siliņš.
Pārsteigusi ne tikai čempionāta atklāšanas parāde, no kuras daudzi bija gaidījuši ko vairāk, bet arī lielais tuksneša pilsētas karstums. No rīta ēnā pēc Celsija bija plus 35 grādi, bet dienas vidū temperatūra pakāpās līdz 43 grādu karstumam. “No viesnīcas līdz spēļu norises vietai bija kājām jāiet pusstunda. Pats pirmo reizi piedzīvoju tik lielu karstumu un bezvēju, pat Turīnā, Itālijā, nebija tik karsts. Par laimi viesnīcā katrā istabiņā bija kondicionieris un varēja justies kā pavisam citā pasaulē. Pievēršoties čempionātam, abi ar Gunti individuālajās spēlēs tikām ārā no apakšgrupām, kas ļāva tālāk spēlēt B kategorijas sacensībās un cīnīties pusfinālā par vietu finālā. Pusfinālā zaudēju amerikānim, kas beigās grupā izcīnīja čempiontitulu. Tāpat kā Guntis, arī es ieņēmu dalītu trešo-ceturto vietu. Dubultspēlēs pārī ar Gunti tieši tāds pats rezultāts. Ar rezultātiem esmu apmierināts, vienīgi vienspēlēs tikai mazliet pietrūka, lai izcīnītu augstāku pozīciju,” saka nopelniem bagātais galda tenisa veterāns J. Siliņš.
Iepazīt Lasvegasu abi devās ceturtdien. Šajā dienā galda tenisisti varēja izmantot organizatoru sarūpētos piedāvājumus, kas tāpat bija spēlētājiem jāsedz no savas kabatas. Viens no vilinošākajiem piedāvājumiem bija Lielā kanjona apmeklējums, kas papildus izmaksāja piecsimt dolāru. Smiltenietis no tā atteicās nevis naudas, bet lielā karstuma dēļ. “Viens ir redzēt to televizorā, kas cits – vienreiz dzīvē. Bet trakajā karstumā negribējās riskēt, būtu vēsāks, tad arī šķirtos no tiem piecsimt dolāriem. Toties mēs izstaigājām pilsētu, kurā emociju netrūka. Divās galvenajās ielās viss bija tieši tāpat kā iepriekš redzēts filmās – visapkārt kazino. Spēļu zāles negribot bija jāskatās. Tās lielākoties atradās pie viesnīcām un viesnīcās. Nemaz līdz numuriņam nevarēja tikt, kamēr nebiji izgājis cauri kazino. Tur spēlē visu cauru diennakti. Parasti saka, ja esi Lasvegasā, noteikti sava veiksme ir jāizmēģina, bet es atturējos. Pašas ielas bija ļoti platas, vienā virzienā piecas joslas, savukārt automašīnas visas tik tīras un spīdīgas. Iebraucot Eiropā, uzreiz mašīnas likās tik pelēcīgas. Lasvegasa man noteikti atmiņā paliks ar apkalpošanas augsto līmeni ne tikai viesnīcās, bet arī bāros un veikalos. Piemēram, tur veikalos kasieres strādāja zilos cimdos, neko tādu citviet nebiju redzējis. Vēl mums bija iespēja pārvietoties viensliežu gaisa tramvajā. Tur bija arī neparasta sistēma taksometru pakalpojumu sniegšanā. Nevar tā vienkārši uz ielas iekāpt taksī un aizbraukt, bija speciāli punkti, kuros visu koordinēja nevis taksometru vadītāji, bet atsevišķs cilvēks,” par piedzīvoto Amerikā stāsta J. Siliņš.
Izrādās, Lasvegasā viņš daudzko piedzīvoja pirmo reizi. Arī lielu nedrošību ielās. Abi kopā ar cīņu biedru Gunti, gribēdami labāk iepazīt Lasvegasu, no galvenajām ielām novirzījušies šķērsielās. Tur latvieši nokļuvuši policijas redzeslokā.
“Garām pabrauca policists uz motocikla, apstājās, apgriezās un piebrauca mums klāt. Viņš vaicāja, kas esam un ko te darām. Izstāstījām, ka esam ieradušies uz Pasaules čempionātu. Viņš paskaidroja, ka šādos rajonos nav droši uzturēties un norādīja uz ielas otrā pusē aizdegtām svecītēm un asins peļķi – kāds tieši vakar tur bija nošauts. Situācija tur bija diezgan krimināla, tostarp daudz imigrantu un bezpajumtnieku. Skats diezgan bēdīgs. Secinājām, ka Lasvegasā var piedzīvot ļoti lielus kontrastus. Galvenās ielas greznas un šikas, bet tiklīdz paej tālāk – jāsāk satraukties,” atceras galda tenisa veterāns.
Viņš priecājas, ka bija iespēja kaut reizi dzīvē nokļūt Lasvegasā, kur cilvēki tiek lutināti ar izklaižu pasākumu daudzveidību, taču dzīvot tuksneša pilsētā viņš nevēlētos. Tad labāk Latvijas lietainās un vējainās vasaras, nekā neciešams karstums.
