Tautas deju iepazinu divu ar pusi gadu vecumā, kad mamma mani aizveda uz bērnu deju kolektīvu “Knēvelīši”. Kopumā esmu nodejojusi 13 gadus pie Lauras Reimanes un Ievas Adāvičas. No kora gan mani izmeta jau pamatskolas laikā, jo, ko gan es esot iedomājusies, ka varēšu apvienot kori, dejošanu un mākslas skolu?
Jau kopš pagājušās nedēļas beigām Rīgu piedimdina tūkstošiem dziedātāju un dejotāju no visiem Latvijas novadiem, kā arī ārzemju latvieši. XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI Deju svētki, manuprāt, ir Latvijas simtgades īpašākais un nozīmīgākais notikums. Mums, latviešiem, jebkuri dziesmu svētki ir fenomenāli. Kā teica Blomes amatierteātra režisore Gita Skadiņa: “Esam kā tāds sausu lapu mežs, kur vajag tikai vienu dzirksteli, lai uzšvirkstētu. Tā ir milzīga kopības sajūta, līdz maģiskumam.”
Pirmo reizi dziesmu svētkus apmeklēju 2001. gadā, kad Rīga svinēja savu 800. dzimšanas dienu. Atceros, ka toreiz no aizkustinājuma noslēguma koncertā Mežaparkā bira asaras. Šajā ziņā nekas nav mainījies, jo iepriekšējo Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku lielkoncertā “Līdz varavīksnei tikt”, ko apmeklēju kopā ar meitu, arī izjutu ļoti lielu emocionālu pacēlumu un saviļņojumu.
Nenoliegšu, ka mans četrgades sapnis bija līdzdarboties Latvijas simtgades dziesmu un deju svētkos kā fotogrāfei, atspoguļojot šo vēsturisko notikumu klātienē. Mans pirmais septiņu stundu maratons ar fotoaparātu rokās bija aizvadītajā svētdienā, kad Rīgā notika svētku dalībnieku gājiens. Prioritāte, protams, bija mūsu novadi, gājiena atklāšana. Papildu tam, šoreiz man bija uzticēts “noķert” spilgtākos mirkļus ar zemgaliešiem, proti, Jelgavas novadu, pilsētu, apkārtējiem novadiem. Katrs gājienā devās citā laikā, citā secībā, piedevām ar nokavēšanos, kas izjauca saplānoto darba grafiku. Šī diena bija kārtīgs sprints, kas pārvērtās maratonā. Žēl, ka neuzņēmu, cik todien kilometru noskraidīju pa Brīvības ielu šurpu turpu, jo tas mirklis, kad konkrētais kolektīvs, novads raitā solī soļo uz priekšu, ir tik īss! Nobildē, paskrien uz priekšu, līdz apsteidz kolektīvu, un tver mirkli atkal. Taču uzmundrinājuma netrūka, nāca garām novadnieki un uzsauca ko jautru, uzgavilēja. Tas bija dikti mīļi!
Pašai mazliet žēl, ka nepaliku uz fantastisko, dalībniekiem veltīto koncertu Skonto stadionā, jo priekšā vēl bija mājupceļš un darbs pie bildēm, lai jau pirmdienas rītā tās visi varētu apskatīt portālā ziemellatvija.lv. Atpakaļceļā nogurumu mazināja līdzbraucēji, divi Lejasciema vidējās paaudzes deju kolektīva dalībnieki. Bet naktī, ko līdz pat pulksten 6.30 pavadīju darbā pie datora, iemigt neļāva koncerta tiešraide no Skonto, ko noklausījos kādas divas, trīs reizes. Trīs stundas pagulētas un atpakaļ uz darbu, jo pirmdienas mums ir avīzes nodošanas dienas. Joprojām ir vājprātīgs nogurums, sāp rokas, bet emocionālais pacēlums atsver visu. Nevaru sagaidīt nedēļas nogali un svētku noslēguma pasākumus. Ak, jā! Esmu viena no tiem, kas priecājas par brīvo pirmdienu jaunnedēļ!
