Rakstot šo redakcijas sleju parasti jau domas ir noformulējušās un atliek tikai tās salikt pa teikumiem. Arī šoreiz tā bija. Pārdomas bija sarindotas un saskaitīti burti, lai tās glīti iegultos atvēlētajā laukumā, bet tā vietā, lai noslēgumā izvēlētos datora taustiņu, kas pieliktu noslēguma punktu, mana izvēle bija gluži cita – delete.
Laikam kļūstu “bezzobaina”, tā ir pirmā atziņa, ko vēršu savā virzienā, bet pavisam viegli ir atrast argumentu šādai rīcībai – mūsu ikdienā ir tik daudz dubļu un negāciju, ka gribas kaut ko mierīgu un skaistu. Tāpēc šoreiz noliku “kara cirvi” un manas “kreks, feks, peks” pārdomas par muļķu zemi un konkrētu monētu stādīšanu ar tai sekojošo naudas kaudzi paliks kādai citai reizei.
Pagājušās nedēļas nogalē sanāca paviesoties kaimiņu novadā. Liepā norisinājās Bērnu svētki. Kārtējo reizi pārliecinājos, cik tas ir relaksējoši, kad vari piedalīties un vērot pasākumu, kurā visapkārt ir nepazīstami cilvēki. Tad vari izkāpt no “rāmjiem” vārda vislabākajā nozīmē. Vienkārši ļauties notikumiem un vērot priecīgus bērnus. Saldējums, pankūka, ledene, limonāde, popkorns un sejiņas krāsojums, kas pārvērš tīģerēnā vai kaķēnā, un neviltots prieks.
Ar baltu skaudību veroties šajā kņadā, atskārtu, ka mēs, pieaugušie, dzīvē visu tik ļoti cenšamies sarežģīt. Bet varbūt tiešām dažkārt vajag tā simboliski savai dzīves telpai, saviem draugiem, savai ģimenei apvilkt apkārt auklu ar krāsainiem karodziņiem, uzcept katram smaržīgu pankūku ar aromātisku ievārījuma karoti, uzlikt sejai nomazgājamo zvēriņa masku, apsēsties sēžamspilvenā un nelikties ne zinis, kas notiek tur aiz tās līnijas ar krāsainajiem karodziņiem.
Tomēr darbdienu skrējiens atkal ieraus savā virpulī, nekur neaizbēgt no muļķu zemes brīnumu lauka, kur tu kā tāds naivs koka puika atkal un atkal skaiti savu “kreks, feks, peks”. Patiesībā jau viss notiek, ir gan zeme, gan lauks, un kāds pa kluso vai, vēl sliktāk, ar misijas apziņu atkal izkašā tavus zemē atstātos nabaga grašus.
Tomēr ir taču vasara, dabā viss zied un smaržo – pavisam drīz būs gada īsākā nakts, kad teju katrs latviskās dzīves ziņas piekritējs tic, ka atkal ziedēs papardes. Vēl jau ir mūsu zemītē palikuši cilvēki, kuri iedegs Jāņu ugunis. Kaut kā turamies…
