Nav jau nekāds noslēpums, ka apkārtējie dzīvnieku aizstāvjus uzskata par mazliet vai pat stipri dīvainiem. Ar šo attieksmi nākas vien samierināties, ja esi nolēmis palīdzēt risināt problēmu kalnu, kuram Latvijā virsotni grūti saredzēt.
Nu jau vairākus gadus salīdzinoši aktīvi sekoju šiem procesiem, kā arī savu iespēju robežās cenšos iesaistīties. Kāds ir galvenais secinājums? Tas, ka arī šajā jomā, tāpat kā daudzās citās, ir pieņemti likumi, kuri dzīvē nedarbojas vai darbojas ļoti vāji. Līdz šim vēl neesmu sastapusi starp cilvēkiem (ja neskaita tos, kuriem šis likums jākontrolē vai kuri darbojas dzīvnieku aizsardzībā) tādus, kas zinātu, kāda ir atbildība, piemēram, par kucēnu “atdošanu labās rokās”. Šādus sludinājumus nākas lasīt gan internetā, gan laikrakstos, gan arī uz afišu stabiem.
Likums nosaka strikti – dzīvnieka īpašnieks drīkst atdot tikai tādus kucēnus, kuri ir čipēti un reģistrēti, kuriem ir dzīvnieka pase, kā arī jābūt saņemtām nepieciešamajām potēm. Diemžēl parastā atruna ir, ka dzīvnieku čipēšanu apsolījušies paveikt jaunie saimnieki, un riņķa dancis var sākties. Jau pēc gada kārtējās nereģistrētās kuces pirmais metiens meklēs jaunas mājas. Internetā būs fotogrāfijas ar žēlabainu tekstu, ja neatradīsim saimniekus – iemidzināsim. Vai vēl traģiskāk – kucēnus ar aprautām nabas saitēm atradīs miskastē…
Kāds risinājums? Kuces ir jāsterilizē! Dārgi? Vai to neļauj darīt kaut kāda pārprasta misijas sajūta? Tad, draugi mīļie, visu metienu – piecus, septiņus vai astoņus kustoņus – esiet tik mīļi un izaudziniet līdz atdošanai piemērotajam vecumam, čipējiet, potējiet, noformējiet pases un tad saskaitiet izdevumus un salīdziniet ar to, kas būtu jāmaksā par sterilizēšanas operāciju.
No savas puses varu apsolīt, ka rūpīgi sekošu internetā notiekošajiem procesiem vismaz mūsu pusē, un, kad atkal kāds sadomās “atdot labās rokās”, apejot likuma prasības, lai nav pārsteigums, ka dzīvnieka mazuļu pretlikumīgas izplatīšanas brīdī nāksies sastapties ar organizācijām, kuras tiesīgas piemērot soda sankcijas.
Kāpēc? Tāpēc, ka esmu bijusi patversmēs. Tāpēc, ka zinu, cik tur ir skumji, neskatoties uz to, ka dzīvnieki ir paēduši un apkopti. Tāpēc, ka zinu – ir patversmes, kurās dzīvniekus izmitina tikai 14 dienas…
