Līga
Veltījums “Liellindēm”, “Mazlindēm”,
“Viduslindēm “
(“Lindes” ir vairs dažas mājas ar dažiem cilvēkiem, bet reiz darbi un jautrība sita augstu vilni)
“Lindes” gadalaiki ir kā jauni putni,
Kas brīnumainus lokus debess zilgmē liec,
No spārnu švīkām jaušu dzidras melodijas,
Kas kā balti ābeļziedi vējā puteņo.
No tiešiem pavasara saules staru sveicieniem,
“Lindes” lauki zelta šķiedras klusi tin,
Zilo vizbulīti meža šalkas augstu aijā, Pieneņziedu puteklītis basām kājām zeķes velk.
Vasarā no ugunīgā karstuma un klusuma
Es kā bite puķēs “Lindes” pļavās atlaižos, Tik garā smilgas ēna manam rūpju vaigam
Kā īss brīdis jaunas elpas dzīvībai.
Ja vēl rudens saule apliek jostu visām “Lindēm”
Un manās acīs tveras krāšņo lapu spiets,
Tad šķiet, – nekā nav skaistāka virs zemes
Kā mirklis šis, kad arī es par saules jostu kļūstu.
Dievs, dod lai dzimtu ataudzes
pa “Lindēm” staigā
Un stāda kokus tālu gadalaiku gaismām,
Dievs, dod vēl spēku “Lindēs” elpojošiem,
Kā ilgu putnus gadalaikus plaukstās nest.
