Drošības policija Saeimas deputāta Aleksandra Kiršteina izteikumos par Krieviju nav konstatējusi kurināšanu uz rasu naidu, kā tas šķitis Latvijā krievu valodā iznākošā laikraksta «Čas» redakcijas vadībai.
Drošības policija Saeimas deputāta Aleksandra Kiršteina izteikumos par Krieviju nav konstatējusi kurināšanu uz rasu naidu, kā tas šķitis Latvijā krievu valodā iznākošā laikraksta “Čas” redakcijas vadībai.
Krievu laikrakstam piedauzīgi likušies Latvijas politiķa vārdi, ka ar Krieviju darīšanas var kārtot, vai nu dodot pa purnu vai laizot zābakus. Drošības policija kurināšanu uz rasu naidu un nesaticības veicināšanu starp dažādu tautību cilvēkiem gan atklājusi pašas avīzes “Čas” materiālos. Par to ierosināta krimināllieta. Acīmredzot tikai “Čas” veidotājiem savulaik šķita patīkams joks, uzliekot virsrakstu “Mūsu tanki jau Latvijā” virs veca tanka, kuru uz vilciena platformas pārveda pāri robežai. Tāpat nav saprotams, kur atrodams tautu draudzības motīvs tajos “Čas” rakstos, kuri veltīti krievu skolu aizstāvības štāba aktivitātēm. A. Kiršteina asākus izteikumus laikraksts uzreiz pamana, bet atstāj neievērotu, ka mūsu Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai 9. maija vizīte Maskavā psiholoģiski bija tikpat kā krupja norīšana, ko viņa godam izturēja, ar smaidu panesot visus smalki izplānotos pazemojumus. Par ko gan citu, ja ne par ņirgāšanos uzskatāmas Maskavas spēlītes ap abu valstu robežlīgumu? Mūsu
valsts valdības izstrādātā vienpusējā deklarācija patiesībā nemaz nebija noteicošais iemesls Krievijas atteikumam to parakstīt, jo iemeslus līguma neparakstīšanai Maskava pratusi atrast jau kopš 1997. gada. Īstais iemesls ir tas, ka krāsu mainījusī deržava nespēj samierināties, ka tai līdzās kaut kāda maza valsts uzdrošinās pārmest par Krievijas pastrādātajām varmācībām. Proti, baltieši savu apspiešanu negrib saukt par kļūdīšanos, kā iesākumā Kremlis vēlējās, lai Latvija traktē kādreizējo okupāciju. Ja tad nu pat tāds kompromiss netiek pieņemts, tad tai tiepīgajai mazvalstij skaidri jāparāda, ka tā lielās Krievijas priekšā nav nekas. To Krievijas prezidents Vladimirs Putins nepārprotami arī nodemonstrēja, Latvijas prezidentes pieņemšanas brīdī vairāk skatoties uz savu sievu. Mūsu politiķu asāki izteikumi ir cilvēciski saprotami, un vajadzības gadījumā viņi var arī atvainoties, bet vai ar atvainošanos pietiks par tūkstošiem nogalināto represijās un daudzu simtu citādi domājošo vajāšanām. Cita starpā, Krievija pat to nespēj.
