Pagājušonedēļ redakcijā viesojās argentīnietis Tomass, kurš apņēmies divu trīs gadu laikā apceļot pasauli. Atklāti sakot, man pret šādiem cilvēkiem, kuri, kā smejies, vazājas apkārt pa pasauli, ir duāla attieksme, jo tik tiešām ir forši ne tikai sapņot, bet sapņus arī īstenot, bet uzreiz galvā rodas simts un viens jautājums, kā vispār var pamest visu – darbu un mājas un mesties nezināmajā. Kā saka pats pasaules apceļotājs – es ļaujos ceļam, kur tas mani vedīs, tur iešu! Drosmīgi, vai ne?
Kāpēc es stāstu par Tomasu? Tāpēc, ka bieži vien arī dzīvē ir tā, ka rodas piedāvājums vai izdevība kaut ko krasi mainīt, bet ir cilvēciskas bailes, kā dzīvē viss nostāsies atkal savās vietās. Vienmēr ar interesi lasu stāstus par cilvēkiem, kuri aiziet no labi apmaksāta darba privātajā sektorā, bankās vai valsts iestādēs, pārceļas no pilsētas uz laukiem un kļūst par pirtniekiem, sāk audzēt garšaugus, turēt trušus un dara vēl simts un vienu lietu, par ko sapņojuši un beidzot uzdrīkstējušies to, ko gribas. Protams, nevienam sākums nav bijis viegls, bet, izturot pirmās grūtības, nav metuši plinti krūmos, bet gan pacietīgi turpinājuši iesākto. Un galu galā viņiem viss ir nokārtojies. Viņi ir savas dzīves un laika noteicēji, bet tas nenozīmē, ka šie cilvēki smagi un grūti nestrādā. Atšķirībā no iepriekšējās dzīves, kur katru mēnesi bankas kontā konkrētajā datumā “ieripoja” darba alga, jaunajā dzīvē nauda jānopelna pašiem vai arī jādzīvo no iekrājumiem. Mūsdienās tas ir liels izaicinājums, un ne visi tam ļaujas. Tāpat apbrīnoju tos latviešus, kas pirms daudziem gadiem, vajadzības spiesti, pameta Latviju un devās uz Īriju vai Angliju pelnīt naudu, lai varētu nomaksāt kredītus un uzturēt ģimenes, bet, iegūstot finansiālu stabilitāti, atgriežas dzimtenē, iegādājas īpašumus ne tikai pilsētās, bet arī laukos, un dzīvo laimīgi. Man ir draudzene, kas Latvijā atgriezās pēc 11 gadu ilgas prombūtnes. Abi ar vīru nopirka lauku īpašumu Valmieras pusē, saimnieko un ir bezgala laimīgi. To var sajust ikreiz, kad draudzene internetā atsūta dzērvju dziesmas, kuras viņa klausās savā pagalmā. Izrādās, laimei vajag tik maz un bieži tā sākas ar uzdrīkstēšanos.
