Kad 13. aprīlī Smiltenes kultūras centrā skatījos deju skati – koncertu, manī nāca vārdi un domas, ar kurām nolēmu padalīties.
Vispirms liels paldies par skaisto dejošanu pilnīgi visiem deju kolektīviem, kas kā tīrs avota ūdens agrā pavasarī tecēja uz skatītāju sirdīm.
Mazo pagastu un pilsētu dejotāji kopā ir kā simtgadīgs ozols Latvijas pagalmā, bet katrs kolektīvs kā spēcīga ozola zīle, kura glabā sevī Latvijas īstenās, patiesās vērtības no tāliem laikiem.
“Varis” ir stalts gaismas zīļu lukturis, kas vēl liek runāt par Variņiem gan Smiltenes novadā, gan Rīgā… Šie dejotāji dzīvi redz un jūt plašāk, tālāk, jo mēģinājumos aizmirst par traktora dunu tīrumā un eļļainām rokām, par koka dēli skaidu putekļos, par nogurušām kājām veikalā, dārzā…
Man vienalga, kādu burtu ir devuši Rīgas vērtētāji, bet viņi nezina un nejūt lauku smagumu. Tāpēc caur burtu D es “Vari” vērtēju kā drosmīgu, kā debešķīgu, kā draudzīgu, kā degsmes pilnu un izsaku ideju – varbūt “Varis” varētu noorganizēt Variņu kluba zālē rudenī senioriem jautru pasākumu un būt kluba pašā zāles vidū kā krāšņs zieds ar uzrunu, ar vārdu, ar pārsteigumu, ar dejām… savos tautas tērpos, bet pagasta ļaudis mudinu, ja tā notiks, nākt, atbalstīt un priecāties, ka mums vēl ir kāds kolektīvs, kas priecē. Kopā enerģija un spēks. No savas puses esmu gatava palīdzēt. Tad būs vēl lielāka iespēja just, kā “Vara” dejotāji, skanot mūzikai un soļu ritmam, pārvēršas par deju un kļūst viens vesels, kā atplaukst skatiens, kā kolektīva dejotprieks kā zaļa stīga atnāk līdz skatītājam un mudina priecāties līdzi.
Kā novēlējumu “Varim” un tā vadītājai Lailai Legzdiņai izsaku vārdus:
Lai vienmēr ir deja
Kā raibs taurenis,
Kas mūsu steidzīgā laikā
Brītiņu atelpas dod.
Lai vienmēr ir deja
Kā pīpene balta,
Kas ar stariem saules
Jāņu vainagus pin.
Lai vienmēr ir deja
Kā rakstīta josta,
Kas no laikmetiem tāliem
Tautas likteni sien.
— Līga
