2. turpinājums. Viņa ir radusies visgrūtākā brīdī, kad ienaidnieks izstiepj savu roku pār Latviju, kad mūsu nacionālā griba ir salauzta un asās partiju cīņās mēs esam pazaudējuši tos lielos mērķus.
2. turpinājums
Viņa ir radusies visgrūtākā brīdī, kad ienaidnieks izstiepj savu roku pār Latviju, kad mūsu nacionālā griba ir salauzta un asās partiju cīņās mēs esam pazaudējuši tos lielos mērķus, ko vēsture nostāda acu priekšā visām mazām un kalpinātām tautām.
Latvieši!
Esat šī lielā brīža cienīgi un apvienojaties ap savu Pagaidu Nacionālo Padomi. Lai viņa top jums par ceļa zvaigzni, kas ved uz brīvu apvienotu Latviju!
Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome ir radusies no organizācijām un partijām, kas paguvušas apvienoties uz izpostītās dzimtenes drupām, lai paceltu balsi pret Latvijas sadalīšanu un pulcinātu izklīdušo tautu ap atdzisušiem dzimtenes pavardiem.
Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome protestē pret jebkuru Latvijas sadalīšanu un sevišķi pret Kurzemes vai arī visas Latvijas pievienošanu, vai kaut kādu saistīšanu pie Vācijas un pasludina, ka Latvija, t.i., Kurzeme, Vidzeme un Latgale, ir autonoma un nedalāma valsts vienība, par kuras iekšējo iekārtu un attiecībām uz ārieni lems viņas Satversmes sapulce, kura izteiks tautas gribu.
Latvijas Satversmes Sapulces sasaukšanu, saziņā ar citām sabiedriskām organizācijām un iestādēm, Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome tur vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem.
Latvieši!
Lielais atlaišanas vārds ir atskanējis: pašnoteikšanos tautām! Negaidat vairs citas atlaišanas! Ņemat sev paši, ko vēsture jums dod un esat gatavi, notīrīt savas durvis no saviem apspiedējiem! Ņemat sev paši šo zemi, kuru mūsu tēvi ir pirkuši ar saviem asins sviedriem un ceļat tur labāku un taisnīgāku valsti nekā tā, kura tagad iet bojā.
LAI DZĪVO BRĪVA APVIENOTA LATVIJA!
Valkā, novembrī, 1917. g.
Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome
Šis uzsaukums, nonākot lielā daļā latviešu māju, mainīja daudzu prātus un lika domāt par savu valsti un cīņu par to.
Kāpēc Valkā?
Jā, bet kāpēc LPNP sanāca un par patstāvīgo mītnes vietu izvēlējās Valku? Nejaušība vai loģika? 1287. gadā rakstos pirmo reizi minētā un pilsētas tiesības no poļu karaļa Stefana Batorijas 1584. gadā saņēmusī Valka faktiski bija vienīgā saprātīgā izvēle.Pēc vairāku dzelceļa līniju izbūves ārkārtīgi strauji augošais latviskā Valkas aprinķa (pašreizējais Valkas, Alūksnes, daļēji Gulbenes un Valmieras rajons) centrs vienmēr bija daudznacionāls, bet ar latvisku dominanti. Ja 1881. gadā pilsētā dzīvoja 1604 latvieši, 1041 vācietis, 978 igauņi, 309 krievi un vēl citu nāciju pārstāvji, tad 10 gadus vēlāk te bija jau 4455 latvieši un 3945 igauņi, vācu un citām minoritātēm paliekot iepriekšējā līmenī. 1914. gadā Valkā mitinās 18500 iedzīvotāju, tai ir divas priekšpilsētas un divas dzelzceļa stacijas (Valka 1 un Valka 2). Salīdzinājumam jāsaka, ka tolaik, piemēram, Valmierā mitinājās gandrīz četras reizes mazāk iedzīvotāju… Īpaša loma Valkai ir latviešu inteliģences un kultūras radīšanā. Tā ir lielākais un nozīmīgākais latviešu izglītības cents. 41 gadu te darbojas Jāņa Cimzes skolotāju seminārs, kuru beidz un par skolotājiem, reizē diriģentiem (kordiriģēšana un mūzika bija obligāta mācību sastāvdaļa), gara gaismas nesējiem kļūst 508 absolventi (no tiem – 104 igauņi). Te izaug pirmie latviešu rakstnieki Juris Neikens, Apsīšu Jēkabs, Jēkabs Zeibolts, Jānis Ruģēns, Augusts Kažoks, Latvijas valsts himnas “Dievs, svētī Latviju” autors Baumaņu Kārlis, dzejnieks un spilgts jaunlatviešu pārstāvis Auseklis, pirmo trīs Vispārējo latviešu dziedāšans svētku virsdiriģents, skolnieks un pēc tam skolotājs Cimzes seminārā – Indriķis Zīle, laikrakstu un žurnālu karalis Antons Benjamiņš un daudzi citi.
Savukārt Ādama Tērauda skolotāja semināra novirziens bija matemātika un citas eksaktās zinātnes. Šo mācību ietādi absolvēja gandrīz 300 draudžu skolu skolotāju. Bet tas nebija viss – te darbojās 10 dažāda tipa pamatskolas, reālskolas, divas sieviešu ģimnāzijas, augstākā tautskola ar divgadīgiem pedagoģiskiem kursiem, divas tirdzniecības skolas un privāta sieviešu proģimnāzija.
Pēc tam, kad vācu karaspēks ieņema Rīgu 1917. gadā, uz Valku devās vai visa latviešu inteliģence un īsā brīdī tā kļūst par “Latvijas mazo galvaspilsētu” ar 35 tūkstošiem iedzīvotāju un apdzīvotu vai katru pieliekamo kambari.Andrejs Upīts te pabeidza romānu “Renegāti” (1916. g.). No Rīgas uz Valku pārceļ ietekmīgā laikraksta “Līdums” redakciju, kur strādāja slaveni latviešu rakstnieki Edvards Virza, Antons Austriņš, Jānis Sudrabkalns, Kārlis Skalbe, Jānis Akuraters, Linards Laicēns. 1918. gadā direktora Jāņa Plūmes vadībā Valkā nodibina Latviešu pagaidu Nacionālo teātri (dekorators J. Kuga, dramaturgs J. Akuraters), kas sniedza izrādes ne vien Valkas Saviesīgās biedrības namā (Raiņa, Blaumaņa, Ibsena u. c. lugas), bet visās Vidzemes latviešu pilsētās. Maza atkāpe – vairāk nekā 50 gadus mums stāstīts, ka Nacionālais teātris radās kā strādnieku teātris Rīgā, lai gan patiesībā tas dzima Valkā kā pagaidu Nacionālais teātris un nākošgad būtu jāsvin šī teātra 90 gadu jubileja. Loģiski būtu, ja šāda iniciatīva nāktu no Nacionālā teātra un ja svinības notiktu dzimšanas vietā – Valkā.
Bet atgriezīsimies 1917. gadā.Tūlīt pēc februāra revolūcijas tajā pat Valkas Saviesīgās biedrības namā, kurā vēlāk dzimst Latvijas Nacionālais teātris, Kārlis Ulmanis kopā ar domubiedriem nodibina Latviešu Zemnieku savienību – stiprāko pilsonisko partiju līdz pat okupācijai. Nav mazsvarīgi arī tas, ka Valkā no 1917. gada novembra līdz 1918. gada februārim darbojas Iskolats – lielinieku izveidotā izpildkomiteja, kuru vadīja Fricis Roziņš-Āzis. Samērā mērens komunists, kas ap sevi pulcēja arī ne mazums inteliģentu – piemēram, dzejnieku Vili Plūdoni, mikrobiologu Augustu Kirhenšteinu (atcerēsimies viņa bēdīgo lomu 1940. gadā) un citus. LPNP ir pretsvars šim orgānam, kurš neko negribēja dzirdēt ne vien par neatkarību, bet arī autonomiju. Turklāt Valkas pilsētas valdi pirmo reizi vada latvietis – Kārlis Aleksandrs Ozoliņš, kurš šajā amatā ir no 1917. gada jūlija līdz 1918. gada februārim un 1918. gada novembrī, decembrī.Šis amats viņam tiek, konkurējot ar igauņiem, jo latviešiem ir 17, igauņiem 16, krieviem, poļiem, ebrejiem 7 vietas. Ozoliņš ir skolotājs. Strādājis tirdzniecības skolās Maskavā, Valkā, Valkas reālskolā.Atbalsta Latvijas neatkarību.
Gluži loģiski augšminētajā situācijā Valka bija vienīgā saprotamā izvēle, kur dibināt Latviešu Pagaidu Nacionālo Padomi un deklarēt Latvijas virzību uz neatkarību. Bet, protams, visu sapnis bija no pagaidu galvaspilsētas Valkas pārcelties uz Rīgu. Tāpēc LPNP 1. sesiju valsts domnieks J. Goldmanis noslēdza ar īsu uzrunu, kurā norādīja uz atbildīgo darbu, kurš veicams Nacionālai padomei un nobeigumā teica: “Kaut notiktos, ka, jau otrai sesijai sākoties, mēs varētu atgriezties savā galvaspilsētā Rīgā, ar latvju sarkanbaltsarkano karogu plīvojam pār mūsu galvām”.
Nebija izdevīgi
Ulmanim un sociķiem
Izlasot faktus, kurus minēju šajā rakstā, domāju, lasītājiem top skaidrs, ka LPNP dibināšana, tajā nolemtais – bija milzīgs solis Latvijas neatkarības virzienā. Kāpēc tik maz zinām un pieminam, kāpēc arī pirmskara Latvijā LPNP nebija populārs temats? Šķiet, ir vairāki iemesli. LZS – tā laika spēcīgākā latviešu pilsoniskā partija aktīvi piedalās LPNP (Z. A. Meierovica personā), tieši ar LPNP pilnvarām un rezolūcijām bruņojies Meierovics sekmīgi darbojās ārzemēs.Taču LPNP nepiedalās LPNP LZS līderis Kārlis Ulmanis. Viņš loģiski neiegūst nekādu amatu.Neapšaubāmi Ulmanis bija Latvijas patriots, bet reizē arī ļoti ambiciozs.Tāpēc LPNP nebija viņam ērta organizācija. Līdzīgā situācijā ir pirmskara Latvijas lielākā opozīcijas partija – sociāldemokrāti.LPNP viņi ir novērotāju statusā un pauž nepatiku pret Latvijas neatkarību. Gadu vēlāk Ulmanim ar lielām pūlēm izdodas pierunāt LSDSP atbalstīt otro neatkarības deklarāciju. Starp citu, atkal Valkā 1918. gada 15. novembrī laikraksta “Līdums” redakcijā Kārlis Ulmanis un pārējie LZS līderi pieņem lēmumu, ka 18. novembrī Rīgā ir jāproklamē Latvijas neatkarība, sev nodrošinot pirmā ministru prezidenta godu un reizē arī nastu.
Latvijai apkaunojošs bija arī LPNP mājvietas, mazās galvaspilsētas Valkas zaudējums. Apmaiņā pret igauņu armijas un somu brīvprātīgo piedalīšanos cīņā pret fon der Golca vācu karaspēku un sarkanajiem, latviešu brīvprātīgo vienību apbruņošanu un apmācību (tā saucamo Ziemeļlatvijas armiju, kuru vadīja Jorģis Zemitāns) 1919.gada 15. februārī starp Igaunijas pārstāvjiem (Konstantīns Petss) un Latvijas pārstāvjiem (Jānis Ramāns un Jorģis Zemitāns) tika parakstīts protokols, kas paredzēja Valkas nodošanu Igaunijai.Cēsu kaujās 1919. gada 22. jūnijā igauņu armija, Ziemeļlatvijas armija, somu brīvprātīgie, Cēsu un Valmieras skolnieku rotas sakāva vācu spēkus un nodrošināja Latvijas un Igaunijas neatkarību. Ulmaņa pakļautībā esošā Baloža brigāde palika neitrāla, jo negribēja karot pret tiem ar kuriem kopā nesen karojuši pret sarkanajiem. Igauņi Cēsu kaujās pazaudēja vairāk karavīru nekā visās pārējās brīvības cīņās kopā, tāpēc 22. jūnijs ir oficiāla svētku diena Igaunijā (analoga mūsu Lācplēša dienai 11. novembrī). Igauņi uzskatīja, ka godam – ar savām asinīm – ir samaksājuši par Valku. Daudzi latvieši – gan valcēnieši, gan tie kuri Valkā mācījušies, pieņēmuši svarīgos politiskos lēmumus, bija kategoriski pret pilsētas atdošanu.
Šo atdošanas pretinieku nometni loģiski vadīja Voldemārs Zāmuels. Daudz netrūka, ka dēļ Valkas latvieši un igauņi būtu sākuši savstarpēju karu (pie Vijciema jau tika rakti ierakumi).Tad iesaistījās angļi un viņu šķīrējtiesa apakšpulkveža sera Stefana Džordža Talentsa vadībā pilsētas vēsturisko centru un vienu priekšpilsētu atdeva igauņiem, latviešiem atstājot vien Lugažu priekšpilsētu ar apmēram 50 mājām. Ap 2500 latviešu pārcēlās uz Latvijas pusi un savu pilsētas daļu uzcēla no jauna, bet lielākā daļa tolaik palika Valgā (igauņu Valkā – tā vēl tagad vecie valcēnieši sauc pilsētas igauņu daļu) saglabājot latviešu ģimnāziju, biedrības namu un draudzi lielākajā – Jāņa baznīcā. Lai neizceltos konflikti, pirmos gadus robežu sargāja angļu karavīri. Valgā palikušajiem latviešiem neklājās viegli, tāpēc tur tika atvērts Latvijas konsulāts.
Protams, LPNP varēja pamatoti pārmest, ka tās pieņemtā Neatkarības deklarācija bija divdomīga un skaidri nepasludināja Latviju par neatkarīgu valsti (kā jau minēju, šis formulējums tika apzināti izvēlēts, lai paliktu brīvas rokas arī tad, ja vairāk par autonomiju situācija Vācijā un Krievijā neļautu iegūt), lai gan Dr. P. Zālīte iesniedza rezolūciju, kurā nepārprotami proklamētu Apvienotas Latvijas Demokrātisko Republiku.
Taču no otras puses,arī ar pieņemtajām rezolūcijām un uzsaukumu “Visiem latviešiem” pietika,lai varētu pakāpeniski iegūt īstu neatkarību.LPNP sanāca arī uz 2.sesiju,bet tas jau ir cita raksta vērts temats .Starplaikā darbojās LPNP valde,nodaļas un komisijas,kas aktīvu darbību izbeidza 1918.gada 18.novembrī.
Nozīme un piemiņa
Neuzskatu,ka tagad jāpārraksta visa Latvijas neatkarības vēsture un,ka nav pamata svinēt Rīgā pieņemtās neatkarības deklarācijas faktu,jo neapšaubāmi 1918.gada 18.novembra deklarācijas pieņemšanā piedalijās plašāka politiskā pārstāvniecība,tas bija svinīgs,simbolisks akts.Bet reizē nevar ļaut aizmirstībai pirms gada notikušo Valkā,jo bez LPNP un tās dokumentiem nebūtu arī 1918.gada novembra.Šogad Valkā nopietni atzīmēs LPNP pieņemtās 1.Latvijas neatkarības deklarācijas 90 gadu jubileju-Valkas muzejā atklās īpašu izstādi,15.novembrī pasākumā Jāņa Cimzes mūzikas skolā piedalīsies valsts prezidents Valdis Zatlers.Būtu žēl,ja šo jubileju nepieminētu pasākumos Rīgā.
Domāju,ka LPNP ir pelnījusi savu monumentu,kurā būtu iekalti visi LPNP dalībnieku vārdi.To varētu saukt par mazo Brīvības pieminekli.Lieliska vieta tam būtu pašā Valkas centrāpretī Lugažu baznīcai.Loģiski būtu ja šim piemineklis naudu ziedotu gan valsts,gan Latvijas iedzīvotāji.Varbūt par šo projektu patronāžu var uzņemties Valsts Prezidents?No vēsturnieku puses pienāktos pamatīga monogrāfija un pienācīgas vietas ierādīšana Latvijas vēstures mācību līdzekļos.Vēsture ne vienmēr ir ērta,bet tā ir patiesa vien tad ja atceramies visu kas noticis.Atcerēsimies arī Kārļa Skalbes 1928.gadā rakstīto:”Arī Latvijai ir bijusi sava Betlēmemazā nabadzīgā Valka,pār kuras zemiem nomelnējušiem jumtiem toreiz spīdēja tik lielas kuplas zvaigznes.Lai pēc desmit gadiem,kad sabiedrība nogrimusi rupjā materiālismā,pār Latviju atkal nāk šo agro zvaigžņu spožums”.Tagad tikai 10 gadu vietā jāliek 90…
Vents Armands Krauklis
9.Saeimas deputāts
P.S.Īpašs paldiesValkas muzejam par palīdzību raksta tapšanā.
Izmantotā literatūra:
E.Andersons “”Latvijas vēsture” 1914.-1920. Stokholma,Daugava 1976.
E.Dunsdorfs “Kārļa Ulmaņa dzīve” Stokholma,Daugava 1978.
P.Zālīte “Kā Latvija tapa vai kā piepildijās tautas pašnoteikšanās ideja?”Rīga 1928.
Jānis Stradiņš “Valka/Valga latviešu kultūras un sabiedriskajā vēsturē” Latvijas Vēstnesis 2004.g augustā
Laikraksti Laika Vēstis un Līdums 1917.gada novembrisdecembris
Brīvā Zeme 1936.
Nobeigums nākamajā nr.
