Manai politisko komentāru sezonai tuvojas noslēgums. Turpmāko pusgadu manas galvenās intereses saistīsies ar darbiem dārzā un siltumnīcā. Tas ir darbs, kur pa pilnam izjust cilvēka tuvību dabai, ar šādu rosīšanos kaut nedaudz ceru pielabot veselību, vienlaikus izjust gandarījumu par izaudzēto dažādību, kas, nav ko slēpt, ir arī krietns papildinājums ģimenes budžetam. Tāpēc šoreiz dažas manas pārdomas par gaidāmo vasaras periodu, kas mums būs arī politiski aktīvs periods, kā tam jābūt pirms kārtējām parlamenta vēlēšanām.
Vispirms gribu izteikt aptuvenu laikapstākļu prognozi. Ja papētām vēsturi, tad ļoti bieži gadījies, ka vēsas un lietainas vasaras seko viena otrai, kad Atlantijas cikloni veļas pāri mūsu teritorijai ar it kā ieprogrammētu neatlaidību. Ir pamats domāt, ka šovasar iepriekšējās sezonas nelabumi tomēr neturpināsies, jo piedzīvotos procesus nomainīja februāra un marta klimatiskie pavērsieni. Gribas ticēt, ka pagājušā gada ritmi dabā būs izjaukti, un tas nozīmē, ka varam sagaidīt visai izteiktus kontrastus. Neko precizēt neņemos, tikai mūsu zemes kopējiem jāņem vērā pārbaudītas patiesības, proti, ka mazāk riskēs tie, kas pagūs apsēties pēc iespējas agrāk. Uz mazdārzniekiem attiecas citi noteikumi, jo mēs esam tā ļaužu suga, kas cenšas izaudzēt tādas kultūras un šķirnes, ko profesionāļi pieskaita eksperimentu kategorijai.
Man simpātiska lauku novadu pašvaldību gandrīz izmisīgā cīņa par ražošanas uzņēmumu dibināšanu un esošo paplašināšanu. Tas ir vienīgais ceļš, lai mūsu Latvija pēc iespējas ātrāk sasniegtu veco Eiropas valstu līmeni. Latvija ir pārāk daudz iespēju palaidusi vējā, lai neturpinātu pašapmierināti snauduļot un visās nebūšanās vainot politiķus un velnszin ko citu.
Mani parasti skumdina avīzēs lasītās reklāmas. Paraugieties, ko uzņēmīgi vīri grib pirkt. Galvenais iekāres objekts ir meži un cirsmas. Vēl arī zemi grib pirkt, galvenokārt laikam ārzemnieki. Ir jau noticis neatgriezenisks process, jo mūsu mīļie letiņi no tēviem un vectēviem mantoto zemi un mežus centušies pārdot ar tādu neatlaidību, ka visādi vikingu pēcteči brīnījušies nenobrīnīdamies par tik zemām cenām. Tagad, kad mums pašiem nostiprinājušās ģimenes, kam iekārtotas savas teicamas lauku saimniecības, liekas zemītes kļuvis pavisam maz.
Kādreiz man bija izdevība iepazīties ar savdabīgu ģeologu un enerģiju pētnieku Rišardu Griškjāni, kurš pēc ilgiem gadiem darba Sibīrijas derīgu izrakteņu meklējumos bija pārradies Latvijā. Pateicoties paša izstrādātai metodei, viņš pēc satelītu uzņēmumiem noteica to, kas atrodas zemes dzīlēs. Par Rīgu viņa secinājums bijā šāds: tā nav piemērota vieta dzīvošanai, Rīga noder kā vieta tirdzniecībai un biznesa darījumiem, bet veselīga dzīves vide jāmeklē citur Latvijā. Katru reizi, kad vēroju mūsu politiķu muļķošanos, es atceros šo Griškjāņa vēstījumu.
Būtu lieliski, ja mēs visi beidzot saprastu, ka nevaram dzīvot vakardienā, ka vajadzētu pa pilnam izmantot to situāciju, ka Latvijas ekonomika un līdz ar to dzīves līmenis pēdējos gados lēnām uzlabojas. Esam taču pārdzīvojuši gan laikus, kad Latvijas laukos auga usnes, ko zobgaļi sauca par kokvilnu, esam pārdzīvojuši tā saukto dižķibeli, ko bijām radījuši paši, pārāk azartiski grābjot kredītus no vieglprātīgu ārzemnieku vadītām bankām, esam pārdzīvojuši arī sekojošo bankrotu laikmetu, kad vienīgi daži maksātnespējas likvidatori kļuva miljonāri uz nelaimīgu cilvēku rēķina.
Tagadējās Saeimas četru gadu periods bijis ar saviem plusiem un mīnusiem. Saeimu esam ievēlējuši ne īsti labāku par iepriekšējām, starp ievēlētajiem deputātiem vismaz trešā daļa izteiktu tūtiņdreijeru. Varētu pat uzjautrināties, ja nebūtu tik skumji. Bet šis vērtējums nebūt nav attiecināms uz tagadējo valdību, jo svarīgāko ministru amatos nostabilizējušies visai veiksmīgi politiķi, kuri patiešām strādā nopietni un atbildīgi. Protams, sabiedrībā atrodas ļaudis, kam nekad un nekas nav labi, bet man nāk prātā kāda agrāko gadu politiķa atziņa, ka valsts vadītājiem vienmēr jārēķinās, ka nekad nebūs iespējams pilnībā īstenot savus vislabākos nodomus. Tas, ka premjers Kučinskis strādā bez vēlmes paspīdēt televīzijas kameru priekšā, tas, ka finanšu ministre patiešām neatlaidīgi cīnās par izmaiņām, tas, ka ekonomikas ministrs gatavs atzīt un labot pieļautās kļūdas, tas, ka veselības un izglītības ministrijas vada cilvēki, kuri reformas ne tikai izsludina, bet arī neatlaidīgi tās cenšas īstenot, ‒ tas viss rada situāciju, ka tagadējā valdība patiešām dara savu darbu profesionāli un lietišķi.
Perspektīvā bažas rada politiskā sadrumstalotība, jo it kā aizejošo partiju vietā nāk vienīgi vesela bunte ar sīkpartijām. Kā mums rīkoties, kad pienāks vēlēšanu diena? Negribu vērtēt situāciju Rīgā. Centīsimies domāt vispirms par savu novadiņu interesēm, un no šī viedokļa mums jāskatās uz tiem partiju apvienību sarakstiem, kuros būs redzami zināmi ļaudis. Ir jāmaina uzņēmējdarbības klimats tieši novados, jā, arī Valkā, Smiltenē un Strenčos. To nevar paveikt vienīgi pašvaldības, pareizā izpratne jāiedzīvina arī Saeimā. Bet nākamā Saeima būs spiesta nodarboties ar mūsu birokrātiskās ierēdniecības augstāko līmeņu pārpurināšanu. Lai katram ierēdnim Latvijas intereses būtu pirmajā vietā pāri visām vēsturiskām regulām.
Izvēle mums tomēr būs. Nacionālā apvienība un Zemnieku savienība paliek mūsu galvenie balsti. Atliek stiprināt Vidzemes partiju apvienību neatkarīgi no izkārtojuma. Nedod Dievs iekrist uz jauku saukļu pretkorupcijas cīnītājiem, kurus pārstāv tādi “smagsvari” kā Juta Strīķe. Ja kāds domā citādi, tam iesaku izlasīt nesen “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” publicēto interviju ar advokātu Aloizu Vazni. Mums galīgi nav vajadzīgs Saeimas darbu pārvērst par mentu kariem. Un gāganu kari arī mums nav vajadzīgi, jo jaunievēlētajiem deputātiem būs jādara reāls darbs visai sarežģītā starptautiskā situācijā.
