Nebūtu saslimusi, tad šo viedokli uzrakstītu ātrāk, uzreiz pēc tam, kad marta sākumā biju sagatavojusi publikāciju par plānoto automazgātavas būvniecību Smiltenē, dzīvojamo māju rajonā (Kalēju un Daugavas ielu krustojumā).
Uzklausot valcēniešu bēdīgo pieredzi, vairāki desmiti Smiltenes iedzīvotāju aicina būvvaldi neizsniegt būvatļauju vaļēja tipa automazgātavas būvei uz pašvaldībai piederošas zemes. Tāda bija šās publikācijas būtība. Kad meklēju informāciju no dažādiem avotiem vairākos Latvijas novados, mani šokēja tas, kā mūsu valstī tiek pieņemti likumi – uz mūžu mūžiem kā akmenī iecirsti, neņemot vērā (varbūt apzināti, varbūt ne), ka apstākļi mainās un attiecīgi tiem līdzi jāpārskata arī likumi.
Proti, pret vaļēja tipa automazgātavu būvniecību savu māju tuvumā iebilst ne tikai smiltenieši, bet arī valcēnieši, valmierieši, tukumnieki, ogrēnieši un gan jau vēl arī citu pilsētu iedzīvotāji. Taču likumdošanā nav neviena punkta, uz kā pamata varētu šo procesu ietekmēt. Izrādās, Ministru kabineta noteikumos Nr. 380 norādītais 100 metru attālums līdz dzīvojamajām mājām attiecas tikai uz remontdarbnīcām, kurās tiek veikta arī automazgāšana un virsbūves apkope, bet uz vaļēja tipa automazgātavām tas nav spēkā (šie Ministru kabineta noteikumi tika izdoti 2002. gadā, kad Latvijā vēl netika būvētas atvērta tipa pašapkalpošanās automazgātavas).
“Gribējām aizsargāt iedzīvotājus un iegrožot šādu objektu būvniecību, taču neizdevās, jo Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija atzina, ka šie MK noteikumi automazgātavām nav piemērojami,” “Ziemeļlatvijai” atzina Tukuma novada būvvaldes vadītāja Iveta Vistapole.
Acīmredzot valdībai ir ērtāk atrunāties ar vecu likumu, nekā to grozīt, reaģējot uz to, ka vaļēja tipa automazgātavas ietekmē tuvējo māju iedzīvotāju dzīves kvalitāti. Medaļai gan ir divas puses, proti, ja tagad tiktu izdoti jauni noteikumi attiecībā uz automazgātavām, tad ko darīt ar esošajām – atstāt, kā ir, it īpaši ņemot vērā, ka šādi objekti Rīgā varbūt pat ir uz katra stūra? Par to likumdevējiem vajadzēja domāt agrāk, jo tas ir viņu darbs, par ko viņi saņem algu.
Kārtējais piemērs ar likumu pieņemšanas nejēdzībām ir tā dēvētā skataku jeb ūdenssaimniecības pakalpojumu likuma lieta, kur tagad situācijas skaidrošanā iesaistījušies Saeimas deputāti un ministriju amatpersonas, tomēr līdz konkrētībai pagaidām nav nonākuši, tā arī nesaprotot, ko tad paši ir pieņēmuši.
