Šomēnes sabiedrības, bet visvairāk politiķu aprindās uzmanības degpunktā nokļuva valodu jautājums. “Vainīgā” šoreiz izrādījās profesore, Eiropas Nacionālo valodu institūciju federācijas viceprezidente Ina Druviete, kura paziņoja, ka krievu…
Ar to arī sākās kvēlas runas politiķu vidū. Pirmā asākā diskusija I. Druvietei notika ar Saeimas deputātu Juri Dobeli Latvijas televīzijas raidījumā “100. pants”. Savu priekšlikumu I. Druviete pamato ar to, ka visās attīstītajās valstīs lietotajām valodām ir noteikts vai nu valsts, vai mazākumtautību valodas statuss, kas juridiski neapšaubāmi nosaka skaidru hierarhisko sistēmu un funkciju sadalījumu. Latvijā mazākumtautību statuss nav definēts, un tas paverot ceļu dažādām spekulācijām ar valsts valodu. Pēc I. Druvietes domām, šāds juridiski noteikts valodu iedalījums nostiprinātu tikai latviešu kā valsts valodu. Savukārt J. Dobelis uzskata, ka minoritāšu valodas statusa piešķiršana krievu valodai ļautu krievvalodīgajiem savas prasības virzīt tālāk un tad vajadzētu ne tikai dažās pilsētās ielu nosaukumus rakstīt krievu valodā, to par galveno saziņas līdzekli noteiktu arī lieluzņēmumos, kuros vairākums ir krievvalodīgo, līdz pamazām latviešu valoda tiktu atbīdīta otrajā vietā.
Jāteic, ka taisnība ir abiem. Dzīvojot ilgāku laiku citā atšķirīgā vidē, nereti piemirstas iepriekšējās īpatnības. Pilnīgi saprotu, ka, strādājot Eiropas Savienības struktūrās un ik dienu saskaroties ar turienes uzskatu, plānošanas un domāšanas līmeni, rodas šķietamība, ka tā ir visur. I. Druvietei ir taisnība tajā ziņā, ka vēlamajā formā Latvijā tik tiešām tā vajadzētu būt, kā viņa iesaka. Diemžēl mūsu apstākļos tas ir tikai teorētiski pareizs risinājums. J. Dobelis redz visu, kā tas notiks praktiski.
Jāatceras, ka Latvijā atsevišķi politiskie spēki ir gatavi uz visu, lai aiz it kā krievvalodīgo cilvēku interešu aizstāvības maskas īstenotu savas politiskās ambīcijas. Viena no tādu spēku pārstāvēm ir arī Tatjana Ždanoka, kura Eiropas Savienības institūciju koridoros un kabinetos cīnās par it kā Latvijā diskriminēto krievu tautības iedzīvotāju aizstāvību. Dažu sabiedrisko darbinieku Saeimas deputātu norāde, ka Druviete un Ždanoka sākušas darboties uz vienu roku, nav īsti tolerants, nemaz nerunājot par to, ka šādā uzskatā nav ne kripatas patiesības.
Tas, ka Ždanoka ir pievienojusies Druvietes viedoklim, ir viņas pašas darīšana. Jāsaprot, ka bijusī interfrontiste izmantos katru iespēju savu mērķu sasniegšanai. No otras puses, tieši Ždanokas reakcija atklāj, ka profesores I. Druvietes ieteikums piešķirt krievu valodai mazākumtautības valodu statusu mūsu sabiedrībai pašreiz der tikai kā teorētisks, bet praktiski neīstenojams priekšlikums.
Proti, latviešu valoda dzīvē vēl nebūt nav nostiprinājusi savas valsts valodas pozīcijas. Un tas lielā mērā ir tādēļ, ka daudzi nepilsoņi tikai spīta dēļ, atminoties labos padomju gadus, kad visur varēja runāt krieviski, ignorē latviešu valodu. Ja runā par valodu diskrimināciju, tad Latviju vēl var saukt par izcili demokrātisku zemi. Kaut vai salīdzinājumā ar Igauniju, kur nevienā pilsētā nevar atrast nevienu uzrakstu krievu valodā. Princips ir viens – vai nu mācies igauņu valodu, vai jūties te pazudis un bezspēcīgs.
Mūsu demokrātiskā attieksme nav sekmējusi integrāciju, bet gan to, ka dažās Latvijas lielpilsētās, piemēram, Daugavpilī, ielās tikpat kā nedzird latviešu valodu. Daudz krieviski runā arī Jēkabpilī, Rīgā un citās pilsētās. Latgalē krievu valoda ir valdošā pat ciematos. Kas tad notiks, ja valstī krievu valodai piešķirs minoritāšu valodas statusu? Jāatceras, ka Eiropas reģionālo valodu harta paredz, ka minoritātēm ir valsts garantētas tiesības iegūt visu līmeņu izglītību dzimtajā valodā, kā arī tikt uzklausītām dzimtajā valodā visās administratīvās varas institūcijās. Savukārt ierēdņiem ir pienākums ar minoritāšu personām sazināties viņu dzimtajā valodā. Tas, ko daudzu gadu gaitā ar lielām grūtībām izdevies panākt latviešu valodas nostiprināšanas jomā, tiks mirklī likvidēts ar viena lēmuma pieņemšanu. Un tad jau var sākt māt ardievas latviešu kā valsts valodai.
Krievija visu laiku uzsver, ka Latvijā krievu valodai jāpiešķir valsts valodas statuss. Protams, minoritāšu valodas statusa piešķiršanu tā uztvers kā motivāciju vēl aktīvākai rīcībai, tā sakot, dzelzs jākaļ, kamēr karsta. Sāksies manipulācijas ap iedzīvotāju skaitu. Parādīsies dati, ka krievu Latvijā ir gandrīz tikpat daudz kā latviešu un kādēļ tad krievu valoda nevarētu iegūt valsts statusu. Baidos, ka daļa mūsu bāleliņu Saeimā salieksies zem šī spiediena un atkal, vāvuļojot par to, ka nevajag bez īpaša iemesla bojāt attiecības ar Krieviju, sāks domāt par izdabāšanu Kremlim. Ja, negaidot Satversmes tiesas lēmumu, varēja atdot Abreni, tad valodu statusa nomaiņa tāds nieks vien ir.
Vismaz pagaidām nav ieteicams krievu valodai definēt kādu statusu.
