Par pēdējā laika karstāko ziņu ne tikai Smiltenes pusē, bet visā Latvijā kļuvusi tā saucamā skataku lieta. Aizvadītajā nedēļā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija plašsaziņas līdzekļiem izplatīja paziņojumu, kurā uzsvērts – iedzīvotājiem nav jāsedz ēkas kopējā ūdens skaitītāja izmaksas.
“Ziemeļlatvija” jau rakstīja par to, ka atlikuši vairs tikai divi gadi, lai visos nekustamajos īpašumos Latvijā, kas pieslēgti centralizētajai ūdensapgādei, vai tas būtu pilsētās vai lauku ciematos, privātās mājās, daudzdzīvokļu mājās, iestādēs, uzņēmumos un tamlīdzīgi, ārpus ēkām īpašniekiem par savu naudu jānodrošina vieta, kurā tiks uzstādīts mēraparāts visa īpašumā patērētā ūdens daudzuma uzskaitīšanai.
Visiem nav jābūvē skatakas
vai citas īpašas būves
Savukārt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) 14. martā izplatītajā paziņojumā uzsvērts, ka iedzīvotājiem nav jāsedz ēkās kopējā ūdensskaitītāja izmaksas. Proti, lai iedzīvotāji par ūdenssaimniecības pakalpojumiem – ūdensapgādi un kanalizāciju – maksātu atbilstoši faktiski izmantotajam apjomam, ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējiem jāveic ēkas kopējā ūdens patēriņa uzskaites mērierīču uzstādīšana. Savukārt ēkas īpašniekiem ir jānodrošina speciāla vieta vai telpa ūdenssaimniecības pakalpojumu mērierīces uzstādīšanai, piemēram, ēkas pagrabā vai tai piederošajā teritorijā. Izdevumi par šīs ierīces uzstādīšanu un nomaiņu jāsedz ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējiem. Turklāt VARAM uzsver, ka visiem iedzīvotājiem nav jābūvē skataka vai cita īpaša būve vietā, kur no centralizētajiem ūdensapgādes vai kanalizācijas tīkliem atzarojas pievads uz konkrēto ēku. Praksē risinājumi var būt katrai ēkai atšķirīgi, ņemot vērā nekustamā īpašuma specifiku, tāpēc pakalpojumu lietotājiem ar iestādi vai komersantu, kas konkrētajai ēkai sniedz ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumus, jāvienojas par to, kur ir iespējams ierīkot komercuzskaites mēraparāta mezglu. Var būt gadījumi, kad iedzīvotājiem nekādi papildu izdevumi neradīsies, tāpat kā gadījumi, kad mezglu var būt nepieciešams atsevišķi izbūvēt. Lielākoties par centralizēto ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu atbild pakalpojumu sniedzējs, bet par ēku iekšējo ūdensvadu un kanalizācijas tīkliem un pievadiem – īpašuma lietotājs vai īpašnieks. Pēc VARAM norādījuma – likumi pieļauj komercuzskaites mēraparāta mezgla izbūvi ārpus piederības robežas. Tas nozīmē, ka komercuzskaites mēraparāta mezglu var ierīkot arī privātīpašniekam piederošā ēkā, piemēram, tās pagrabā. Mezglam ir jābūt vietā, kur pakalpojumu sniedzējs varētu tai piekļūt pārbaudes, remonta, mēraparāta nomaiņas un tamlīdzīgos nolūkos, arī iepriekš vienojoties ar īpašuma lietotāju vai īpašnieku.
Ministrijas paziņojums
neatbilst lietas būtībai
“Ziemeļlatvija” jau rakstīja, ka pirmie Latvijā, kas atklāti protestēja pret gaidāmajām izmaiņām, kas viņu makos iecirtīs pamatīgu robu, iespējams, pat līdz 1000 eiro apjomā, bija smiltenieši. Viņi pārmet pašvaldības kapitālsabiedrībai “Smiltenes NKUP”, kāpēc tā neaizstāv iedzīvotājus, bet, gluži pretēji, atrunājoties ar gaidāmajām izmaiņām, vēršas pret cilvēkiem, atsakoties nomainīt viņu īpašumos ūdens skaitītājus, kam beigusies verifikācija, ar aizbildinājumu, ka nav, kur uzstādīt skaitītāju atbilstoši prasībām.
Saņemot VARAM paziņojumu, “Ziemeļlatvija” sazinājās ar “Smiltenes NKUP” valdes locekli Aigaru Vīvuliņu. Viņš atzina, ka arī ir redzējis šo VARAM vēstījumu. Taču jau pats paziņojuma virsraksts – “Iedzīvotājiem nav jāsedz ēkas kopējā ūdensskaitītāja izmaksas”– izraisot izbrīnu, jo tas neatbilst lietas būtībai. A. Vīvuliņš skaidro, ka problēma nav aktualizējusies par kopējā ūdensskaitītāja izmaksām, jo tās tik tiešām sedz pakalpojuma sniedzējs, bet gan par Komercuzskaites mēraparāta mezglu izbūvi.
Turklāt SIA “Smiltenes NKUP” kā ūdenssaimniecības sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs Smiltenes novadā ir uzrakstījis vēstuli gan Sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas komisijai, gan pašai VARAM, lai sniedz paskaidrojumu par šobrīd plašsaziņas līdzekļos interpretēto normatīvo aktu pielietošanu saistībā ar komercuzskaites mēraparātu mezgliem. A. Vīvuliņš skaidro, ka atbilstoši Ministru kabineta noteikumu Nr. 174 32. punktam – nekustamā īpašuma īpašnieks vai valdītājs nodrošina komercuzskaites mēraparāta mezgla izbūvi saskaņā ar pakalpojuma sniedzēja izdotajiem tehniskajiem noteikumiem uz piederības robežas speciāli ierīkotā skatakā (ūdens mērītāja mezglā) vai ārpus piederības robežas pakalpojuma sniedzēja noteiktā vietā. A. Vīvuliņš norāda, ka VARAM izplatītajā paziņojumā uzsver, ka pakalpojuma sniedzējam jāvienojas ar pakalpojuma lietotāju, kur iespējams ierīkot komercuzskaites mēraparāta mezglu. Taču pastāv varbūtība – un ja nav iespējams vienoties? A. Vīvuliņa pieredzētais liecina, ka nereti īpašnieks ir ieinteresēts neuzrādīt patieso ūdens patēriņu un netērēt liekus naudas līdzekļus komercuzskaites mēraparāta mezgla izbūvei. Tā arī praksē pašlaik notiekot, ka SIA “Smiltenes NKUP” cenšas vienoties ar pakalpojuma saņēmējiem, bet ne vienmēr tas patīkot pašiem iedzīvotājiem.
Pakalpojuma sniedzējiem
jāsaņem konkrēta atbilde
Atbilstoši Ūdenssaimniecības likumam komercuzskaites mēraparāta mezgls ir ūdenssaimniecības pakalpojumu lietotāja īpašumā vai valdījumā esoša ūdenssaimniecības sistēmas daļa (cauruļvadu, noslēgarmatūras un citu veidgabalu sistēma), kas paredzēta komercuzskaites mēraparāta uzstādīšanai un izbūvēta piederības robežā vai normatīvajos aktos noteiktos gadījumos – ārpus piederības robežas. Savukārt piederības robeža ir robeža starp ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēja īpašumā, valdījumā vai turējumā esošajām centralizētajām ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmām un ūdenssaimniecības pakalpojumu lietotāja īpašumā (dzīvokļu īpašnieku kopīpašumā) vai valdījumā esošajām ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmām.
A. Vīvuliņš secina: “Tātad komercuzskaites mēraparāta mezgls atrodas piederības robežā vai normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos – ārpus piederības robežas.”
Mezgla izbūve ārpus piederības robežas ir pieļaujama, ja: nevar nodrošināt atbilstību būvniecības normatīvo aktu prasībām, tai skaitā, ja atbilstoši normatīvajam aktam par ārējo inženiertīklu izvietojumu komercuzskaites mēraparāta mezgla izbūve ir saistīta ar ierobežotiem apstākļiem inženiertīklu izvietošanai vai attālums no piederības robežas līdz būves pamatiem ir mazāks par noteikto minimālo horizontālo attālumu; komercuzskaites mēraparāta mezgla izbūve ir paredzēta centralizētajā ūdensapgādes sistēmā pirms ūdensvada ievada; to paredz vietējās pašvaldības saistošie noteikumi par kārtību, kādā ūdensapgādes tīkli vai kanalizācijas tīkli un būves tiek pievienotas centralizētajai ūdensapgādes sistēmai vai centralizētajai kanalizācijas sistēmai. A. Vīvuliņš uzskata, ka VARAM jāpaskaidro, kurš no iepriekš nosauktajiem gadījumiem ir pagrabs ārpus piederības robežas, jo VARAM uzskata, ka komercuzskaites mēraparāta mezglu var ierīkot arī privātīpašniekam piederošā ēkā, piemēram, pagrabā.
Tāpat arī pakalpojumu lietotāja pienākumi, kas atrunāti 10. pantā, paredz nodrošināt komercuzskaites mēraparāta mezgla izbūvi komercuzskaites mēraparāta uzstādīšanai vai nomaiņai. A. Vīvuliņš norāda, ka tātad arī nomaiņai ir nepieciešams šis komercuzskaites mēraparāta mezgls. Tāpat arī Pārejas noteikumi paredz, ja pakalpojumu lietotāja ūdenssaimniecības sistēmā nav izbūvēts komercuzskaites mēraparāta mezgls, pakalpojuma lietotājs nodrošina tā izbūvi komercuzskaites mēraparāta uzstādīšanai ne vēlāk kā četru gadu laikā pēc šā likuma spēkā stāšanās dienas. Pakalpojuma sniedzējs nodrošina jauna mēraparāta uzstādīšanu, tiklīdz beidzies iepriekš uzstādītās mērierīces verificēšanas periods.
A. Vīvuliņš uzskata, ka SIA “Smiltenes NKUP” ir godprātīgs pakalpojuma sniedzējs, kas jau laicīgi brīdina iedzīvotājus par prasībām ūdenssaimniecībā. Turklāt pakalpojuma sniedzējam ir jāveic pakalpojuma lietotāju uzskaite pēc lietošanai derīgiem skaitītājiem, tāpēc ir svarīgi laikus brīdināt iedzīvotājus par gaidāmajām izmaiņām, kas spēkā stāsies 2020. gadā.
“Arī tiem klientiem, kuri ir jau pakalpojuma lietotāji, tiklīdz beidzies iepriekš uzstādītās komercuzskaites mērierīces verificēšanas periods, ir jānodrošina komercuzskaites mēraparāta mezgls, ja tāds līdz šim nav bijis, un ne vienmēr tā ir skataka. Katrs gadījums tiek izvērtēts individuāli. Pilnīgi noteikti “Smiltenes NKUP” nav mērķa Smilteni pārvērst par aku pilsētu, bet ūdenssaimniecību sakārtot tādā līmenī, lai ūdens zudumi (zagšana) būtu pēc iespējas mazāki,” uzsver A. Vīvuliņš. Viņš skaidro, ka Smiltenē un lauku ciemos vasaras karstajās dienās ūdens tīklā padotais ūdens apjoms palielinās apmēram par 10 procentiem. Taču pārdotā ūdens apjoms ne tuvu neesot minētajam. Tas tikai liecina, ka iedzīvotāji laista dobes, siltumnīcas, zālienus, dzesē pienu un dara vēl citas lietas. Savukārt ziemā lauku ciemos ir novērojams lielāks ūdens patēriņš. Tas izskaidrojams ar to, ka iedzīvotāji tecina ūdeni savos īpašumos, lai neaizsaltu ūdens sistēma. A. Vīvuliņš uzskata, ka VARAM radušos situāciju vairāk skaidro ar situāciju pilsētā, pieminot pagrabus vai apkures telpu.
“Kādi pagrabi, kāda apkure kūtiņā? Kur mēs dzīvojam? Vai tikai Rīgā un citās lielajās pilsētās? Jā, arī pie mums ir tādi pagrabi, kur uzstādām komercskaitītāju, bet ir arī situācijas, kad līdz šādiem pagrabiem dažviet ir desmitiem un pat simtiem metru garumā privāti ūdensvadu atzari no maģistrālā ūdensvada līdz mājai, kur pirms skaitītāja ir dažnedažādie pieslēgumi, kurus, acīs paskatoties, nav iespējams atklāt. Jau izbūvētie komercuzskaites mēraparātu mezgli uz piederības robežas ir būtiski samazinājuši neuzskaitītā ūdens apjomu līdz pat 30 procentiem. Ne vienmēr esošā komercskaitītāja vieta uzrāda reālo ūdens patēriņu īpašumā, un pakalpojuma lietotājs pakalpojuma sniedzējam šo situāciju slēpj,” norāda A. Vīvuliņš. Viņš labi izprotot iedzīvotāju situāciju, kam nav liekas naudas, tādēļ SIA “Smiltenes NKUP” piedāvā iespēju rēķinu par komercuzskaites mēraparāta mezgla izbūvi samaksāt pa daļām, ja šos darbus veic SIA “Smiltenes NKUP”.
“Pakalpojuma sniedzējam nav jārisina šī sociālā problēma. Neesmu politiķis un netaisos par tādu kļūt, bet vai tiešām vēlēšanu gadā ir grūti pateikt visu skaidri un nepārprotami?” jautā A. Vīvuliņš.
