Mums, latviešiem, varbūt var likties, ka pasaulē pašlaik nav nekā svarīgāka par banku nedarbiem mūsu Dievzemītē, un tikai retais būs nojautis, ka faktiski visa cilvēce nesen atradās uz apokalipses robežas. Ja nenotika nekas globāli traģisks, tad varbūt tieši tāpēc, ka liela daļa pasaules iedzīvotāju kļuvuši pārāk miegaini.
Masu saziņas līdzekļi katru dienu ziņo par ASV specprokurora Millera vadītās izmeklētāju grupas atklājumiem, kam sakars ar Krievijas masveida iejaukšanos 2016. gada vēlēšanās. Faktiski jau tiek rosināti tiesu procesi gan par Trampa pirmsvēlēšanu kampaņas pašu galveno darboņu saistību ar krievu specdienestiem un biznesa ļaudīm, gan arī par tā saukto Krievijas interneta troļļu komandas aktivitātēm, veicot sava veida hibrīdkara izmēģinājumus.
No vienas puses raugoties, nepatikšanas skar prezidenta Trampa reputāciju. Bet visa pamatā tomēr Krievijas centieni veidot pasauli pēc sava modeļa. Šajā jautājumā sākumā gribu pieminēt vienu uzvārdu, proti, Sanktpēterburgas uzņēmēju Prigožinu, kuru krievu zobgaļi iesaukuši par Putina pavāru. Šis vīrs jau 17 gadu vecumā tiesāts par zagšanu, pēc tam astoņdesmitajos gados vervējis nepilngadīgas meitenes prostitūtu profesijai, par ko notiesāts uz bargiem gadiem. No cietuma izkļuvis pēc septiņu gadu pasēdēšanas, un tūdaļ meties biznesā. Kļuvis par Putina tuvu izpalīgu, Sanktpēterburgā noorganizējis plašu interneta troļļu komandu, ko it kā finansēja caur savām divām kompānijām. Nepietika ar interneta viltus ziņu izplatību, viņš uz ASV nosūtīja arī tagad zināmos 13 darboņus, vairākus ar viltotu identitāti, kuri prezidenta priekšvēlēšanu kampaņā iesaistījās kā reāli gaisa jaucēji. Tikai notika viena necerēta kļūme, proti, minētos Prigožina sūtņus slepus uzraudzīja ASV Federālais izlūkošanas birojs.
Nav iespējams pierādīt, cik lielā mērā krievi veicināja Trampa uzvaru, bet skaidrs tikai tas, ka atmaskojumi ir raisījuši sašutumu ASV sabiedrībā, kura mēdz īpaši lepoties ar savām demokrātijas tradīcijām. Līdz ar to toksisks kļūst ikviens Putina un Krievijas pieminējums.
Tagad kļuvis zināms, ka minētais Prigožins saistīts ar vēl bīstamākām lietām, jo izrādījies, ka tieši viņš ir galvenais brīvprātīgo karotāju pulcētājs, kurus pēc Donbasā veiktajām operācijām pret Ukrainu tagad nosūta pakarot uz Sīriju. Tā ir tā sauktā Privātā militārā kompānija “Wagner”, kuras sastāvā esot vismaz trīs tūkstoši algotņu. Kas klausās ziņas krievu valodā, varbūt nesaprot jaunvārdu čevaka – tā ir tā pati manis nosauktā algotņu armija – no krievu burtiem ČVK. Šajā gadījumā Prigožina vadītie rīkļurāvēji ir Putinam izdevīgs piesegums, lai visiem stāstītu, ka Krievijas regulārās armijas daļas nekur nepiedalās, ne Austrumukrainā, ne Sīrijā, no kuras, kā zinām, Krievija jau trīs reizes izvedusi visu savu karaspēku.
Putina plāni, šādā veidā palīdzot Asada režīmam Sīrijā, it kā nevienu īpaši nesatrauca. Kamēr notika nepieredzētais slaktiņš…
Te jāatceras, ka starp Krieviju un ASV pastāv vienošanās, ka abu valstu interešu robeža būs Eifratas upe. Tas tāpēc, lai krievu un amerikāņu lidmašīnas gaisā nesaskrietos un lai tiktu novērsti citi pārpratumi. Amerikāņi balstīja gan Irāku, gan kurdus cīņā pret Islāma valsti, savukārt Krievija tiešā veidā balstīja Asadu, kuram ienaidnieki izrādījās ne tikai islāmisti, bet visi opozicionāri.
Tā kā Islāma valsts nu likvidēta, bet atsevišķas fanātiķu grupas mēģina savākties Afganistānā, situācija ieguva citu raksturu. Agrākie tilti pār Eifratu bija saspridzināti, bet pagājušajā rudenī vietā ticis uzcelts pontonu tilts. Eifrata tajā vietā plata, aptuveni kā pusotra Daugava mūsu Rīgā. Pāri tiltam pārcēlušies daļa no krievu brīvprātīgajiem, aptuveni kādi septiņi simti karotāju ar tehniku, runa par četrām rotām, kuras Eifratas Austrumu krastā izveidoja apmetni. Nav īsti skaidrs, kas bijis par iemeslu, bet pontonu tilts gada beigās pazudis.
Militārā situācija mainījās, kad Turcija sāka uzbrukumu kurdiem, lai neatkarīgas Kurdistānas gribētājus atdalītu tālāk no savām robežām. Bet Eifratas Austrumu krastā kurdi kopā ar amerikāņiem kontrolē bagātīgus naftas laukus un naftas pārstrādes rūpnīcu, kas iepriekš gādāja naudu Islāma valstij. Ļoti gards kumoss. Tā kā amerikāņi saprata, ka krievu kolonna virzās uz naftas rūpnīcu, viņiem kļuva skaidrs, ka sekos uzbrukums. Kāds no ģenerāļiem tad zvanīja krievu militārajai pavēlniecībai un jautāja, ko tas nozīmē. Krievu puse atbildēja: “Mūsu tur nav.” Un tad amerikāņi gan no lidmašīnām, gan ar artilēriju krievu karavīru kolonnai klajā laukā sarīkoja tādu elli, ka vismaz trīs simti laimes meklētāju dabūja pa spārniem, un kritušo skaitu lēš ap simtu, precīzi neviens nespēj saskaitīt. Tad krievu virsnieks zvanīja amerikāņu kolēģim, lai ļauj savākt kritušos un ievainotos, amerikānis atbildējis: “Bet jūsējo taču tur nebija!” Faktiski reti kurš saprot, cik tuvu jaunam pasaules karam tobrīd atradās cilvēce. Tiesa, ar skubu tika rīkota telefonsaruna starp Putinu un Trampu. Karam nebija turpinājuma, bet Krievija politiskā ziņā nokļuvusi pamatīgā zaņķī, un tas nu sanāk tāds savdabīgs rotājums pirms Putina pārvēlēšanas amatā, kas notiks jau 18. martā. Oficiālais Kremlis visu cenšas noliegt, bet ASV jau publiskojusi daļu no savu izlūkdienestu veikuma, un informācija visai interesanta. Amerikāņi atšifrējuši minētā Prigožina telefonsarunu ar Sīrijas prezidenta kancelejas “ministru”, kurā saskaņots čevaku uzbrukums naftas rūpnīcai, pie viena pārrunājot arī par atalgojumu. Amerikāņiem iegūta arī informācija, ka Prigožins savus nodomus saskaņojis ar aizsardzības ministru Šoigu un ar vienu no Kremļa komandas vīriem, kas pārstāv pašu Putinu. Vārdu sakot, mēslu Kremlim tik daudz kā vēl nekad. Vēl var pieskaitīt ne visai tīkamos ekonomiskos rādītājus un provinces iedzīvotāju dzīvības knapu uzturēšanu.
Laikam nebūtu prātīgi nenovērtēt arī 16. martā ASV gaidāmo zinātnisko konferenci, kas veltīta Putina personai un kuru organizē šaha lielmeistars Kasparovs un citi emigrējušie disidenti. Tas var kļūt par pasākumu ar lielu starptautisku skanējumu. Putins pasaules politiķu aprindās aizvien vairāk pārvēršas par nepieskaramo, ar kuru normālam cilvēkam neērti pat sarokoties.
