Cik mantkārīgam jābūt cilvēkam, lai, saņemot Eiropas Savienības valstīs vienu no augstākajiem atalgojumiem starp centrālo banku vadītājiem, vēl ir vēlme jau tā biezo naudas maku papildināt ar “nieka” 100 tūkstošiem eiro. Atklāti sakot, man nekad nav gribējies skaitīt naudu svešā makā, bet aizvadītās sestdienas agrā rītā, uzzinot par Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča nedienām ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju, godavārds, gribējās kliegt: “Kas notiek Latvijā?”
Vai tiešām vienam no ietekmīgākajiem Latvijas valsts pārstāvjiem, kura darbību vētī ne tikai Eiropas Savienībā, bet visā pasaulē, ir tik liela nekaunība vai lielummānija un par savu atrašanos augstajā amatā vēl ir vēlme saņemt “melno” naudu? Vai tas tā ir bijis, skaidros attiecīgās izmeklēšanas iestādes. Taču, ja tā ir bijis, tas no cilvēciskā viedokļa man nav saprotams.
Piekrītu, profesionāļiem ir jāsaņem adekvāts atalgojums, jo vadīt tik nozīmīgu iestādi, kāda ir Latvijas Banka, nav joka lieta. Taču nevienu brīdi nav šķitis, ka I. Rimšēvičs būtu bijis apdalīts. Papētot internetā pieejamo informāciju, ziņu virsraksti viens pēc otra apliecina I. Rimšēviča pieaugošo atalgojumu, kas konkurē ar bagāto ES valstu centrālo banku vadītāju algām. Kā liecina dati, 2016. gadā Latvijas Bankas vadītāja alga pieauga par 10 procentiem laikā, kad vidēji Latvijā alga pieauga tikai par pieciem procentiem. Tāpat nav skaidrs, kā cilvēkam, kuram gada alga ir vairāk nekā 100 tūkstoši eiro, ir gandrīz tikpat lielas kredītsaistības. Cik cilvēka mūžam vajadzīgs – ērta mājvieta, iespēja izskolot bērnus un, ja var, griba un spēja palīdzēt mazbērniem, automašīna un ēdiens uz galda. Vai tiešām nepieciešamas entās mājas, automobiļi un uzkrājumi? Visu to tāpat kapā līdzi nepaņems. Acīmredzot tā domā tikai vienkāršā tauta jeb reņģēdāji, kā savulaik latviešus nosauca Vilis Krištopans.
Visā šajā nesmukumā tā vien šķiet, ka Latvijā nekam vairs nevar tā īsti ticēt. Nu vismaz tiem, kas atrodas pie varas un teikšanas. Diemžēl. Gaidot Latvijas simtgadi, cerams, ka atradīsim spēku un gribu neļauties bezcerībai un nepiekrist arvien biežāk dzirdētajam, ka līdz valsts simtgadei Latvija būs izzagta. To, ka brutāli jau tiek zagta tautas ticība, apliecina arī šis notikums.
