Pēc neilga laika mūsu kaimiņi svinēs savas valsts simtgadi. Es šoreiz nerunāšu par to, ka, re, viņi atkal soli priekšā. Šoreiz gribu atklāt savas privātās sajūtas par igauņiem. Protams, mums ir kādi stereotipi priekšstati, ko pieminam, ja runa ir par igauņiem, bet nav jau tādas tautas vispār, ir cilvēki – tūkstoši, miljons vai divi un visi unikāli. Kopā – tauta.
Es vēlos pastāstīt par diviem igauņiem – Aivaru un Leilu, kuri manā dzīvē ienāca ļoti smagā brīdī. Aivars atbrauca no Tallinas uz Valku kā tulks, jo pārvalda arī latviešu valodu (bērnībā vasarās pie radiem iemācījies), bet Leila vienkārši līdzi, lai atbalstītu Aivaru. Nezinu, varbūt viņi ir izņēmums, kaut kādi citplanētieši, pēc mūsu priekšstatiem, vēso igauņu vidū, bet laikam lielāku un nesavtīgāku palīdzību es savā dzīvē neesmu piedzīvojusi. Esmu dzirdējusi daudzus aizkustinošus stāstus, kā cilvēki viens otram palīdz grūtā brīdī, bet parasti tas ir tad, kad noticis kas slikts un īsu brīdi. Manā dzīves grūtākajā brīdī par palīgiem kļuva Aivars un Leila. Pilnīgi sveši cilvēki, kas nejauši nokļuva manas nelaimes epicentrā, bet, no tā izkļūstot, necentās aizmirst par nejauši satikto sievieti, bet piecus gadus turēja roku uz pulsa, uzturot saiti, piedāvājot reālu palīdzību, braucot melnajās dienās pēc darba no Tallinas uz Valku un stutējot, stutējot. Kāpēc viņi tā darīja? Es nezinu atbildi uz šo jautājumu. Diez vai tāpēc, ka bija ļoti žēl manis, jo mēs katrs zinām kādu cilvēku, kura dzīvē ienāk nelaime, kuru no sirds žēl, bet visu pasauli jau nepiežēlosi, vai ne?! Dzīve rit, un katram mums pašam ar to jātiek galā. Varbūt tāpēc, ka igauņi? Varbūt viņi nemaz nav tādi vēsi, atturīgi, kā mēs sakām? Kāda mana paziņa, kas daudzus gadus dzīvo Igaunijā, saka, ka igauņi neklačojoties kā latvieši. Varbūt. Un viņi ļoti lepojas ar savu valsti, pat ja tur viss nav ideāli. Varbūt viņos ir arī mazāk savtīguma un noslēgtības kā latviešos? Varbūt viņi ir izpalīdzīgāki? Atbildes jau nav, ir tikai stāsts par diviem igauņiem. Diviem no nepilna pusotra miljona. Es to vēlējos uzlikt uz papīra, domājot par kaimiņu jubileju, jo man patiesi Igaunija vispirms ir Aivars un Leila. Cilvēki ar tik siltu un lielu sirdi, ka nu man ar viņiem asociējas vesela tautu. Paldies viņiem par to!
