Latvijas valsts gadsimta ilgo pastāvēšanu iezīmē divi galvenie robežojumi – neatkarības iegūšana un neatkarības atgūšana. Divi likteņgrieži. Bet laikam gan vairumu no mums neatstāj sajūta, ka katrā no šiem notikumiem virzītājspēki bijuši pilnīgi atšķirīgi, ar atšķirīgu motivāciju un morāli, jo atšķirīgi bijuši vēsturiskie apstākļi un politisko spēku izkārtojums. Tāpēc arī brīvības pirmās divas desmitgades ritēja citādā sabiedrības noskaņojumā nekā trīs pēdējās desmitgades.
Vienu no galvenajām atšķirībām saskatu apstāklī, ka toreiz vadošo noskaņu sabiedrībā noteica latviešu strēlnieki un brīvības cīnītāji, tie, kas par neatkarību un pret impērijas atjaunošanu bija iestājušies ar ieročiem rokās. Otrs moments tas, ka politiskos spēkus vadīja kaut nelielā, bet lieliski izglītotā inteliģence, tie, kas bija studējuši Tartu, Pēterburgā vai Parīzē. Kad neatkarība tika atjaunota, sabiedrības virzošais spēks bija tie, kas dibināja Tautas fronti, mītiņoja Daugavmalā un dažas nedēļas dežurēja barikāžu laikā, bet inteliģence ar padomju laiku izglītību jau skaitījās gandrīz puse tautas.
Pirms simts gadiem latviešu vairums bija zemnieki, kuriem rūpēja iegūt īpašumtiesības uz zemi, viņu ienaidnieki bija baroni un cara laiku administrācija. Mūsu cīņa par neatkarības atgūšanu saistījās ar politiskās iekārtas maiņu un atbrīvošanos no Maskavas virskundzības, bet vecāko paaudzi motivēja nostalģija pēc “vecajiem labajiem Ulmaņlaikiem”.
Šobrīd, kad stāvam uz simtgades sliekšņa, daļa sabiedrības izjūt neapmierinātību ar sasniegto, ar to domājot ekonomisko situāciju un iedzīvotāju dzīves līmeni, jo vecajā Eiropā, kas nav pieredzējusi padomju okupāciju, dzīve rit citā kvalitātē. Divdesmitajos gados šāds salīdzinājums nepastāvēja, jo faktiski visa Eiropa atradās drupās.
Par vienu lietu gan varam strīdēties, proti, daudzi uzskata, ka mūsdienās pie varas esošā elite, Saeimas deputātu korpusu ieskaitot, ir daudzkārt juceklīgāka un darboties nespējīgāka. Vēsture gan par to īsti neliecina, jo citādi Kārlim Ulmanim nebūtu nācies rīkot apvērsumu. Un ir jāpiekrīt Alfrēdam Bērziņam, kurš Ulmaņa maigās diktatūras laiku nosaucis par labajiem gadiem. Mūsdienu labie gadi varēja kļūt dalība Eiropas Savienībā ar milzīgu finansiālu atbalstu no Briseles, ja vien mēs paši būtu šo iespēju pilnā mērā izmantojuši. Un nevainosim tikai politiķus nevarībā, jo pēcpadomju sabiedrībā pārāk maz bijis to uzņēmīgo cilvēku, kuri spējīgi iekļauties brīvā tirgus un konkurences apstākļos. Turklāt jāsaprot, ka karš un okupācijas gadi stipri izretinājuši to sabiedrības slāni, kas spēj organizēt reālu biznesu, jo pirkt un pārdot var iemācīties arī analfabēti. Un vēl – padomju okupācijas gados Latvijā bija ieplūduši daudzu tautību migranti, kuri lielā mērā valstī ieņēmuši vadošos administratīvos amatus un kuriem mūsu neatkarības atgūšana saistījās ar citu motivāciju un iespējām.
Laikā pēc Pirmā pasaules kara gan Eiropā, gan pasaulē bija liels pieprasījums pēc lauksaimniecības ražojumiem. Tāpēc Latvija varēja jebkurā daudzumā eksportēt ne tikai kokmateriālus, bet arī linus, sviestu un bekonu. Vecsaimniecības ar tradicionālajiem 48 hektāriem itin labi sadzīvoja ar jaunsaimniekiem, kam piešķirti 10 hektāri. Kas nejaudāja apsaimniekot piešķirto muižas zemi, tie to pārdeva un paši kļuva par rentniekiem, daži – arī par kalpiem. Bija arī neapmierinātie, bet atšķirībā no mūsdienām neapmierinātībai bija ideoloģisks raksturs. Un nekāda zelta dzīve nevarēja būt desmitgadīgam ganiņam, tas arī jāatzīst. Bet tā laika nopūtas nebija mūsdienu ņerkstēšana, ko veicina modernās tehnoloģijas ar interneta iespējām izteikties anonīmi.
Te nu nonākam līdz mūsdienu fenomenam, kas izpaužas kā lielas sabiedrības daļas neapmierinātība ar pilnīgi visu, kas notiek valstī un pasaulē. Imants Ziedonis mīlēja lietot vārdu ņerkšķi. Tā vietā, lai risinātu problēmas, lai atrotītu piedurknes un darītu, mēs izvēlamies ņerkstēt. Es pat teiktu, ka puse no tiem, kas devušies darbā uz ārzemēm, ir klasiskie ņerkšķi, kuri dzimtenē vispār nav pat īsti mēģinājuši kārtīgi domāt un strādāt. Tagad nu varam salīdzināt ar situāciju trīsdesmitajos gados, kad valstī ieveda darbaspēku no Polijas un Lietuvas, bet nu esam tik daudz nodzīvojušies, ka valstī sāk trūkt prasmīgu darba darītāju.
Kādas bija pirmskara proletārisko dumpinieku motivācijas? Te es domāju tos, kuri 1940. gada 17. jūnijā gāja bučot krievu tankus. Viņu motivācija bija sagrābt bagātnieku mantību un sadalīt uz nabagu galviņām, visu apēst vai nodzert, lai sāktos laimības laikmets, kad visi vienādi nabagi. Mūsdienu ņerkšķi gan nav iekļaujami līdzīgā kategorijā, jo dzīvojam laikā, kad ikvienam sava personiskā motivācija, epizodiski vainu meklējot oligarhos vai čekas maisos.
Tā kā personīgi atceros pirmskara noskaņojumu Latvijas laukos, tad varu apliecināt, ka vismaz trīsdesmito gadu nogalē valdīja patriotisks pacēlums, kad par godu valsts 20 gadu jubilejai itin pie visām mājām slējās balti krāsoti karoga masti, un karoga pacelšana patiešām bija svēts rituāls. Atradīsim savas valsts patriotus arī mūsdienās, vismaz bruņotajos spēkos tādus prot izaudzināt, bet ikdienas dzīvi patiešām bojā ņerkšķu radītā psiholoģiskā atmosfēra. Turklāt pietiek lētticīgu ļautiņu, kuri kāri uztver tos melu plūdus, kas nāk no mums sen pārbaudītās aizrobežas. Nupat negāciju noskaņojumu uztur arī it kā patriotiskā prese, kura nevajadzīgu brēku rada saistībā ar inflācijas katra procentiņa pieaugumu, kas būtībā ir pilnīgi normāls un likumsakarīgs process. Interesanti, ko šādā gadījumā vajadzētu darīt igauņiem, kur cenas patiešām kāpj satraucošā ātrumā, sekojot algu kāpumam? Jo esam taču pieraduši ņerkstēt, ka igauņiem viss labāks.
Tomēr tieši pēdējā laikā vērojamas cerību vēsmas uz straujāku dzīves kvalitātes uzlabošanos arī mūsu Tēvzemītē. Ja vien mūsu politiskā elite un ierēdniecība pratīs mainīt savu līdzšinējo attieksmi pret tiem, kas grib darīt. Ieskaitot attieksmi pret tiem, kas gatavi no ārzemēm atgriezties dzimtenē.
