Jaunā gada pašā sākumā ASV austrumu daļu piemeklējusi ekstrēma dabas parādība, ko sauc par meteoroloģisko bumbu. Zinātniski grūti izskaidrojams fenomens, jo tajā pat Atlantijas okeānā, kas Latvijai dāvā siltumu un lietu, jā, virs tās pašas Golfa straumes, veidojies neparasta aukstuma masīvs. Un sakritība tā, ka vienlaikus ASV prezidentu Donaldu Trampu skārusi polittehnoloģiskā bumba, kas satricinājusi visu Balto namu. Situācija gan nopietna, gan komiska, ja raugāmies no neitrāla vērotāja pozīcijām. Bet galu galā tās ir sekas tai netīrajai priekšvēlēšanu kampaņai, kādu ASV pieredzēja 2016. gadā.
Nebūs ilgi jāgaida, kad publicista Maikla Vulfa grāmata ar Trampam pietuvināto cilvēku sniegtajām intervijām būs pārtulkota arī citās valodās, jo sabiedrības pieprasījums pēc skandalozajām atklāsmēm ir milzīga. Jau Trampa pirmā reakcija lieku reizi liecina, ka šis cilvēks nav piemērots lielvaras prezidenta amatam. Mūsu lasītājiem es ieteiktu uztvert nopietni grāmatā pausto viedokli, ka priekšvēlēšanu kampaņas laikā pats Tramps un viņa toreizējā komanda faktiski nemaz nav ticējuši iespējai uzvarēt sacensībā ar Klintoni, par to liecina arī Trampa toreizējā pilnīgi neapdomīgā retorika un neizpildāmo solījumu daudzums. Salīdzinoši veiksmīgam biznesmenim tobrīd nepārtrauktā skandalēšanās bija vajadzīga, lai uzlabotu tā saucamos reitingus uzņēmējdarbības jomā. Bet izrādās, ka arī bagātajā Amerikā ir gana daudz ar dzīvi neapmierināto, kuri galu galā nobalsoja par politisko ākstekli. Sanāca tā, kā sanāca, un par savu gudrību pašpārliecinātais Tramps, kļuvis par prezidentu, vienu pēc otra no komandas padzina visus, kuri viņam nepiekrita, tajā skaitā padzīts tika viņa uzvaras galvenais stratēģis Stīvs Banons.
Ka pašas nozīmīgākās lielvaras prezidents savos izteikumos un rīcībā bieži kļūst neadekvāts, to daudzkārt atzīmējuši gan opozīcijas politiķi, gan žurnālisti. Bija gadījums, kad prezidenta prāta spējas apšaubīja pat valsts sekretārs Rekss Tilersons – tas notika pēc tam, kad Tramps ierosināja desmitkāršot ASV atombumbu skaitu, kas tāpat pārsniedz pusotru tūkstoti vienību.
Ne mazāk svarīgi, ka nepieredzētajā juceklī aizvien redzamāka kļūst Putina Krievijas iejaukšanās ASV politikā, galvenokārt veicot nomelnošanas un apmelošanas kampaņu pret nevēlamo Hilariju Klintoni. Mums atliek gaidīt februāri, kad paredzēts publiskot jauno sankciju likumu pret Krieviju, kas skars Putinam pietuvinātos uzņēmējus un ģenerāļus. Tā kā Krievijas interneta hakeri pieķerti netīrās darbībās arī pret Lielbritāniju, Franciju un Vāciju, tad Kremlis nekādu līdzjūtību nesagaidīs.
Varam tikai iedomāties, cik “jauka” dāvana Putinam var kļūt minētā grāmata, kas līdz 16. martā gaidāmajām vēlēšanām jau būs izdota arī krievu valodā. Turklāt paša Putina personības virspusīga analīze paredzēta zinātniskajā konferencē, ko pirms šīm vēlēšanām ASV teritorijā rīko pazīstamais šahists Garijs Kasparovs kopā ar emigrējušajiem opozīcijas politiķiem un zinātniekiem. Pašā Krievijā neviens nešaubās, ka uz nākamajiem sešiem gadiem prezidenta amatā pārvēlēs Putinu, citāds iznākums grūti iedomājams. To jau Staļins kādreiz esot teicos, ka nav no svara, kā nobalso, jo galvenais – kā saskaita balsis. Krievijas tradīcijas un jo sevišķi pašreizējā režīma iedibinātā kārtība paredz, ka vēlēšanās iespējams uzzīmēt jebkuru rezultātu.
Tas nenozīmē, ka Putina kleptokrātu komandā nevaldītu satraukums. Un satraukumu rada pati jaunākā paaudze, kas brīva no PSRS laikos ieaudzinātajiem domāšanas stereotipiem. To apliecina daudzās ielu protesta akcijas, kur dominē jaunatne – sākot no 14 gadu vecuma.
Ekonomiskā situācija Krievijā, no eiropeiskā skatpunkta, ir visai žēlīga, provinces iedzīvotāju dzīves līmenis nožēlojams, bet krievu cilvēki pie tādas situācijas pieraduši. Arī Rietumu noteiktās sankcijas ļautiņu domāšanu maz ietekmē. Viens otrs pat spriež, ka sankciju ietekmē straujāk attīstās pašmāju pārstrādes rūpniecība, piemēram, olu un putnu gaļas ražošana agrākā importa vietā. Re, nu jau krievu ražojumi parādoties pat Latvijas veikalos… Te gan jāiebilst šādiem viedokļiem, jo patiesība ir tāda, ka arī Krievijas uzņēmējs vēlas nopelnīt kādu mazumiņu valūtā, tāpēc nebūt nav tā, ka attiecīgo ražojumu pašu iekšējā tirgū būtu pārpilnība.
Lai kā mēs vērtētu Kremļa militārās avantūras, kopumā tās veicināja prezidenta Putina popularitāti. Tas laikam tīrais nieks, ja Sīrijas karā pulveri ostījuši 48 tūkstoši karavīru, toties Krievijai tagad Vidusjūrā nodrošinātas stabilas militārās bāzes. Un pilsoņkarš Donbasā skar it kā tikai Ukrainu, jo Krievijas brīvprātīgie algotņi finansējumu saņem galvenokārt no bagātajiem oligarhiem, kuri savukārt tādā veidā stiprina savas pozīcijas Putina apustuļu komandā.
Krievijā iedibinātais režīms pagaidām spēj neitralizēt jebkuru opozīciju. Ja kāds ministrs vai direktors kļūst pārāk brīvdomīgs, tad pie viņa it kā lietišķās darīšanās ierodas kāds apmeklētājs, kuram sarunas laikā rodas vajadzība savu somu novietot uz saimnieka rakstāmgalda. Un tajā pat brīdī atsprāgst kabineta durvis, iebrūk maskās tērpti vīri, kuri somā atrod iezīmētu naudu, parasti pāris miljonus. Attiecīgajam ministram vai direktoram tiek uzlikti rokudzelži, izvirzot apsūdzību kukuļa izspiešanā. Un nav tādas tiesas, kas lemtu pret varasvīru gribu.
Cik ilgi šāda kārtība var turpināties, varam tikai zīlēt. Bet gadīties var visādi. Pesimisti parasti vaicā, kas notiks pēc sešiem gadiem, kad jāparādās Putina varas mantiniekam. Tad jau arī daudzi Putina drauģeļi būs sasnieguši kādreizējās Brežņeva komandas vecumu.
Savukārt par Trampa likteni tik ilglaicīgās kategorijās nenākas spriest. Ja arī izdodas noturēties līdz gada beigām, tad jārēķinās ar rudenī paredzētajām senāta starpvēlēšanām, pēc kurām var sekot impīčmenta procedūra, kas izskatās gandrīz neizbēgama. Trampa uzskats, ka viņš ir ģēnijs, pašlaik var izraisīt tikai ironiju. ASV lieku reizi pierāda, ka tajā sabiedrībā demokrātiju sagraut maz cerību. Nevis kā to redzam Krievijā, kur 82 panti no 1993. gada konstitūcijas netiek pildīti vai tiek atklāti pārkāpti. Divas lielvaras, divi pretmeti.
