Vēsma Kokle-Līviņa
Zvaigznes dienā
Ir gadā dienu daudz,
Kam svētkus svinam.
Kaut Zvaigznes diena viena,
To sirdīs pieminam.
Mums katram sava zvaigzne
Debess ārēs mirdz,
Mums katram tajā jūtama
Ir sava sirds.
Ikvienam piedzimstot,
Tā sevī gaismu dedz,
Lai cilvēks nemaldās,
Bet gaišu ceļu redz.
Ir zvaigznei dots tāds spēks –
Mums mūžus vadīt
Un to, kas dzīvei lemts,
To zvaigznei atļauts radīt.
Es savu zvaigzni
Svētkos mīļi uzrunāju,
Jo viņas mūžs ir mans,
Ko gaismā nodzīvoju.
Līga
Ozolam aiz ceļa
Pie tavām saknēm spēlējās reiz bērni
Un mīļā māte sauca pienu dzert,
Bet tēvs ar raupjām zemes rokām
Maigi cēla zīlēs lūkoties.
Tavos zaros putni dziesmas slēpa
Un saules ziedi diži rotājās.
Ozolzīles aizgājušo dzīves sapņus
Atmiņās pār laiku tāli nesa.
Nesagaidīji tu dzimtās zemes svētkus,
Kad latvji ozollapu vītnes vīs.
Tai vietā ogļu kamols saulē vērsies
Un garāmgājējiem prieks sāpēs degs.
Tagad ausmas pusē mājas logi
Sērās skumjās dziļi raud.
Vai tiem cilvēkiem bij acīs tumsa,
Ka tevi dižu neredzēj?
