Tā nebūt nav ar mistiku saistīta zīlēšana, kad ikvienu jaunu gadumiju sagaidām ar īpašām cerībām. Šādam noskaņojumam par pamatojumu varam minēt, piemēram, jauna budžeta gada iestāšanos, kad katram no mums ir iespēja ielūkoties reāli apstiprinātajos ciparos. Un cipari patiešām sola šādas tādas izmaiņas, un tas nozīmē, ka sabiedrībai kopumā radīsies iespēja no valdības prasīt daudzkārt vairāk par apsolījumiem.
Avīzes drukā visādu aptauju rezultātus. Varam secināt, ka vairums cilvēku nekādu saimniecisko izaugsmi nesaskata, jo, viņuprāt, dzīve kļūstot aizvien grūtāka. Un tādu lielumu kā bezdarba samazināšanos laikam nemaz tik viegli nav saskatīt. Jā, algas it kā nedaudz pieaugušas, bet pieaugot arī cenas veikalos. To gan neviens nerēķina, ka, ja algas pieaug par 10 procentiem, tad inflācija, proti, patēriņa preču cenas, pieaug par 5 procentiem. Tā tas notiek visur pasaulē, citādi nemaz nav iespējams. Protams, atsevišķu tirgotāju alkatība aprēķiniem nepakļaujas.
Dažkārt arī publicētie statistiskie rādītāji uzskatāmi par nepilnīgiem. Tiek rēķināts, ka jau ap gadumiju Latvijā vidējā alga pirms nodokļu nomaksas sasniegs tūkstoš eiro mēnesī. Faktiski šis cipars ir nedaudz lielāks, jo statistika nespēj uzrādīt to atalgojuma daļu, ko dažu profesiju strādnieki saņem aploksnēs. Šādu informāciju izliksies nedzirdam tie, kuriem jāsamierinās ar minimālo algu, kas pēc Jaungada būs 430.
Nujā, bet daudzi pensionāri spiesti iztikt ar 250 eirīšiem mēnesī. Daudzi vaimanā, daži nesūdzas, jo ar piecīti dienā varot iztikt. Cik cilvēku, tik viedokļu. Sazvanos ar rakstnieku, kuram jau 90 gadiņu plecos. Iztiekot, jo tuvumā esot lēto preču veikals. Kā man pašam? Saku, ka pusi pārtikas izaudzēju pats un ik rudeni man vesels plaukts piekrauts ar zirņiem, pupām, citā plauktā viss, ko var pagatavot no ogām, āboliem, gurķiem, tomātiem, paprikas un kabačiem, vēl jāpieskaita kartupeļi, burkāni, sīpoli, garšvielas un tējas. Savukārt citi pensionāri lepojas ar ziemai sagatavotajām sēnēm. Tā dzīvojam, varam priecāties par katriem pielikumiem pie pensijas.
Ir, protams, netaisnības sajūta, ja vieniem tiek pielikts, bet par citiem aizmirsts. Avīzes pilnas ar tādu informāciju. Teiksim, skolēnu brīvpusdienas desmit gadus par nemainīgiem 1,40 eiro (par vienu agrāko latu). Bet līdzīgi ir arī slimnīcās, kur ēdināšanas izmaksas saglabājušās nemainīgas laikam kopš gadsimta sākuma. Savāra zupu no zaļganām kāpostlapām un pasniedz tādu strebekli pusdienās, jo krējuma karotei nesanāk. Gadījās pašam par to pārliecināties, un varu apliecināt, ka pēc šāda raciona lietošanas vairumam slimnieku piemetas caureja. Kaut kur kādi činavnieki šo tēmu piemirsuši.
Veselu gadu sabiedrība debatējusi par valdības piedāvāto nodokļu reformu. Jācer, ka izmaiņas dos stimulu ražotājiem un audzētājiem, kaut sākotnēji piedāvāto variantu nācies krietni pamainīt daudzo iebildumu dēļ, kam pamatā ikvienas profesijas pārstāvju skaļās un savstarpēji izslēdzošās iebildes. Bet uzņēmēju vaimanas turpinās. Daudzi apzvēr, ka paaugstinātu minimālo algu nespēs strādniekiem samaksāt. Varbūt. Ja kāds to patiešām nespēs, tam nāksies bankrotēt. Citi jau laikus mēģina domāt un rēķināt, kā rīkoties, lai sagatavotos algu pacelšanai. Citādi emigrāciju uz visādām īrijām neapturēsim. Un vai tad tie uzņēmēji, kuri tagad vaimanā par darbaroku trūkumu, paši nav daļēji vainojami? Zinu gadījumus, kad Latviju pametuši patiešām vērtīgi remigranti, kuri bija dzimuši ASV vai Austrālijā, jo senču dzimtenē nespēja atrast darbu krievu valodas nezināšanas dēļ. Bija gadi, kad daudzi uzņēmumu īpašnieki potenciālos strādniekus atbaidīja ar visvisādām absurdām prasībām, tagad nākas baudīt augļus.
Tajā pat laikā es redzu arī jaunu paaudzi, kura brīva no padomju laiku inerces domāšanā. Manuprāt, tieši pēdējo piecu sešu gadu laikā daudzās nozarēs toni sāk noteikt eiropeiski domājošā paaudze, sevišķi augsto tehnoloģiju nozarēs. Vienīgais bremzējošais faktors šim biznesam ir atbilstošu speciālistu trūkums, jo tie, kas turpina brēkt par grūtu dzīvi, neko vairāk par šampinjonu griešanu veselībai kaitīgos apstākļos nav spējīgi. Nu tad būtu paši tepat Latvijā audzējuši izslavētos šampinjonus, bet vieglāk laikam pildīt kalpa pienākumus.
Der padomāt par salīdzinājumu. Igauņu kokzāģētavā strādniekiem maksā vairāk nekā Latvijas analogā ražotnē. Savukārt igauņu strādnieki brauc peļņā uz Somiju, jo somu kokzāģētavā par tādu pat darbu maksā vēl vairāk. Protams, tur sagatavotais apšuvuma dēlis ir krietni dārgāks. Bet tāda laikam ir arī mūsu tendence, protams, atceroties pierasto aizbildinājumu par darba ražīgumu.
Lai arī labi zinu, ka Latvija gada laikā Šveices dzīves līmeni sasniegt nespēs, manī saglabājas cerības, ka dzīve tomēr turpinās pakāpeniski normalizēties. Vismaz pašlaik Latvija iegājusi nosacītas veiksmes ciklā, un to vajadzētu prast izmantot arī tiem, kuri raduši vaimanāt. Arī tiem, kuri griež šampinjonus ārzemēs.
Ir tomēr viens cits jautājums, kas rada bažas. Tās ir nākamās vēlēšanas. Kašķēties prot ne tikai sēņu lasītāji un profesionālie bezdarbnieki, bet jo nikni viens otru apkaro latviešu politiķi. Tikmēr tā sauktie proklemliskie politiķi prot sevi pozicionēt tā, lai vismaz izskatītos vienoti. Un tie nav cilvēki, kuri prot ar citiem dalīties varā. Būtu ārkārtīgi bīstami, ja Latvija kā NATO un ES valsts aizšķiebtos bizantisko tradīciju virzienā. Jo vairāk tāpēc, ka Krievzemē Putina paredzētais nākamais valdīšanas periods solās būt iekšējo represiju un ekonomiskā sabrukuma periods, kas noteiks nepieciešamību pēc ārpolitiskiem sasniegumiem. Vienalga ar kādiem līdzekļiem. Tā kā mūsu vēlētāju vairākums būs vecākā paaudze, kam domāšanu nosaka kolhozu ēras recidīvi, tad gribot negribot jākļūst mazliet nervozam, vērtējot nākamās Saeimas iespējamo sastāvu.
