Nesen ielu intervijā Smiltenes centrā cilvēkiem jautājām, vai viņi ir palīdzējuši līdzcilvēkiem. Īpaši atmiņā palika kādas pusaudzes teiktais, ka viņa palīdz un atbalsta tos bērnus, kurus citi apceļ, jo pati ir piedzīvojusi pāridarīšanu un tikusi izsmieta.
Atceroties savu pamatskolas laiku, izsmēja tos, kuri nēsāja brilles, bija nedaudz apaļīgi, apzinīgi mācījās. Ņirgājās arī par tiem, kuriem priekšzobi bija mazliet lielāki kā pārējie, saucot tos par zaķa zobiem. Nedod Dievs, ja tajos laikos skolā nēsāsi zobu breketes. Jā, arī par mani mēdza pasmieties par tiem pašiem zaķa zobiem, kā arī matu knaģi, kas atgādinot grābekli. Divas klasesbiedrenes mēdza aprunāt mani pusdienu rindā, tas bija aizvainojoši un aizskaroši. Gluži atstumtā nebiju, kopumā jutos laimīga savā bērnībā, taču šādus brīžus diemžēl nācās piedzīvot. Lai arī pagājuši vairāk nekā 15 gadi, es to joprojām atceros. Ieraugot vienu vai otru klasesbiedreni, pie sevis nodomāju – mēs nekad nezinām, kāda izveidosies mūsu dzīve, kur katra no mums nonāks. Varbūt būsim mainītās lomās…
Ārkārtīgi žēl, ka, gadiem ejot, nekas nav mainījies, skolās joprojām viens otru mēdz apcelt, tikai mainījies iemesls. Tagad atstumj par to, ka nav moderna viedtālruņa, “Nike” sporta apavu. Brilles gan kļuvušas par stilīgu aksesuāru, jo skolnieces, kurām pat tās nav nepieciešamas, labprāt nēsā stila dēļ. Man šķiet, ka vissāpīgāk, ja bērnam pārmet par lēnīgumu, par to, ka ir individuālists ar savu redzējumu un interesēm, kā arī viņa teiktajam nenotic.
Bet ko gan mēs varam prasīt no bērniem, pieaugušie cilvēki uzvedas vēl briesmīgāk. Aprunāšanas līmenis sit daudz augstāku vilni. Bieži vien atliek pabrīnīties, cik ļauni mēdzam būt aiz muguras, bet, sejā skatoties, smaidām un tēlojam muļķus. Atšķirībā no skolas laikiem tagad neraudu, ja kādam nepatīk mani mati, seja, apģērbs vai uzskati, izdaru secinājumus un turpinu koncentrēties uz to, kas man svarīgs, jo kā gan citādi var kāpt vēl augstāk un virzīties pretim mērķim.
