Donu Ilze, tā daudzi ikdienā sauc uzņēmēju Ilzi Briedi no Blomes pagasta. Viņas vārds nav svešs ne vien Smiltenes novada iedzīvotājiem, bet arī citiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri Ilzi vērojuši piedalāmies un vadot vairākus televīzijas šovus. Katram ir izveidojies savs priekšstats par enerģisko un smaidīgo saimnieci, kas vienmēr atrodas kustībā.
Zinot, ka ikdienā Ilze saimnieko ne tikai lauku mājās “Donas”, bet viņas pārziņā ir arī “Labumu bodīte” Smiltenē, krodziņš “Pils ķēķis” Valmierā, skolu ēdnīcas Bilskā un Blomē, varu vien iztēloties, cik aizņemta un dienas izskaņā nogurusi viņa ir. “Donu” saimniece ir arī mamma diviem dēliem, vecākais no abiem saimnieko krodziņā un ir liels atbalsts ģimenes uzņēmumos, bet jaunākais mācās pamatskolā. Ak, jā! Nevar nepamanīt Ilzes vizuālās pārmaiņas, ieveidotos matus, uzkrāsotās lūpas un sievišķīgo ģērbšanās stilu, bet vēl vairāk – plašo smaidu un mirdzošās acis. Blomēniete neslēpj, ka aizvien biežāk saņem komplimentus un jūtas laimīga, jo iemācījusies veltīt laiku sev. “Tu nevari gribēt, lai otrs tevi mīl, ja neesi iemīlējis sevi,” intervijā “Ziemeļlatvijai” saka “Donu” saimniece. Sarunas laikā iepazinu pavisam citu Ilzi, tādu, kādu, visticamāk, viņu pazīst un izprot labākās draudzenes.
– Vieniem tu vari šķist izdarīga, barga, citiem tāda, kas dzīvi tver viegli! Kā tu raksturo pati sevi?
– Esmu sajūtu cilvēks! Nemierīga. Nevaru visu laiku dzīvot vienos ūdeņos, man nepieciešami plašāki un daudzveidīgāki. Atceros, ka, būdama maza meitene, man ļoti nepatika gulēt bērnudārzā pusdienlaiku. Es arī nekad nesapratu, kāpēc man to spiež darīt, ja man nepatīk. Tikko kā mūs bērnudārzā izveda ārā pastaigāties, es pa sētas caurumu muku uz māju. Tas atkārtojās, līdz mamma mani izņēma no bērnudārza un tā vairāk ne dienu tajā negāju. Acīmredzot tas raksturā jau man no bērnības ielikts – ja nejūtos komfortabli, nespēju arī pieņemt noteikto kārtību.
– Tev ir ģimene, “Donas”, bodīte, krodziņš, skolu ēdnīcas, kāda ir tava ikdiena?
– Mana ikdiena ir ļoti saspringta, bet es cenšos piepildīt tos darbus ar baudu. Piemēram, pirmdien līdz kādiem desmitiem vakarā dzīvojos pa krodziņu Valmierā, kurš tajā brīdī jau bija slēgts. Pušķoju Ziemassvētkiem, kurināju kamīnu, dedzināju sveces, man vajag sajust auru. Tikai tu pats vari radīt to patīkamo sajūtu un gūt apmierinājumu ar paveikto. Tāpat ir veikaliņā, “Donās”. Tovakar pārrodoties mājās, līdz četriem naktī rosījos pa “Donām”. Katrs rīts man iesākas ap sešiem. Paguļot tikai divas stundas un no rīta atverot acis, sapratu, ka nespēju pamosties. Tajā brīdī ieslēdzās sindroms – ir jāmācās sevi mīlēt. Piecēlos, aizgāju pie vecākā dēla un palūdzu, lai viņš manā vietā izskrien rīta apli. Feini, ka ir komanda, kur tu vari paļauties uz otru. Miks arī piecēlās, izvadāja bērnus, aizskrēja uz Bilskas ēdnīcu. Šobrīd pie mums dzīvo arī māsas puika, kas mācās tehnikumā, tāpēc visus uztveru kā savējos.
– Cik liela nozīme ir ģimenei, lai sieviete sasniegtu savus mērķus un gūtu piepildījumu?
– Ģimenē ir jājūt tas plecs visās nozīmēs, protams, kādreiz arī mēs uzmetam lūpu viens uz otru. Bet jābūt vienam gudrākam un piekāpīgākam. Pirmdienas vakarā redzēju, ka vedekliņai nav īsti omas, es arī viņu neaiztiku, bet zināju, ka viņa nākamajā rītā piecelsies un atkal viss būs kārtībā. Ja vajadzētu, tad teiktu, Inita, iespringstam un mēs arī saspringtu un izdarītu.
Vienmēr visu esam kopā darījuši ar bērniem jau no mazotnes, neko apzināti neesmu mācījusi vai piespiedusi. Kaut gan saprotu, ka jaunākais dēls Rūdolfs dabiski nav veidots tā, lai tas, ko es daru, viņam patiktu tik ļoti kā Mikum. Mazo vairāk aizrauj eksaktās zinātnes, nevis praktiskie darbi. Viņš var izdarīt visu, bet redzu, ka dara tikai tāpēc, ka mamma palūdz. Ja Mikus ar Initu paliks mūsu ģimenes uzņēmumos, tad Rūdolfs, visticamāk, aizies citos ūdeņos. Tas ir jāņem vērā un jārespektē, jo nevaram uzspiest otram savu gribu, likt dzīvot tādu dzīvi, kādu gribu es. Cenšos to nedarīt, varbūt tur slēpjas noslēpums, kāpēc mēs viens otru tik ļoti labi saprotam un nestrīdamies. Māja – tie ir arī mūsu uzņēmumi. Mēs dzīvojam to dzīvi. Man ļoti patika, kā vienreiz man pateica Normunds Skauģis. Reiz viņš svētdienā bija savā ceptuvē, jautāju, kāpēc brīvdienās viņš brauc uz darbu. Uz to Normunds man atbildēja – svētdien tavs darbinieks var atļauties paņemt brīvdienu, bet saimniekam jādzīvo šī uzņēmuma dzīve. Protams, ne jau visu laiku tu būsi uz vietas, bet, kad vajadzēs, brauksi un darīsi neatkarīgi no laika un dienas.
– Tu savu darbu mīli, bet daudzi ar nepatiku no rītiem mostas un dodas savās darba gaitās. Kāpēc, tavuprāt, ja dzīve ir tik īsa, mēs darām tik daudz, ko nemīlam darīt, un tajā pašā laikā darām tik maz, ko mīlam darīt?
– Tāpēc, ka cilvēki baidās iziet no rāmjiem, jo viņiem liekas, ka varētu nokļūt situācijā, kad nesaņems algu kontā. Piemēram, strādājot birojā, katru mēnesī kontā iekrīt konkrēta naudas summa neatkarīgi no tā, kā cilvēks strādā. Jābūt ļoti lielai drosmei iziet ārpus šiem rāmjiem un riskēt ar to, ka tev būs tik daudz naudas, cik pats nopelnīsi. Protams, vadīt uzņēmumu risks ir lielāks, kā strādāt algotu darbu, jo ir daudz faktoru – veiksme, klienti, paša veselība. Tas, ka pietrūkst drosmes, ir tikai normāli, jo mums Latvijā uzņēmējdarbības pieredzes praktiski nav. Padomju laikā tās nebija un nevarēja būt, tagad tā tikai veidojas. Esam pusaudžu vecumā.
Cilvēki baidās iziet ārā no šīs drošības sajūtas, labāk piecietīs biroja darbu un neriskēs, tā arī nepiepildot savus sapņus un nesasniedzot mērķus. Varbūt arī tas, ka ģimene ne vienmēr tevi sapratīs un atbalstīs. Ļoti bieži ģimenēs viens otru nenovērtē. Kā es saku, ģimenei ir jābūt kā hokeja komandai, ir jāspēlē visiem, jāpadod piespēles un tikai tad var gūt rezultātu. Ja tagad viens izdomās sākt grauzdēt kafiju un braukāt uz tirdziņiem, bet otrs pateiks, ko tu te izdomāji, tas nekam neder, tad, visticamāk, iecerēto nesasniegs un katrs aizies savā virzienā.
Esmu pārliecinājusies, ka vajag dzīvot tā, kā gribas, un gūt no tā prieku. Prieks, ko tu radi strādājot, atpūšoties ar draugiem, kaut vai braucot mašīnā un klausoties mūziku, vairo gan veselību, gan pārliecību, gan veiksmi un laimes hormonus. Tiklīdz būsi patiesi priecīgs un apmierināts, to pamanīs arī apkārtējie. Un tu nevari priecāties, ja dari darbu, ko nemīli. Katrā gadījumā es uz katra soļa cenšos gūt prieku un, pat tad, ja ir kaut kādas sarežģītas situācijas, saņemos, iztaisnoju muguru un mēģinu atrisināt problēmas, jo tas nav pasaules gals. Ja ir amputēta kāja, tā neataugs, bet visas sadzīviskās lietas ir atrisināmas. Tas ir pats svarīgākais, ko esmu iemācījusies saskaroties ar grūtībām. Kad Latvijā sākās ekonomiskā krīze, mums ģimenē gāja ļoti smagi. “Donas” jau mums bija nopirktas divus gadus, bijām sākuši remontēt un tieši valstī sākās krīze. Vīrs padevās un teica, ka esmu muļķe, kam mums to visu vajadzēja. Jāmaksā kredīts, rēķini, bet no kā? Kam mēs bijām vajadzīgi kā izklaides vieta tad, kad daudzus skāra ekonomiskā krīze. Tas, ka vīrs padevās, bija ļoti smags trieciens. Man bija nenormāli smagi, bērni mācījās skolā, bija situācijas, kad vecākais dēls zvanīja un teica, mamma man ieskaitīja stipendiju, mēs varēsim šodien ieliet degvielu. Vienā brīdī sapratu, ja turpināšu visu laiku staigāt čīkstot, lamājot valdību, kļūšu vēl nelaimīgāka un neko nespēšu izmainīt. Jā, bija tādas situācijas, kad banka zvanīja un prasīja apmaksāt kredītu, tajā pašā laikā stāv vēl neapmaksāts elektrības rēķins. Visādi mums gāja, naktīs sāku negulēt, jutos vēl sliktāk. Mēģināju visu salikt pa plauktiem. Kredīts – tas nav pasaules gals, gan jau lēnītēm, bet atdosim. Cik varēšu, tik maksāšu. Galvenais samaksāt elektrību, sagādāt malku. Iemācījos racionāli domāt un izvērtēt, kuras ir mūsu prioritātes, lai vispār izdzīvotu. Ar to arī ieguvu, kļuvu mierīgāka, sakārtoju savas domas un darbus. Sāku vairāk smaidīt un sapratu, jo vairāk smaidu, jo vairāk pie manis pievelkas cilvēki un brauc tūristi. Galvenais, ir pozitīva attieksme.
– Sliktāk ir piedzīvot neveiksmi, vai tā arī nepamēģināt?
– Labāk ir piedzīvot neveiksmi, jo viss, kas mūs nenogalina, padara stiprākus. Un tā ir mūsu pieredze, pēc tam tu analizē un domā, kur un ko esi izdarījis nepareizi. Krodziņā ļauju saimniekot savam vecākajam dēlam, bieži ļauju viņam uzkāpt arī uz grābekļiem. Tie būs viņa grābekļi, kas padarīs gudrāku, stiprāku un veiksmīgāku. Nebūtu jau interesanti dzīvot, ja nekļūdītos.
Pati bieži esmu uzkāpusi uz grābekļiem, bet, kā es smejos, reizēm jau man galvā ir bijusi ķivere. Arī šobrīd pastāv risks, iesaistoties Brantu muižas projektā, tas var izrādīties pamatīgs grābeklis, bet var būt arī tieši pretēji. Mēs nekad nevaram paredzēt visas situācijas. Bet ir jāriskē, tie ir tauriņi vēderā, adrenalīns augšā un degsme darīt!
– Tev ir daudz veiksmīgu projektu un lietu, ir arī kaut kas neveiksmīgs, kam pateici nē?
– “Donās” likvidējām naktsmītnes. Varbūt neveiksmīgs bija risinājums, jo “Donas” ir arī mūsu dzīvojamā māja. Ļoti grūti dzīvot un ilgstoši pieciest, ka tavās mājās regulāri nakšņo sveši cilvēki. Jutos diskomfortā. Otrs, no kā atteicāmies, ir vakara ballītes “Donās”, jo atkal jutos diskomfortā. Uzdzīve katrai kompānijai izpaužas citādāk, ne viss man bija pieņemami, pat ja tā varējām nopelnīt. Tāpēc to neuztveru kā neveiksmi, bet pieredzi.
– Tu dari to, kam tici, vai mēģini noticēt tam, ko dari?
– Gan tā, gan tā! Jāmāk ir arī noticēt tam, ko dari. Kad sāc darīt un saskaries ar šķēršļiem, ir jānotic, ka dari pareizi, jābūt pārliecībai. Viens ir darīt, bet aiz tevis vēl stāv ģimene, tava komanda, darbinieki, un viņi no tevis sagaida. Tev kā uzņēmuma vadītājam ir jābūt līderim, jārada pārliecība un sajūta, ka viss ir kārtībā un mēs ejam pareizā virzienā. Pat ja ir satraukums, neziņa vai vienkārši slikta diena, tu nevari to izrādīt uz āru tā, jāiet ar augsti paceltu galvu.
– Kāda ir tava dzīve ārpus uzņēmumiem?
– Reizēm iekāpju mašīnā un aizbraucu paklīst pa veikaliem “Valletā”, dažkārt pat neko nenopērku. Tikpat mierīgi varu iekāpt mašīnā aizbraukt pusdienās uz Tallinu, arī tāds trakums manī ir iekšā. Bet tas ir riktīgs adrenalīns, man nenormāli patīk tur viens viduslaiku krogs.
Šodien nevaru pateikt, kāda būs rītdiena, jo vados pēc sajūtām. Ja man ir brīvs laiks un es kaut ko gribu, tad daru. Pirmdien iegāju “Brūzī”, tā sagribējās viņu pankūciņas ar biezpienu. Ar tādu baudu sēdēju un ēdu pankūkas un dzēru kafiju. Vēl ilgi dzīvošu ar patīkamo sajūtu, ko guvu. Esmu arī uz Silvas avotu pēc ūdens braukusi vienos naktī, un dīvainākais, ka satiku tur vēl citus cilvēkus. Tas ir fantastiski, ka esam daudz tādu, kas nedzīvo sabiedrības ieliktajos rāmjos. Ja gribas, tad vajag! Un tādos brīžos noteikti var uzķert īpašo sajūtu, ar kuru cilvēks varbūt nodzīvos ne tikai dienu, bet visu mēnesi.
Šoruden nokļuvu vienā pirts rituālā, kas man sniedza pilnīgi citas un vēl nepiedzīvotas sajūtas. Sapratu, ka latviešu pirts ir tik maģiska un tajā pat laikā neko daudz par to nezinu. Tāpēc šobrīd divas sestdienas un svētdienas mēnesī ziedoju savu laiku pirts skolas apmeklējumam. Gribu iepazīt šo pasauli.
Man ir paveicies, ka mani darbinieki saprot, ka man ir arī sava privātā dzīve. Esmu beidzot iemācījusies sev atvēlēt laiku, ir tādi brīži, kad nolieku visu malā un pasaku ‒ viss, tagad manis nav.
– Tu savā dzīvē esi iepazinusi daudz cilvēku, pārliecinājusies, ka ikdiena laukos nav viegla, kādas, tavuprāt, ir sievietes Latvijā?
– Mēs, sievietes, Latvijā esam gatavas sevi upurēt pārāk daudz, pašas pēc tam dusmojamies uz pasauli un kļūstam nelaimīgas. Upurējamies kāda labuma vārdā, bet tas diemžēl izdara vairāk slikta nekā laba, jo nesaņemam pretī to, ko vēlamies. Patiesībā tas izdara lāča pakalpojumu, jo mūsu vīrieši kļūst vājāki, pieņem to, ka sieviete pati izdarīs visu, tad kāpēc viņiem to darīt, labāk pagulēt. Vīrieši tādējādi kļūst slinkāki, slimāki, mēs neļaujam viņiem izpausties. To pašu darām ar bērniem un domājam, kāpēc pēc tam mums neviens nenāk palīdzēt.
Mums jābūt mazliet aprēķinātājām, jādomā par sevi kā sievieti. Pēdējos trīs gadus cenšos būt vājāka. Sanāk! Tāpēc arī izskatos sievišķīgāk, kā tu teici. Kādreiz visu varēju, mācēju un darīju pati. Vēl sadusmojos, kad gribēja palīdzēt, jo pati taču varu iestiept malku un saremontēt ūdens krānu. Manā dzīvē pienāca periods, kurā saprotu, ka tas nav normāli. Pati sev sāku nepatikt, sāku dzīvot diskomfortā un neviens jau pie tā nav vainīgs ‒ tikai es. Nevaru prasīt, lai otrs mīl, ja pati sevi nemīlu. Centos kļūt vājāka, nedarīt vīrišķīgos darbus. Uzskatu, ka vīriešu un sieviešu pienākumi ir jānodala. Negribētu sev blakus vīrieti, kurš staigā brunčos. Domāju, ka arī vīrieši negrib līdzās visu varošas sievietes. Mums ir jābūt gudrākām, bet tas viņiem nav jāzina. Arī nedaudz viltīgākām, viņiem pat tas patīk. Viss ir mūsu rokās, galva ir vīrietis un kakls mēs, kas to galvu groza pareizajā virzienā un ātrumā.
Par maz mēs piestrādājam arī pie attiecību izkopšanas, jo uztveram tās kā pašsaprotamas, kā normu un prasību, tev būs mani mīlēt, cienīt, vienalga kāda izskatos, jo tu esi mans vīrs. To nevar piespiest darīt. Man šobrīd ir jaunas attiecības. No rīta pieceļos, pieeju pie spoguļa un paskatos uz sevi, diez vai viņam patiktu, ja tāda pienestu kafiju.
Ļoti laba un liela skola šajā ziņā man bija laiks, kad filmējām “Kūku karus”. Kopā ar Normundu Skauģi, kurš ir īstens seno laiku džentlmenis, braucām ciemos pie raidījuma dalībniecēm. Viņa etiķete un ētika ir svarīga. Pēc viesošanās pie vienas no saimniecēm atpakaļceļā Normunds teica, ka neizprot, kā, uzņemot ciemos svešus cilvēkus, sieviete varēja nepārvilkt kleitu, bet atstāt mugurā netīru un izdilušu. Saimniecei priekšauts var būt ar kādu pleķi, bet ne kleita. Viņam tas tik ļoti bija palicis prātā, ka man tās sievietes vietā būtu kauns. Nekad negribētu, lai par mani tā domā. Dārzā vari strādāt vienalga kādā kleitā, bet, ja zini, ka pie tevis brauks ciemiņš, saņemies un saposies. Tas zināmā mērā rada lietu kārtību sev apkārt.
– Tevī nevar nepamanīt vizuālās pārmaiņas, bet tu arī teici, ka vienu brīdi juties kā lauku tante un noniecināji sevi kā sievieti, kāpēc tā?
– Latviešu sievietes daudz un smagi strādā, tāpēc nereti mēs aizmirstam parūpēties pašas par sevi. Arī man šobrīd ir sastrādātas rokas, kaut gan pirms dažām dienām biju pie manikīra. Aizbraukšu mājās un uzlikšu rokām masku. Reizēm tas ir jāizdara piespiedu kārtā, ne tikai, lai būtu skaista, bet rastu gandarījumu. Sievietēm pietiek ar mazumiņu, uzlakot nagus, uzkrāsot lūpas vai ieveidot matus, un tas uzreiz liks mums pasmaidīt, iemirdzēties un justies skaistākām.
Vienu brīdi es patiešām staigāju nelaimīga, vispār nebija nekādas sievišķās un vīrišķās enerģijas apmaiņas. Likās, sevi kā sievieti vispār biju norakstījusi. Tā arī jutos ‒ kā viena lauku tante, kam galvenais samaksāt elektrības rēķinu un vienalga, kā pati izskatījos. Tad, kad tu uz sevi paskaties mazliet citādāk, sāc pieņemt un iemīlēt sevi, pucēties, tad mainās arī viss apkārtējais. Nevajag, lai ejot pa ielu vīrieši ķeras ap kaklu, bet patīkami, ja kāds izsaka komplimentu. Tā ir enerģijas apmaiņa, kas vajadzīga cilvēkiem. Cenšos ikdienā cilvēkiem vairāk teikt labu, jo tas rada pozitīvas emocijas un diena kļuvusi laimīgāka.
– Cik gadus sev iedotu, ja nezinātu savu vecumu?
– Es nekad neesmu skaitījusi savu vecumu. Ja man prasa nosaukt gadu skaitli, man ir jāpadomā. Nerēķinu, vai izskatos uz 30 vai 50, viss atkarīgs no pašsajūtas. Neuztraucos par lietām, ko nevaru mainīt. Kāpēc man jāuztraucas par to, ka man ir 45 gadi, es tikai sevi apgrūtinu par to domājot. Labāk izbaudi mirkli, šodienu! Man ir ļoti skaists dzīves posms, bērni lieli, uzņēmumi daudzmaz nostabilizējušies, es varu sākt dzīvot sev.
– Kādi notikumi no tavas pagātnes liek tev justies īstai un dzīvai šodien?
– Patiesībā man ir bijis diezgan daudz sāpīgu brīžu. Deviņdesmitajos gados, kad Mikus bija maziņš, nošāva manu pirmo vīru. Paliku viena pati ar mazu bērnu neko nesaprotot. Vīram bija savs uzņēmums. Tas notikums mani noteikti uzlika uz kājām, man toreiz bija tikai 21 gads. Iemācījos daudzas lietas pieņemt, salikt pa plauktiem. Dēlam tieši tajā dienā palika divi gadi. Tas bija ļoti smags periods, likās labāk dzert nervu zāles, bet bērns noturēja pie apziņas. Pārbaudījumi liek saņemties un izvērtēt īstās lietas, kas patiešām dzīvē ir svarīgas.
Notikumi, kas vairāk darījuši laimīgu, ir televīzijas šovi. “Īstās latvju saimnieces” nāca kā glābējzvans. Tas notika uzreiz pēc krīzes, cilvēki daudz vairāk sāka braukt ciemos, tas pacēla manu pašapziņu. Televīzija man ir ļoti daudz palīdzējusi un devusi. Tā ir man liela laime un iespējas dzīvē. Tu vari iekāpt tajā vilcienā un vari neiekāpt. Atceros, ka bija tādas saimnieces, kuras neiekāpa šajā vilcienā un joprojām dusmojas uz sevi.
Jau no pirmajiem raidījumiem ļoti sadraudzējāmies ar producentu grupu. Tas bija pavērsiens, kas arī darīja mani laimīgu. Tā teikt, caur ērkšķiem uz zvaigznēm. Varbūt kāds uz mani skatās un domā, kas tad tai, kā olīva sviestā peld, bet ne katrs būtu gatavs četros aiziet gulēt un sešos celties. Taču man patīk adrenalīns un organizēšana, tas ļauj neapstāties un doties uz priekšu.
Janvārī būs jauns televīzijas raidījums, kurā piedalīšos. Tās būs restorānu sacensības, kuras gaidu ar patīkamu satraukumu. Nedaudz jau piemirsies, jo filmēšana notika vasarā. Bez televīzijas vairs nevaru! Man ļoti patīk tie cilvēki, mēs labi saprotamies. Radošums ir svarīgs. Tev ir jābūt interesantam, bet galvenais tomēr ir cilvēciskais faktors un attieksme pret visu. Tas attiecināms uz visām lietām dzīvē.
