Šogad Ziemassvētku gaidīšanas laiks septiņus gadus vecajam Martinam Mencim un viņa vecākiem ir apliecinājums tam, ka brīnumi patiesi notiek. Tikai cilvēkiem pašiem jāpieliek roka, lai tā būtu.
Nesen Martins un viņa mamma Sigita Mence pārradās savās mājās Bilskas pagasta Mēros no kārtējā rehabilitācijas kursa Sanktpēterburgā, Krievijā, pēc kura Martinam cerības atsākt staigāt ir vēl lielākas. Jau tagad zēns ar staigulīša palīdzību sper dažus soļus ar abām kājām.
Atkal varēs staigāt
“Divus, trīs soļus, pat vairāk!” “Ziemeļlatvijai” palepojas Martins, kad ierodos pie viņa ciemos.
Pērn oktobrī jau rakstījām par nelaimi, kas ar zēnu notika 2016. gada pavasarī, – Martins smagi cieta avārijā, kad viņa vadītais velosipēds vienā no Mēru ciema ielām sadūrās ar automašīnu. Pēc negadījumā iegūtā muguras smadzeņu bojājuma zēns nejuta kājas, nespēja staigāt un palika ratiņkrēslā.
Latvijā Martinu divas reizes operēja. Ārsti izteica pieņēmumu, ka zēna muguras smadzenes ir traumētas un ieteica vecākiem meklēt medicīnisko palīdzību ārpus Latvijas, bet, lai varētu to apmaksāt, pēc palīdzības vērsties labdarības fondā “Ticība, Cerība, Mīlestība”. Fonds, kas nodibināts, lai palīdzētu bērniem ar muskuļu un skeleta sistēmas traucējumiem ārstēties ārzemēs, sāka vākt ziedojumus arī Martinam, un zēns kopā ar mammu jau pērn oktobrī varēja doties uz klīniku Sanktpēterburgā.
Fonds “Ticība, Cerība, Mīlestība” tagad vēsta, ka ārsti no Sanktpēterburgas nav atklājuši Martinam muguras smadzeņu bojājumu, toties konstatējuši hematomu jeb asiņu sakopojumu. Tāpat viņi noteikuši nervu šūnu vadītspēju zēna kustību aparātā, kā arī izstrādājuši ārstēšanas programmu, solīdami piecelt Martinu kājās, un tas ir izdevies.
Krievijā zēnam tika veikta muguras smadzeņu elektrostimulācija, pēc kuras Martins sāka just kājas un iemācījās rāpot. Pēc intensīvām nodarbībām trešā rehabilitācijas kursa laikā viņš pat sācis spert pirmos soļus ar staigulīša palīdzību un tagad, pēc atgriešanās mājās, arvien vairāk sajūt savas kājas, prot ilgi noturēt līdzsvaru un nekrist, bet, pats galvenais, vairs neguļ pastāvīgi gultā, kā bija agrāk. Fonds “Ticība, Cerība, Mīlestība” arī norāda, ka ārsti Albrehta rehabilitācijas centrā Sanktpēterburgā atzinuši, ka zēns varēs staigāt, tikai ir nepieciešama turpmākā rehabilitācija un cītīgas nodarbības. Apstāties nedrīkst, tāpēc fonds “Ticība, Cerība, Mīlestība” turpina vākt ziedojumus Martina Menča turpmākajiem rehabilitācijas kursiem Sanktpēterburgā.
“Milzīgs paldies visiem ziedotājiem, kuri jau līdz šim ir palīdzējuši Martinam! Paldies arī fondam “Ticība, Cerība, Mīlestība”, kam ir sakari un kas var palīdzēt ne tikai mums, bet arī daudziem citiem bērniem! Ja mēs būtu turpinājuši rehabilitāciju tikai Latvijā, tad pat nezinātu, ka Martins var rāpot un var sākt mācīties staigāt. Sanktpēterburgā ir cita pieeja rehabilitācijai. Arī attieksme pret pacientu ir citāda. Latvijā tas ir ārprāts, kam jāiziet cauri, lai pacients vai viņa tuvinieki veselības aprūpē kaut ko panāktu. Sapratu, ka tas ir iespējams, tikai sitot dūri uz galda un stingrāk uzstājot,” ar rūgtumu atzīst Martina mamma.
Gaida planšeti,
bet neaizmirst suni un kaķi
Martina vecāki un arī pats zēns apzinās to, ka atveseļošanās sekmīgā procesā ir nepieciešams arī paša gribasspēks un darbs, tāpēc Martins katru dienu mājās cītīgi vingro, bet reizi nedēļā kopā ar mammu brauc pie fizioterapeites Smiltenē.
Dienas pirmajā pusē viņam ir nodarbības Palsmanes pirmsskolas izglītības iestādes sagatavošanas grupiņā, kur zēns jau iemācījies lasīt, rakstīt, rēķināt un kur arī uzturas citu bērnu sabiedrībā, tāpēc vecāki šajā mācību gadā vēl nesteidzās pieteikt viņu 1. klasē.
Sigita Mence katru dienu ir kopā ar savu dēlu, vadā viņu gan uz dārziņu, gan pie ārsta, gan nodarbojas ar dēlu mājās. Ģimene dara visu iespējamo, lai Martins atkal staigātu. Tā ir viņu šā brīža dzīves prioritāte. “Lēnām ejam uz priekšu. Pēc pēdējā kursa Sanktpēterburgā esam atkal vienu pakāpienu uz augšu,” priecājas Sigita.
“Ko sadari mājās? Vai tev nav garlaicīgi?” vaicāju Martinam. “Man ir telefons, spēlēju tajā visādas spēlītes. Vakaros mazgāju rokas, muti, zobus. Reizēm ciemos atnāk draugs,” stāsta Martins.
Drīz sāksies gatavošanās Ziemassvētkiem, kas zēnam ļoti patīk (tad esot dāvanas un skaista egle mājās!), un tad par viņa mīļāko vietu kļūs virtuve, jo Martinam patīk cept pīrāgus un piparkūkas. Pat mīklu viņš pats esot mīcījis.
Un, protams, tiks gaidīts, ko šogad atnesīs Ziemassvētku vecītis. “Pats esmu kādreiz dāvanām taisījis vēstules. Mammai esmu teicis, lai arī kaķim un sunim nopērk dāvanas uz Ziemassvētkiem,” piebilst Martins un stāsta, ka sev Ziemassvētku vecītim dāvanā palūdzis planšeti (planšetdatoru), jo tā esot labāka par lielo datoru, kāds ir mājās.
Sigita piebilst, ka visu laiku “sēdēt” telefonā dēlam gan neļauj, jo viņam mājās jāpilda darbi lasīšanā un rakstīšanā, taču arī piebilst, ka Martins ir strādīgs un uz darbiem nav īpaši jāskubina, piemēram, rudenī viņš pat palīdzējis rakt kartupeļus.
Jāpiebilst, ka negadījumā, kurā cieta Martins, tiesa vēl nav bijusi. “Mums tagad svarīgākais ir bērns, lai viņš tiktu uz kājām. Lai jau cilvēks (sadursmē iesaistītās automašīnas vadītājs – redakcijas piezīme), dzīvo, ja viņam sirdsapziņa ļauj. Tā arī līdz šim viņš ar mums pēc avārijas nav sazinājies, nav apvaicājies, kā Martinam klājas,” teic zēna mamma.
Uzziņai
Kā palīdzēt Martinam Mencim,
informē fonds “Ticība, Cerība, Mīlestība”
Ziedot līdzekļus var, ieskaitot naudu zemāk norādītajos kontos ar norādi “Martinam Mencim”
Saņēmējs: labdarības fonds “Ticība, Cerība, Mīlestība”, reģistrācijas nr. 50008173931.
SWEDBANK— LV05HABA0551037000771
NORDEA (EUR0)—LV19NDEA0000083088858
NORDEA (USD)—LV72NDEA0000083088874
NORDEA (RUB)—LV12NDEA0000083088887
CITADELE—LV06PARX0017233430001
Piezvanot uz tālruni 90006684, tiks ziedots 1,42 eiro;
piezvanot uz tālruni 90006560, tiks ziedoti 4,27 eiro
(šī nauda tiek ieskaitīta fonda kopējā kontā).
