Ik pa laikam “Ziemeļlatvijas” lasītāji mūs, žurnālistus, rosina uzrakstīt par kādu cilvēku. Ieteikumu aizbraukt uz Valkas pagastu pie “Kalnabundu” saimnieces Laimas Lāces saņēmām jau vasarā, jo viņa, kā izrādās, cilvēkiem par velti dod zirgu mēslus, kas kārtīgam dārzniekam ir zelta vērtē. Saimnieces filozofija ir tāda – ja cilvēks kaut ko dara savam priekam vai iztikšanai, tas ir jāatbalsta. Un kāpēc viņai šo bagātību nedāvināt, ja tās ir pārpārēm. Taču, ja Laima uzzina, ka zirgu mēslus kāds nodomājis pārdot tālāk, tam gan tiek strikti atteikts.
Bieži Laima ar savām, kā pati saka, zirgu meitenēm, ir redzama dažādos pilsētas pasākumos, kur ir braukusi gan droškā, gan kamanās vizinājusi Ziemassvētku vecīti. Šovasar pirmo reizi viņa par simbolisku samaksu brīvdienās rīkoja izjādes ar zirgiem pie Zāģezera. Turklāt viens no mūsu – “Ziemeļlatvijas” kolektīva – sapņiem ir, šallēm plīvojot, baltā ziemas dienā izvizināties kamanās.
Šie arī bija iemesli šonedēļ uzprasīties ciemos pie “Kalnabundu” saimnieces. Par laimi, viņa piekrīt tik negaidītam piedāvājumam, vien piesaka, ka tiksies ar mums rīta pusē, jo jau 11 ar savu “redīsiņu”, tā tiek saukts neliels traktoriņš, dosies meža darbos. Šis esot pats piemērotākais laiks malkas gādāšanai nākamajai sezonai. Laima prot rīkoties gan ar trimmeri, gan zāģi.
“Izgriež pogas”
stiprajam dzimumam
Nevienam nav noslēpums, cik smaga ir lauku cilvēku ikdiena. Ja aplokā ganās astoņas tīršķirnes ķēves un ērzelis, kūtī ir trīs piena devējas un teliņi, ja bioloģiski, nelietojot nekādas ķīmijas un minerālmēslus, jāapsaimnieko vairāk nekā 40 hektāri zemes un vairāki hektāri privātā meža, jāsagatavo malka, sirdspriekam jākopj puķu dobes, jāpārstrādā piens sviestā, krējumā un biezpienā un jādara vēl simts un viens darbs, tad dienai pietrūkt stundu. Tikai ne Laimai. Turklāt viņa savās “Kalnabundās” saimnieko viena, jo nu jau pieaugušās meitas dzīvo un studē Rīgā. Vecākā meita Baiba studē pedagoģiju, bet pastarīte Linda apgūst ekonomiku un tirgus zinības. Baiba mammu ir iecēlusi vecmāmiņas kārtā, par to Laima izbauda neizmērojamu prieku un gandarījumu. Laima ir pieņēmusi arī meitu dzīvesdraugus, kas esot laipni, izpalīdzīgi un vienkārši jauni cilvēki. Ciemojoties puiši palīdz smagākajos darbos – saskaldīt lielos bluķus vai pie mājas izrakt kanalizāciju.
Ikdienā Laima ir viena kopā ar saviem trim mīluļiem – pūkainajiem kaķiem. Saimnieci no sava redzesloka neizlaiž bezgala mīlīgā kaķenīte Soni Erikson. Laima smejas: “Tas mans modinātājs. Kā no rīta pulkstenis četri, tā ūsas degunā!” Saimniece kopā ar pūkaino dzīvo kamolu brauc arī ar traktoru. Kaķis esot pirmais, kas ieraušas braucamajā.
Apstaigājot saimniecību un skatoties, kā no aploka brīvībā izlaistie zirgi joņo, astes pacēluši, prātā ienāk latviešu tautasdziesmas rindas: “Ej, Laimiņa, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās!” Taču tā nemaz nav. Lai “Kalnabundas” izveidotu par tādu piemājas saimniecību, kāda tā ir tagad, un Laimai nebūtu jāsūkstās par dzīvi, tas ir bijis un joprojām ir smags fizisks darbs vairāk nekā divdesmit gadu garumā. Turklāt saimniekošanas pirmsākumos Laimai no nelabvēļiem nācās piedzīvot smagu triecienu – viņai ar elektriskā gana mietu nodūra uzticamo mājas sargu un noindēja sešus zirgus. Tad gan, pašai aprokot dzīvniekus, Laima domājusi, ka sabruks un nepārdzīvos tādu triecienu, bet notika brīnumi – viņa to izturēja un neatlaidīgi, it kā spītējot visai pasaulei, turpināja virzīties uz savu mērķi.
Nopērk pussagruvušu mājiņu Pedelē
Laima “Kalnabundas” par savējām sauc pēc ģimenes izjukšanas. Pirms tam viņa ar vīru un bērniem 13 gadus dzīvojusi pie vīra vecākiem Lugažos, bet pēc šķiršanās ar septiņgadīgo meitu un tikko dzimušo mazuli uz rokām pārcēlās uz pussagruvušu mājiņu Pedelē. To Laima nopirka pēc deviņdesmito gadu sākumā ieraudzīta sludinājuma “Ziemeļlatvijā”, kurā bijušais īpašnieks par nekustamo īpašumu un trīs hektāriem zemes prasīja divus tūkstošus repšiku. Tolaik tā bijusi liela nauda. Sākums bijis smags. Jaunajai sievietei bija jāiemācās simts un viens darbs, lai saremontētu māju un kūti. Pirmais, ko viņa nopirktajā mājā izdarījusi – izplēsusi visas pussapuvušās dēļu grīdas. Laima rāda – re, šito šīferi es pati uzsitu, šito pati sanagloju. Protams, atzīst, ka darbu var iemācīties tikai darot, tāpēc smej – nākamais jumts sanāks labāk.
Galvenais iemesls, kāpēc divu bērnu mamma izvēlējās dzīvi meža ielokā, bija tas, ka Laima gribējusi, lai bērni izaug veseli un var uzturēties svaigā gaisā. Viņu baida pilsētas dzīve un tās ietekme uz mūsdienu bērniem, īpaši pusaudžiem. Iespējams tāpēc, ka pati ir rīdziniece, bet Valkas pusē nonākusi pēc Smiltenes tehnikuma beigšanas, kur apguva zootehniķes profesiju. Pēc tam sāka strādāt par vecāko meistari Valkā, Mācību kursu kombinātā, kas atradās Lauktehnikā. Tā bija vieta, kur sieviete apguva saimniekošanai nepieciešamās praktiskās zināšanas.
Bijušās vedeklas pārcelšanos uz laukiem un saimniekošanu atbalstījis vīratēvs Artūrs, kurš ne tikai sniedzis morālu atbalstu, bet palīdzējis remontēt tehniku un darījis vēl citus darbus. Viņš pēc šķiršanās juties vainīgs par sava dēla rīcību un atvainojies dēla vietā. Diemžēl tādu cilvēku ir maz. Laima sirsnīgi atzīst, ka viņai pietrūkt vīratēva, ne tikai tāpēc, ka viņš palīdzējis, bet pietrūkst dēļ sarunām par dzīvi, par savstarpējām attiecībām, par bērniem. Vīratēvs nesen nomira.
Tas, ka Laima ar savu saimniekošanu un domāšanu “izgriež pogas” vairumam stiprā dzimuma pārstāvju, top skaidrs jau pirmajās sarunas minūtēs, arī pēc tam, kad viņa nodemonstrē parastu metāla munštuku, ar kura palīdzību ar traktoru un piekabi var iestūrēt vai izgriezties jebkurā vietā. Protams, mums tā ir vesela un nesaprotama ķīniešu ābece, bet Laimai tādu knifu ir dučiem.
Taču, neskatoties ne uz ko, viņa sevi uzskata par sievišķīgu būtni. To nevar nepamanīt kaut vai tāpēc, ka Laimai ir kopti nagi un sievišķīgas aizraušanās – viņa daudz lasa un nodarbojas ar rokdarbiem, vāra ievārījumus un konservē. Viņa pie mājas iebraucamā ceļa rāda kuplas neparastas formas eglītes. Tās atradusi savā mežā un iestādījusi. Paberzējot skujas, izplatās svaigs aromāts ar citrona smaržu. Kas attiecas uz vīriešiem, Laima ir diezgan skeptiska, jo mūsdienās esot sarežģīti atrast vīrieti, kurš gribētu strādāt no rīta līdz vakaram. Ja vasaras sezonā ir vajadzīgs kāds palīgs, tad, aizbraucot uz Ērģemes veikalu, kur veči rindā sēž, tomēr nevar atrast, kas vēlētos nākt pastrādāt. Laima uzskata, ka tas ir viens no mūsdienu lauku pagrimuma iemesliem – ir cilvēku kategorija, kas zampā slīkst arvien dziļāk un neredz izeju. Vēlme dzīvot un saimniekot nomāc divlitru alus pudele. Laima ir skarba pret tādiem, jo ir nācies piedzīvot, ka pēc padarītā darba piecas reizes nāk pēc algas un līdzi vēl paķer saimniecībai noderīgu dzelzs gabalu. Savulaik viņa reiz aicinājusi kaimiņu talkā vienu dienu vākt kartupeļus, par to solot samaksāt ar ražu, bet tā arī vīrietis neatnāca. Viņa nesaprot, kā, dzīvojot laukos, pats nevar neko izaudzēt. Cilvēku slinkums ir viena traka un neizprotama lieta. Tā vietā, lai strādātu un ģimenei gādātu iztiku, viņi sūkstās par dzīvi vai iestaigā taciņu uz pagasta pārvaldi, lai prasītu pabalstus. Laima joprojām atceras, kā pirms daudziem gadiem vienu reizi pagasta pārvaldniekam prasījusi palīdzību, jo bijis bērniem jāmaksā par mākslas un mūzikas skolu. Uz gadu piešķirti desmit lati ar piebildi – nenāc un neprasi, tu neesi ne dzērāja, ne bijusī cietumniece. Teikto “Kalnabundu” saimniece atceras joprojām, tāpēc sev apsolījusi nekam nelūgties, pašai darīt un iztikt. Tāpēc arī tagad, gaidot ziemu un sniegu, Laima rēķinās tikai ar sevi un kaimiņiem, jo ceļus šķūrēs paši. Citam neesot kam prasīt. Vienu reizi bijusi pagastā samaksāt par izšķūrēšanu, tā joprojām gaida, kad tas beidzot tiks izdarīts. Laima var būt ne tikai skarba, bet arī pateicīga. Saimniece slavē savus kaimiņus – Līdumu ģimeni, kas nekad nav atteikuši un vienmēr ir palīdzējuši, kaut pašiem ir saimniecība.
No piena gatavo
sviestu un krējumu
Atceroties saimniekošanas pirmsākumus, Laima secina, ka pēc kolhozu un daudzu uzņēmumu jukšanas un brukšanas viņai nav bijis cita varianta, kā pašai mājās audzināt bērnus un saimniekot, lai sagādātu iztikšanu. Deviņdesmito gadu sākumā ne jau tikai viņai vienai bijis stress par izdzīvošanu un kā dzīvot tālāk, tas bijis vai katrā mājā. Joprojām Laima pati savām rokām kuļ krējumu un sviestu un gatavo biezpienu. Tuvākie kaimiņi, draugi un citi labi cilvēki zina, ka pie viņas var dabūt šo ekskluzīvo mantu. Saimniece atzīst, ka joprojām laukos pastāv savstarpēja norēķināšanās. Piemēram, Laimai kūtī un stallī pakaišiem vajag sausas un tīras skaidas. Tās viņai arī ir, bet pretim viņa kaimiņam apstrādā kartupeļu lauku un izaudzē ražu. Tāpat maiņas ceļā Laimas ģimene tiek pie medus.
Taču, lai izdzīvotu, nepietiek vien ar pārtiku, vajag arī reālu naudu. To saimniecībā ienes zirgi un citas blakus nodarbes. Ja kādam vajag izpalīdzēt ar traktoru, Laima brauc apstrādāt zemi un veikt citus darbus. Laimai pieder divi “Belarus” traktori, kurus pati arī remontē. Viņa prot uzklāt šīfera vai skaidiņu jumtu, sanaglot nojumi un uzbūvēt kūtij piebūvi.
Tomēr vislielāko gandarījumu “Kalnabundu” saimniece gūst no saviem zirgiem. Tos viņa ne tikai audzē, bet arī skolo. Vērojot viņas ņemšanos ar vienu no jaunajiem zirgiem, kas komandas saprot tikai no saimnieces roku kustībām, gribas teikt, ka Laima ir vietējā zirgu vārdotāja. Parasti komandas ar rokām tiek dotas, ja Laima kopā ar zirgiem pilsētā piedalās kādā pasākumā, jo zirgi jau tāpat satraucas no liekām un nepazīstamām skaņām un nedzird saimnieces komandas. Laima par “dīvāniņiem”, kā viņa mīļi dēvē savus zirgus, varētu stāstīt stundām ilgi, tikai viņa pieteic, ja cilvēks pret zirgu izturēsies necienīgi un vardarbīgi, pretim saņemt to pašu. Interesējamies, vai kādreiz zirgs viņu ir nometis zemē. Zirgkope atbild apstiprinoši, bet tas nav bijis darīts ļaunprātīgi. Laima priecājas, kad “Kalnabundās” ierodas bērni, kuriem ir vēlme uzkāpt zirgā un pirmo reizi, pārvarot savas bailes, doties lēnā izjādē. Ja cilvēkam tuvojas tāds milzīgs radījums, ne visiem ir drosme to mierīgi sagaidīt, kur nu vēl kāpt mugurā. Laima lepojas ar savām audzēknēm, pilsētas bērniem, kuri ne tikai nebaidās no zirgiem, bet arī prot izslaukt govi. Laima atceras gadījumu, kad pēkšņi pagalmā izdzirdējusi meitenes skaļu kliedzienu: “Mamma! Mamma!” Pirmajā brīdī šķitis, ka kūtī notikusi kāda nelaime, bet izrādījās, meitene, slaucot govi, par izdošanos saviļņoti telefoniski ziņojusi mammai. Laimai lielu gandarījumu sagādā mācīt mūsdienu bērniem dzīves un lauku gudrības. Viņa atklāj, ka sāp sirds par dzīvi ne tikai laukos, bet arī Latvijā, jo paļauties var tikai uz sevi. To, vai meitas atgriezīsies uz dzīvi laukos, Laima nezina teikt, bet skaidri zina, ka sevi pilsētā pie visa gatava neredz. Viņas vieta ir laukos, bet, ko dzīvē vēlas meitas, jālemj tikai viņām pašām. Sava saimniecība, darbs, kas sniedz gandarījumu, ir viņas drošības garants un liek celties un darīt, jo citādi Laima dzīvot nemaz neprot.
