Dzīve laukos vieniem saistās ar veiksmīgu saimniekošanu, naturālu dzīvesveidu, bet citiem ar bezdarbu, tukšumu un nabadzību. Viesojoties Smiltenes novada pagastos, ir redzami labiekārtoti ciematu centri ar attīstītu infrastruktūru, izbraucot ārpus tiem, – apstrādāti lauki, iekoptas viensētas. Itin viegli ir uzburt idillisku ainu par dzīvi laukos, bet tas neatspoguļo kopējo ainu.
Mīl iedzert šņabi un pat atņemtā autovadītāja apliecība par braukšanu dzērumā neattur sēšanos pie stūres kunga dūšā, tajā pašā laikā kā zāģētājs tiek slavēts no pasūtītāja puses; bijušais gatera strādnieks ar neīstenotiem sapņiem, tagad nokļuvis bezdarbnieka statusā un meklē ne vien darbu, bet arī sevi; pusmūža sieviete, kuru nebaidīja fiziski smags darbs, tomēr tā rezultātā gadu gaitā radās veselības problēmas ar muguru. Iepriekšējo darbu turpināt vairs nedrīkstēja, tāpēc pašlaik strādā algotu pagaidu sabiedrisko darbu pašvaldībā, par ko mēnesī saņem atlīdzību 150 eiro apmērā. Šie ir daži no reāliem stāstiem, kā laukos dzīvo cilvēki.
Ja dēli nepalīdzētu,
izdzīvot būtu grūti
Blomēniete Vija Liepiņa, izmantojot Valsts nodarbinātības aģentūras (NVA) sniegtos pakalpojumus, nesen uzsāka strādāt algotu pagaidu sabiedrisko darbu Blomes pagasta pārvaldē, veicot teritorijas uzkopšanas darbus. Sieviete labprāt izmantotu arī citas NVA piedāvātās iespējas, papildinot prasmes un iegūstot jaunas zināšanas kursos, bet, dzīvojot laukos, saskaras ar vairākiem šķēršļiem.
“Laukos ir ļoti grūti. Savulaik biju skaitļotāja, pēc tam, audzinot bērnus, nebija iespēja turpināt izglītoties. Desmit gadus strādāju fiziski smagu darbu zemnieku saimniecībā, līdz sabeidzu savu veselību. Ārsts kategoriski aizliedza cilāt smagumus, tā paliku bezdarbniekos. Bet laukos tieši vairāk ir fiziskie darbi. Pienotavā arī vajadzīgi strādnieki, bet apzinos, ka ilgi tur neizturētu. Nopelnītā nauda būtu jāatdod zālēm. Dēli ir izauguši, viens dzīvo Anglijā, otrs ‒ Vācijā. Viņi man palīdz samaksāt ikmēneša rēķinus, tāpēc kaut kā varu izgrozīties. Man ir arī savs dārziņš, vasaras sezonā eju palīdzēt zemniekiem lasīt un šķirot kartupeļus, reizēm pieskatu radinieku bērnu. Mana mamma bija šuvēja, no viņas esmu pārmantojusi prasmes. Kādreiz cilvēkiem vajadzēja uzšūt drēbes, tagad citi laiki,” stāsta V. Liepiņa.
Ar pašreizējo algoto pagaidu sabiedrisko darbu blomēniete ir apmierināta, vienīgi atlīdzība par to ir nepietiekama normālai dzīvošanai. Bezdarbniece stāsta, ka pašlaik darba iespējas ārpus pagasta nemeklē, jo ir problemātiski izbraukāt ar sabiedrisko transportu uz pilsētu. Ar šo problēmu viņa saskārās, iepazīstoties ar NVA piedāvātajiem kursiem, to grafikiem un apmācību norises vietu. “Nav iespējams izbraukāt Smilteni, kur nu vēl Valku. Reizēm ir tā, ka uznāk depresija, bet dēli ir tie, kas silda un uztur možu garu. Es apzinīgi izdaru savu darbu, daudz nerunāju, bet, ja pienāks vēl grūtāki laiki, nāksies doties peļņā uz ārzemēm,” spriež Blomes pagasta iedzīvotāja.
Darba dēļ nolika
malā savus sapņus
Citā pagastā kāds gados jaunāks vīrietis par Viju “Ziemeļlatvijai” stāsta, ka dzīvei laukos ir gan savas priekšrocības, gan trūkumi. Viņš gandrīz desmit gadus ir dzīvojis un strādājis Rīgā, taču tad pārcēlies atpakaļ uz laukiem, jo nevēlējās savu laiku plānot pēc tramvajiem. “Visa dzīve bija pakārtota tramvaju attiešanas laikiem. Sapratu, ka tas nav priekš manis. Protams, jāsaprot arī tas, ka laukos darbu ar atbilstošu atalgojumu būs grūtāk atrast kā urbanizētākā vidē. Iespējas ir, ja vien cilvēks grib strādāt, un vispār laukos bezdarbnieks ir tikai nosacīti. Ja ir savs zemes pleķītis, ko darīt būs vienmēr. Oficiāli kādu laiciņu esmu bezdarbnieks. Pirms tam strādāju kokapstrādes uzņēmumā, kur uz papīra saņēmu minimālo algu. Parādiet cilvēku, kurš var izdzīvot ar pārsimts eiro mēnesī. Jā, iespējams, tie, kuriem darbs ir dažu desmitu metru vai kilometra attālumā, bet, ja katru dienu ir jālej degviela bākā, lai nokļūtu uz darbu? Es izdzīvoju, bet personiskai izaugsmei laika neatlika. Respektīvi, savus mērķus un sapņus, ko gribētu dzīvē īstenot, atliku otrajā un pat trešajā vietā. Lai nopelnītu vairāk, skrēju uz visām pusēm, brīvdienās ņēmu haltūras. Beigās sačakarēju veselību, kuru par nopelnīto naudu cenšos atgūt. Vai tas ir tā vērts?” aizdomāties mudina vīrietis, kurš vēlējās palikt anonīms.
Viņš atklāj, ka iepriekšējā darbavietā priekšnieks uzlika arvien papildu pienākumus tiešajam darbam, jo saprata, ka uz strādnieku var paļauties. “Šobrīd aizvien vairāk saprotu, ka vēlos dzīvē darīt to, kas patīk un aizrauj. Strādāt tādu darbu, kur ne tikai varētu nopelnīt, bet kurā bagātinātos garīgi un emocionāli. Uzskatu, ka neatkarīgi no cilvēka pašreizējiem apstākļiem nekad nav par vēlu sākt un atrast sevi. Ir jāprot saskatīt iespējas pat bezizejā. Nedrīkst ļaut sev uzkraut pārāk daudz, nedrīkst atstāt novārtā savu veselību un sapņus. Šī ir diezgan jutīga tēma, un droši vien būs uzņēmēji, kas nesapratīs tik filosofiski izklāstītu viedokli un teiks, ko tu tur muldi, svarīgākā ir peļņa. No otras puses, vai cilvēks, kurš atnācis strādāt un nolicis malā savus sapņus, būs tas labākais darbinieks? Man ir vislabākās atmiņas par iepriekšējo darbavietu, un apbrīnoju savu priekšnieku, kurš, būdams jaunāks par mani, ir tik daudz sasniedzis savā karjerā. Laukos ir arī citi pozitīvi piemēri, kas vēlreiz apliecina, ka var dzīvot labi,” stāsta bezdarbnieks.
Patlaban vīrietis ir īstā darba meklējumos, salīdzinoši īsā laika periodā apmeklējis vairākus izglītojošus seminārus, tas paplašinājis redzesloku un devis pavisam citu skatījumu uz nākotnes plāniem. Viņš piebilst, ka cilvēkiem ir viegli nosodīt otru, ne vienmēr tas ir pelnīti. Reizēm apstākļu sakritības dēļ dzīve acumirklī apgriežas kājām gaisā.
