Elīna Kubuliņa-Vilne
Kā tev tagad klājas?
Draugs, kā tev tagad klājas?
Daudz par tevi domāju
Šai rudenīgā dienā,
Kad kastaņi ar skaļu paukšķi
Krīt pār visām bērnu dienu
takām.
Vai atceries, kā toreiz mēs
No kastaņiem un zīlēm
Krelles darinājām?
Kā košo rudens lapu kaudzē
Ierakāmies un skaitījām,
Kurš vairāk krāsu atradīs?
Vai tad mēs zinājām,
Ka liktens ceļi šķirsies mums,
Un tālu pasaulē
Tie tevi aizvedīs?
Ir dārga draudzība –
Tik daudzus gadus izauklēta.
Ikviena tava vēstule
Ar mīļumu tiek saglabāta.
Draugs, atbrauc vēl kādreiz,
Kad paukšķēdami
Asie kastaņeži krīt,
Lai varam atkal kopīgi
Dzīves skaistākās
Krāsas ieraudzīt.
Rudens miglā
pazudis laiks
Čalodamas lapas krīt,
Tām līdzi kāda
Nodzeltējusi sirds
Vējā lidinās.
Uz bruģa skumst
Peļķu pelēkās sejas.
Tava elpa šonakt
Baltu apmetni aplikusi,
Tā apskauj
Nosalušo sirdi,
Izplūst rasas asaras.
Vienkāršā valodā
Runā rīts ar mani.
Kad esi blakus,
Rudens miglā
Pazudis laiks.
