Atzīmējot Latvijas Republikas proklamēšanas 99. gadadienu un Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes simtgadi, aizvadītajā sestdienā un svētdienā Valkā un Valgā notika vairāki pasākumi, kurus apmeklēja ne tikai pilsētas iedzīvotāji, bet arī prominentas personas.
18. novembra svētku uzrunā Valkas pilsētas domes priekšsēdētājs Vents Armands Krauklis atgādināja, ka: “Šodien ir īpaša diena Latvijai, bet jo īpašāka – Valkai. Pirms simts gadiem pēc vecā kalendāra Valkā sanāca Latviešu Pagaidu Nacionālā padome un faktiski pieņēma pirmos Latvijas neatkarības dokumentus. Tas bija ārkārtīgi grūts, sarežģīts, bīstams un neiespējams laiks, lai taptu Latvijas valsts. Un tomēr bija cilvēki, kuri ne tikai no Latvijas, bet arī no Pēterburgas, Maskavas un Ukrainas, jo tolaik latvieši pēc 1. pasaules kara bija izkaisīti pa visu plašo Krievijas impēriju, atbrauca uz Valku. Neskatoties uz to, ka būtiska tautas daļa necerēja un pat nedomāja, ka latviešiem varētu būt sava valsts, tomēr nolēma, ka tā būs. Šiem cilvēkiem un viņu pēctečiem, izrādot cieņu un godu, esam sapulcējušies, jo vēsture ir jāzina. Tā ir ļoti svarīga mūsu būtības daļa, bet reizē ir skaidrs arī tas, ka mēs dzīvojam šodien un domājam par rītdienu, lai tā būtu labāka.
Tradicionāli 18. novembrī mēs sakām paldies cilvēkiem, kuri ir īpaši, jo tik daudz nedomā vienīgi par sevi, bet domā par līdzcilvēkiem, par sabiedrību, domā par to, kāda būs mīļā Valka un dzimtie pagasti.
Es nesaukšu daudzus gadskaitļus un vārdus, jo šogad ir iznākusi vēsturnieka Jāņa Tomaševska brīnišķīgā grāmata par to, kā toreiz tapa brīvā Latvija Valkā, kādi bija cilvēki, kas ielika Latvijai pamatus. Daudziem no viņiem bija ļoti skarbs liktenis – daudzus 1941. gadā nošāva Krievijā, daudziem ir nezināma kapa vieta. Mēs 11. novembrī Valkā atklājām piemiņas stēlas 89 Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas nāk no pašreizējā Valkas novada teritorijas. Tas ir neticams cilvēku daudzums, kuri bija gatavi ziedot pašu dārgāko – savu dzīvību – par Latviju. Valkā formējās Ziemeļlatvijas armija, kurai bija izšķiroša loma, lai Latvija taptu par valsti. Tas ir nākamais vēstures posms – 1919. gads, bet tajā brīdī Latvija pastāvēja tikai uz kuģa “Saratov” klāja Liepājā. Ziemeļlatvijas armijas pirmajā iesaukumā divās dienās par tās kareivjiem un virsniekiem kļuva vairāk nekā 300 valcēniešu. Bez zābakiem, bez ieročiem, bez formām, bet ar milzīgu apņēmību. Tālāk seko 1941. un 1949. gads, kad tauta piedzīvoja izsūtīšanas šausmas. Tas ceļš ir bijis grūts, ērkšķains un asiņains, tādēļ mēs to nedrīkstam aizmirst. Mums jāturpina iesāktais, mums jābūt šo cilvēku cienīgiem. Esmu pārliecināts, ka ne tikai te sapulcējušies, bet visā Latvijā ir pietiekami daudz cilvēku, kas sirdī tur savu valsti Latviju neatkarīgi no tā, cik pareizi vai nepareizi ir valdības lēmumi, jo mēs esam Latvija.”
Vairāk foto – www.ziemellatvija.lv.
