Kaut nākamās Saeimas vēlēšanas gaidāmas pēc nepilna gada, aizvien uzskatāmāka kļūst atsevišķu politiķu un politisko grupējumu rosīšanās ar domu par balsotāju simpātiju iekarošanu. Ja arī kādam nav īpaši redzamu ieganstu vai iespēju šādai rosībai, tad vismaz tiek meklētas iespējas, kā sabiedrību aizvirzīt tālāk no domām par maģistrālajiem tautsaimnieciskajiem jautājumiem, priekšplānā izvirzot emocionāli iedarbīgākas tēmas. Par to liecina gan avīžu, gan televīzijas pēkšņa pievēršanās bērnu slimību un bāreņu tēmai, kur sasāpējušu un līdz šim nerisinātu problēmu netrūkst aizvien. Izklausās pēc kāda politiskā grupējuma kampaņas, jo bērnu liktenis taču neatstāj vienaldzīgu gandrīz nevienu normālu cilvēku. Par kampaņu runāju tāpēc, ka tēma uzradusies pēkšņi, kaut situācija bijusi problemātiska gadu desmitiem.
Katru reizi, kad tuvojas vēlēšanas, politiķi dalāmi divās grupās: tajos, kas grib saglabāt varu, un tajos, kas grib iegūt varu. Jau tagad var spriest, ka nākamās Saeimas vēlēšanas sola prāvas izmaiņas pie varas nokļuvušo politiskajā spektrā. Visnopietnāk apdraudētas ir partijas “Vienotība” nākotnes izredzes, tāpēc tik izmisīgi tiek meklēti partijas atdzīvināšanas paņēmieni. Taisnību sakot, būtu netaisni, ja daudzi pieredzējuši politiķi pēc gada tiktu atstāti, tā teikt, aiz borta, jo valsti uzticēt tikai jaunpienācējiem, kuriem trūkst iemaņu valsts vadīšanā, arī nebūtu labi. Bet šoreiz kārtējo reizi izpaužas patiesība, ka ikviens latvietis ir gudrāks par visiem citiem latviešiem, tāpēc “Vienotību” deldējusi gan šķelšanās, gan iekšēja intrigošana. Minētās partijas sākotne meklējama “Jaunajā Laikā”, kad lielas izmaiņas sākās līdz ar Solvitas Āboltiņas pievienošanos, kas noveda vispirms līdz partijas dibinātāja Einara Repšes nobīdīšanai no skatuves. Pēc tam varam atcerēties Āboltiņas konfliktēšanu ar Sandru Kalnieti, kam sekoja gan partiju šķelšanās, gan vēlākā apvienošanās. Solvita Āboltiņa nenoliedzami spilgta personība, bet savu rakstura īpašību dēļ iemantoja palamu “Rižā bestija”. Rezultātā sekoja partijas saraksta neveiksme Kurzemes vēlēšanu apgabalā, kur individuālais rezultāts Āboltiņai nebija slikts, bet saraksts kopumā viņu atbīdīja aiz svītras. Toreiz Āboltiņa bija gandrīz vienīgais cilvēks, kurš valdības sastādīšanas fāzē spēja saturēt kopā jau pusirstošo frakciju, tāpēc bija pat attaisnojams gājiens ar Jāņa Junkura kandidatūras atsaukšanu, jo šis puisis tik un tā izskatījās Saeimas darbam galīgi nepiemērots savdabis. Bet pēc tam Āboltiņa pieļāva rupju kļūdu, cerēdama, ka viņa spēs kļūt par premjeri, ja vien panāks Straujumas demisiju. Bet tā bija pārrēķināšanās, un tālākais jau izskatījās pēc Āboltiņas politiskās karjeras agonizēšanas. Dāmai no agrāk pieredzētās veiksmes palikusi tikai nešpetnība. Jānovēl Ašeradenam, lai viņam izdodas saglabāt vismaz agrākās partijas kodolu ar patiešām pieredzējušiem valstsvīriem.
Lieki runāt par provinces sīkpartiju un dažu jaunveidojumu tieksmi apvienoties priekšvēlēšanu blokā, jo vismaz novadu līmenī gandrīz nav tādu aktuālu problēmu, kuru dēļ vajadzētu šķelties. Šāda apvienošanās ļoti svarīga tāpēc, ka, jūtot sev labvēlīgu situāciju, savas sekstes sākuši celt tie spēki, kuri pašlaik stūrē Rīgas pilsētu. Saprotams, ka krieviskajai “Saskaņai” apnicis nīkt Saeimas opozīcijā, kas varbūt apmierina Urbanoviču, bet neapmierina Nilu Ušakovu. Starp citu, laikā, kad Latvijas politiku būtiski savandīja laikraksts “Diena” ar Sarmīti Ēlerti priekšgalā, par Ušakova piemērotību politiķa karjerai pārliecinājās arī Vašingtona, uzaicinot viņu uz tikšanos, ja nemaldos, Valsts departamentā. Atradis sev sabiedroto un padomdevēju kādreizējā komjaunieša Amerika personā, Ušakovs panācis, ka krievvalodīgais elektorāts Latvijā patiešām vienots. Lai nokļūtu pie valdības stūres, ar to nepietiek, un nu jāmeklē ceļš pie latviešu sirdīm, un to var panākt, ja vismaz formāli tiek sarautas saites ar putinisko Krieviju, meklējot iespējas Eiropas Savienības un vispār Rietumu virzienā. Šajā nolūkā Ušakovs meklē, tiesa, nesekmīgi, iespējas sadarboties ar NATO karaspēka vienībām Latvijā, kas dažkārt var liecināt par dažu saskaņiešu vēlmi paspiegot Maskavas labā. Lai tomēr iekārdinātu latviešu vēlētājus, ir nolemts, ka vēlēšanās pušelnieks Ameriks veidos savu sarakstu kopā ar kādu no reģionu mazpartijām. Man grūti iedomāties, ka atradīsies daudz latviešu politiķu, kuri gribēs iesaistīties šādā darījumā, ja nu vienīgi kāda grupiņa no Daugavpils vai Rēzeknes. Amerika “Gods kalpot Rīgai” līdz šim uzskatāma par partiju bez ideoloģijas, kuras pamatā ir tikai vēlme nokļūt pie varas siles, proti, pie naudas āderēm. Savukārt Ušakovam vajadzīgs partneris, kas gudrāks par viņu, bet politiskās ietekmes ziņā mazsvarīgāks. Nujā, arī starp nacionāli domājošajiem latviešiem atrodami ne mazums, kuriem galvenā rūpe ir grābšana, laikam taču uz šāda tipa politikāņiem cer gudreļi Rīgas varas gaiteņos.
Ja domājam par nākotnes izredzēm, tad jāsaprot, ka pretī krievvalodīgo vienotībai latvieši spēj uzrādīt galēju sašķeltību un savstarpējo apkarošanu. Rezultātā mums izveidojušās un turpina veidoties dučiem sīkpartiju, un katras sīkpartijas priekšgalā atrodas kāds nosacīts vadonis, kuram vairāk par visu negribas ierobežot savas šķietamās varas pozīcijas. Šādus vadonīšus var apmierināt vēlēšanās iegūtais pusprocents balsu, bet mums vajadzīgas rīcībspējīgas partijas. Starp citu, cilvēkus nereti piesaista visādas dīvainas idejas gan politikā, gan garīgajā dzīvē. Pietiek vienam dīvainim sludināt, ka pasauli pārvalda dievs tējkannas veidolā, un jau pēc mēneša uzrodas savs simts piekritēju. Politikā tomēr nevajadzētu šādā manierē ākstīties.
