Ūdens — dzīvības pamats, bez tā mēs nevaram izdzīvot ne dienu. Kas var būt labāks par malku tīra auksta akas ūdens karstajā vasaras dienā? Varbūt vienīgi rīta makšķerēšana tīras upītes krastā.
Ūdens — dzīvības pamats, bez tā mēs nevaram izdzīvot ne dienu. Kas var būt labāks par malku tīra auksta akas ūdens karstajā vasaras dienā? Varbūt vienīgi rīta makšķerēšana tīras upītes krastā.
Katram saimniekam ir pazīstama ilgošanās pēc lietus sausuma laikā vai arī ilgošanās pēc brīža, kad lietus apstājas lietavu laikā.
Ūdens un lauksaimniecība cieši saistīti
Ja ūdenim ir laba kvalitāte, tajā mīt daudz dažādu zivju, tajā ir patīkami peldēties, ar to var piesaistīt tūristus. Taču bieži vien zivis ir izķertas, no strautiem ūdeni dzert nedrīkst un pat ezeru tuvumā nav patīkami atrasties sliktas smakas dēļ. Kāda tur runa par peldēšanos vai tūristiem?
Katra mūsu darbība ietekmē ūdens kvalitāti neatkarīgi no tā, vai mēs atrodamies tieši pie tā vai nostāk. Esam saistīti ar upēm un ezeriem caur strautiem, meliorācijas grāvjiem, gruntsūdeņiem, kas veido attiecīgās upes vai ezera sateces baseinu. Kanalizācijas ūdeņos, kūtsmēslos, vircā, organiskajā mēslojumā un minerālmēslos ir atrodamas barības vielas: slāpeklis un fosfors. Uz lauka tās dod labumu, bet ūdeņos pārvēršas par ļaunumu. Upes un ezeri aizaug, ja tajos ir pārāk daudz barības vielu. Zivīm trūkst skābekļa, ūdenstilpēs un ūdenstecēs lēnām apstājas dzīvības procesi. Par uzskatāmu piemēru atzīstam Burtnieku ezeru, kurā notiek gandrīz nenovēršams aizaugšanas process.
Slāpeklim un fosforam nonākot gruntsūdeņos, tie iekļūst akās un paaugstinās risks cilvēku veselībai. Ir iespējams, ka vienā sētas malā izvietota kūtsmēslu kaudze piesārņo ūdeni akā, no kuras jūs dzerat. Atsevišķs stāsts ir par pesticīdiem, kas, nonākot ūdeņos, var izraisīt nepatikšanas dabai vai cilvēku veselībai.
Veselais saprāts saka, ka ūdens ir jāsargā. Bet ko darīt, ja to piesārņojums veidojas no mēslošanas vai citas darbības, kas attīsta saimniekošanu laukos.
Ūdens sargāšana var atmaksāties!
Lielākais piesārņojums veidojas no kūtsmēslu uzglabāšanas un mēslošanas. Par kūtsmēslu krātuvēm runājot, tām jānodrošina uzkrāšana pakaišu kūtsmēsliem vismaz sešus mēnešus, šķidriem mēsliem vai vircai — vismaz septiņus mēnešus. Tām arī jānodrošina pietiekama kūtsmēslu izolācija no nonākšanas ūdenī.
Lai samazinātu piesārņojumu, ir jāizvairās no mēslošanas upju un ezeru krastu, kā arī ūdens ņemšanas vietu tuvumā (10 metru aizsargjoslā). Ieteicams mēslot tieši tik daudz, cik nepieciešams konkrētai kultūrai. Tas palīdzēs gan nodrošināt labu ražu, gan saglabāt augsnes auglības uzturēšanu, gan izvairīties no pārliekas naudas tērēšanas un ūdens piesārņojuma ar barības vielām. Mēslošanas plānu, kurā būs paredzēts optimāls mēslošanas daudzums un laiks konkrētiem apstākļiem, palīdzēs sagatavot Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centra speciālisti.
Tagad par videi draudzīgāku saimniekošanu var saņemt ES atbalstu. Līdztekus platību maksājumam, kas ir 26,44 eiro par hektāru, un papildu maksājuma par laukaugu (68,08 eiro/ha) un lopbarības (15,64 eiro/ha) kultūrām vairākums saimnieku Ziemeļvidzemē var pieteikties mazāk labvēlīgo apvidu atbalstam, kas ir no 33 līdz 64 eiro/ha atkarībā no tā, kādā pagastā dzīvojat. Šā atbalsta saņemšanas nosacījums ir labas saimniekošanas prakses ievērošana, kas raksturojas ar ūdens aizsardzības pasākumiem. Ja teritorijas ir vērtīgas no dabas daudzveidības viedokļa, zemju īpašnieki un lietotāji var pieteikties agrovides maksājumiem. Lai uzzinātu vairāk, varat vērsties Ziemļvidzemes lauksaimniecības pārvaldē vai attiecīgā rajona lauku konsultāciju un izglītības centrā.
Mūsu zeme un ūdens ir mūsu bagātība. Prātīga saimniekošana nav nekas jauns — jau senči zināja, kā sadzīvot ar dabu un gūt no tās labumu. Labi saimniekojot, mēs iegūsim tagad un nodrošināsim nākotni saviem bērniem!
