Kad lidmašīna nosēžas Afganistānas galvaspilsētā Kabulā, smiltenietim Aigaram Savickim tas ir sākums ne tikai divu nedēļu ilgam izlūkošanas braucienam, sagatavojot militāru misiju, bet arī ceļojumam laikā, pagātnes virzienā.
Kad lidmašīna nosēžas Afganistānas galvaspilsētā Kabulā, smiltenietim Aigaram Savickim tas ir sākums ne tikai divu nedēļu ilgam izlūkošanas braucienam, sagatavojot militāru misiju, bet arī ceļojumam laikā, pagātnes virzienā.
Latvijas militārais kontingents izvietots šīs Centrālās Āzijas valsts ziemeļos, Meimenes pilsētā, vienā bāzē ar Norvēģijas karavīriem. Lai izpētītu situāciju, kā dzīvo un ko domā afgāņi, Latvijas zemessardzes virsleitnants Aigars Savickis devās arī uz afgāņu ciematiem kalnu ieplakās.
Misija – militārā novērošana
Zem spilgti zilām debesīm, kuras apmācas tikai ziemā, tuksnešainajai zemei pieplakušas tikpat pelēcīgas mājeles. Vietējie tās būvē no dubļiem un ēzeļu mēsliem. Afganistānas kalnu apvidos ēzeļi ir vienīgais transportlīdzeklis un arī kurināmā avots. Aukstajās ziemās cilvēki ciematos sildās, dedzinot ēzeļu mēslus. Koki un krūmi neauglīgajā zemē negrib augt.
“Ciematos valda ļoti liela nabadzība. Grūti pat iedomāties, kā tādos apstākļos cilvēki spēj dzīvot,” pārrodoties Latvijā, Aigars dalās iespaidos.
Janvārī viņš uz šo nemierīgo zemi, kuras dienvidos un austrumos joprojām par varu cīnās radikālās kustības “Taleban” kaujinieki, dosies vēlreiz – nu jau uz pusgadu. Pirmo reizi kopā ar Latvijas Nacionālo Bruņoto spēku karavīriem miera uzturēšanas misijā piedalīsies Latvijas zemessargi – ne tikai zemessardzes profesionālā militārā dienesta karavīri kā Aigars, bet arī ārrindnieki, kuru pamatdarbs ir cits. Aigara komandētajā nodaļā būs septiņi cilvēki, arī divi palsmanieši. Afganistānā viņi dienēs militārās novērošanas nodaļā NATO vadītajos Starptautiskajos drošības atbalsta spēkos.
Nebrauc naudas dēļ
Nodrošināt valstī kārtību un palīdzēt tai atjaunoties, – tas ir deklarētais mērķis, ar kādu kopš 2001. gada Afganistānā uzturas ASV un NATO miera uzturētāji, tai skaitā arī Latvijas karavīri.
“Es noteikti nebraucu naudas dēļ, tāpat kā lielākā daļa zemessargu mūsu nodaļā. Mūsu vidū ir uzņēmējs, kuram Latvijā ir lielāki ienākumi, nekā viņš nopelnīs misijā Afganistānā,” uzsver Aigars Savickis, zemessardzes 22. kājnieku bataljona 2. kājnieku rotas komandieris. Viņam šī būs pirmā militārā misija. Aigars brauks tālab, lai pārbaudītu sevi kā karavīru. “Gribu sasniegt augstāko punktu, lai praksē, reālās situācijās pārbaudītu iegūtās zināšanas.” Zemessardzē smiltenietis dien kopš tās dibināšanas 1991. gadā.
Latvijas sabiedrībā ne reizi vien, it īpaši pēc traģiskajiem notikumiem Irākā, aktualizējas jautājums, vai Latvijas karavīriem vajag riskēt ar dzīvību svešās, tālās zemēs. “Tas īstenībā ir par Latviju,” atbild Aigars. “Latvija ir iestājusies NATO, un tai ir jāievēro NATO politika, citādi mūsu valsts paliks izolācijā.”
“NATO spēku klātbūtne Afganistānā tās nabadzīgajiem iedzīvotājiem ir pat vajadzīga, jo viņi saņem lielu materiālu palīdzību,” uzsver Aigars. “Tāpēc vietējo noskaņojums pret NATO karavīriem pārsvarā ir labvēlīgs. NATO dalībvalstu civilpersonas un karavīri palīdz rakt dziļurbuma akas, būvēt skolas. Būtu valstī lielāka drošības situācija, varētu palīdzēt vēl aktīvāk.”
Izdzīvošanai – aitas un narkotikas
Skolu celtniecība un atvēršana ir viena no prioritātēm, palīdzot atjaunot kara izpostīto Afganistānu. Aptuveni 80 procenti valsts iedzīvotāju ir analfabēti. Ciematos NATO dalībvalstu karavīrus sagaida skrandās tērpti bērni basām, no netīrumiem aprepējušām kājām. Pie darba viņi pierod jau bērnībā. Jau pulksten četros no rīta mazi afgāņu puikas ar ūdens pudeli un maizes doniņu pie sāniem dzen aitu ganāmpulku uz kalnu ganībām.
Bērnu afgāņiem ir daudz. Dažviet vēl saglabājusies daudzsievība. “Laikam jau pie tādas dzīves pierod. Nelaimīgi afgāņi neizskatās. Viņiem jau gan nav īpaši ar ko salīdzināt. Aizved viņiem bumbu kā dāvanu, un lielāku laimi nevajag,” iespaidos dalās Aigars.
Tikai pēdējā laikā ciematos parādās greznība – satelītantena un viens televizors uz visu ciemu, kā arī telefons ciema vecākajam. To dāvina miera uzturēšanas spēki.
Ciematos afgāņu ienākumu avots ir lopkopība, galvenokārt aitas, kuras tur esot teju zelta vērtas, un, jā, tā ir taisnība, – arī narkotikām vajadzīgo augu audzēšana. Aigars redzējis kaņepes un magones daudzos māju pagalmos. “Lielai daļai tā ir izdzīvošana. Apkarojot šo nodarbi, jādod cilvēkiem pretī kaut kas cits,” spriež smiltenietis.
Līdz misijai Afganistānā Aigars vēl grib paspēt izlasīt grāmatas par šīs valsts vēsturi. Kaut arī šodien tā ir karos izpostīta un nabadzīga zeme, Afganistāna ir izveidojusies vietā, kur senatnē mijiedarbojušās daudzas Eirāzijas civilizācijas.
Tiesa, šodien Aigars ar savu nodaļu ir Norvēģijā, kur trenējas misijai kopā ar Norvēģijas miera uzturēšanas spēku karavīriem. Norvēģijas ziemeļos zemessargi apgūs miera nodrošināšanas operācijām nepieciešamās zināšanas un iemaņas maksimāli Afganistānai pietuvinātos apstākļos.
Pēc atgriešanās mājās atsāksies treniņnometne Dobelē, kas ilgs līdz Ziemassvētkiem. Tad – vēl dažas brīvas dienas kopā ar ģimeni, un pēc tam – ceļš uz Afganistānu.
