Neviens cilvēks nespēj aiziet no savas bērnības un jaunības. Un, ja nu vecais labais Dieviņš atvēlējis nodzīvot tā pailgāk, tad jāteic, ka mūža gadi tomēr aizritējuši neiedomājami ātri. Tāpēc man neliekas nemaz tik senā pagātnē, kad uzšķīru jauno 1936. gada kalendāru, kur titullapu greznoja smaidīgs onkulis ar gaisā izslietu pirktu. Mamma skaidroja, ka tas esot “mūsu vadonis Kārlis Ulmanis”, bet viņa paceltais pirksts domāts, lai bērni labi uzvestos.
Šim notikumam sekoja kara gadi un pēckara gadi, kad cilvēki ar skumjām atcerējās labos miera laikus. Viss, kas labs, saistījās ar miera laikiem. Bet paaudzes mainās, un tie, kas nav pieredzējuši manas bērnības notikumus, būtībā nespēj īsti priekšstatīties tos apstākļus, kādi manai paaudzei bija ikdiena. Par to nule esmu pārliecinājies, kad “Ziemeļlatvijā” pārlasīju mūsdienu paaudzes žurnālistei sniegto interviju, kurā iezagušās daudzas neprecizitātes, sevišķi gadskaitļu pieminējumos. Tāpēc, lai dažas manas biogrāfijas neprecizitātes netiktu kārtējo reizi tiražētas, nolēmu par “tik briesmīgi senām lietām” uzrakstīt pats.
Ja publikācijā minēti mani 12 gadi, tad varu paskaidrot, ka tajā gadā vēl turpinājās karš. Septembra beigās mūsu ģimene atgriezās mājās no nelielām bēgļu gaitām, un mans pieredzējums varbūt bija tas, ka nācās skriet nopakaļ savam aitu ganāmpulciņam, jo šie lopiņi vairījās no pretī braucošajiem kara ratiem un ietiepīgi skrēja pa mīnu laukiem, un man bija jāskrien līdzi. Pirms tam visu vasaru biju atradies frontes tiešā tuvumā, pieredzējis gan aviācijas uzlidojumus, gan artilērijas viesuļuguni, kam rezultāts bija saraustīti karavīru ķermeņi ar salnas nosvilinātiem kartupeļu lakstiem, kurus izrotāja zarnu fragmenti.
Pēc pārbraukšanas sapostītajā mājā nācās pierast pie trūkuma, ko mūsdienās sauktu par galēju nabadzību. Ak, nebija taču neviena humpalu veikala, kur lēti nopirkt vezumiem labu mantu. Pat manu galīgi nonēsāto un par mazu kļuvušo mētelīti mamma atdāvināja kaimiņu bērniem. Sākot dzīvi it kā no jauna pēckara gados vienīgā iespēja bija pašaustās drēbītes, un 13 gadu vecumā es ar sastiķētu velosipēdu vedu maišeli aitu vilnas uz Kokneses dzirnavu vilnas kārstuvi, ko tagad klāj Pļaviņu jūra. Tie bija savi 30 kilometri pa nepazīstamu ceļu. Rudenī no diedziņiem noauda vadmalu, un ziemā kaimiņš uzšuva normālu uzvalku. Starp citu, daudziem jaunajiem studentiem vēl 1952. gadā mugurā bija pašausti uzvalki, jā, arī man un Ojāram Vācietim.
Pirmajā pēckara periodā daudzas saimniecībā derīgas mantas atradām mežos un pamestos karavīru bunkuros. Un starp derīgām mantām mēs atradām arī milzum daudz, kā tagad teiktu, sprādzienbīstamu priekšmetu. Puikas dažkārt bija pat vairāk informēti par pieaugušajiem. Kad kaimiņu vecaistēvs grasījās izgatavot sev skārda trauku no prettanku granātas, tad es biju tas, kas viņam atklāja patiesību. Večuks nobālēja. Bet kaut kur Gaiziņkalna pusē līdzīgs večuks bija gribējis no lāpstas nodauzīt pielipušos mālus un uzbliezis pa tuvumā esošu prattanku mīnu.
Kad 1947. gada rudenī iestājos Cesvaines vidusskolā, tur mācījās viens otrs izbijušais leģionārs, bija skolēni, kas saistīti ar mežabrāļiem, bet mūsu klases audzinātājs bija čekas ziņotājs. Pieredzēju izsūtīšanu, kam sekoja kolhozu dibināšana.
Publikācijā mans fotoattēls no Madonas vidusskolas laika. Man 17 gadu, un tā ir pēdējā bilde, kur es vēl bez brillēm. Pa vasaru strādāju kolhozā, ar zirgu pļaujmašīnu pļāvu zāli sienam. Zirdziņi bija pašu audzēti, tāpēc īpaši mīļi un pierasti. Pēcpusdienās reizēm sēdos uz zirgu grābekļa, lai savilktu vālos izžuvušo sienu, kuru bariņš sievu ar dakšām sameta zārdos.
Tajā vasarā iepretī mūsu mājai atjaunoja Rīgas-Ērgļu dzelzceļu, tostarp arī tiltu pār Nāružiņas upi. Strādāja galvenokārt notiesātie, kuri izmitināti Baltavas stacijā vagonos. Starp citu, tur bija arī nākamā rakstniece Anita Liepa, kura dažkārt nāca pie manas mammas, lai nopirktu “kādu oliņu vai speķa šķēlīti”. Neganta jaunkundze bija, jo atklāti un skaļi lamāja padomju varu. Bet tilta būvētāji vispirms bija spiesti izdrupināt vecā tilta betona pamatus, un tam nolūkam izmantoja tās sprāgstvielas, kas mētājās visur kur. Puikas parasti visu piegādāja, ieskaitot no mīnmetēju mīnām izņemtos mazos detonatorus. Kad visu bijām noskatījuši, sākām gudrību izmantot zivju apdullināšanai. Es rīkojos gana saudzīgi, jo spridzekli gatavoju šautenes patronas čaulītē, kas atvarā uzsita kārtīgu mutuli. Bet gadījās, ka viens detonators izrādījās ar korodētu apvalku, un tad arī notika tas, kas notika. No Ērgļu slimnīcas drīz tiku pārvests uz Rīgas pirmo slimnīcu, kur, man par laimi, tolaik strādāja lieliski acu ārsti. Pēc trim mēnešiem es jau šo to sāku redzēt, bet profesors pieteica, lai janvārī braucot uz galveno operāciju. Tā arī sagaidīju savu 18 gadu jubileju – ne īsti redzīgs, ne neredzīgs. Slimnīcā biju apguvis Braila rakstu, tāpēc laiku īsināju, neredzīgo rakstā pierakstot daudzās dzirdētās anekdotes.
Kad profesors Balodis mani operēja, notiekošo vēroja lieliskie ārsti Magiļņickis un Ābele, arī bariņš medicīnas studentu. Pēc tam es atguvu spēju lasīt. Gads skolā bija pazaudēts, tāpēc dažus pavasara un vasaras mēnešus nostrādāju Ērgļu komjaunatnes komitejā, uzkrājot dzīves pieredzi un šo to nopelnot. Mūsu mazais kolektīvs bija visai dīvains. Pirmais sekretārs bija Latgales zēns, viņu drīz iecēla par kolhoza priekšsēdētāju Zaubē. Nesekmīgi esot centies kolhozu nodzert. Otrais sekretārs, kad iedzēra, nespēja sevi kontrolēt, pēdējo reizi viņu redzēju kaut kur Līvānu pusē braucam ar piena kannām. Puslīdz sadraudzējos tikai ar Arvīdu Briedi, vēlāko žurnālistu. Vēl dzīvē nācās sastapties ar skolu daļas vadītāju, par kuru labas atmiņas. Man par labu nāca tas, ka iepazinos ar daudziem tā laika kolhoziņiem un, protams, unikāliem cilvēku likteņiem.
Tā izgadījās, ka pēc atgriešanās Madonas vidusskolas pēdējā klasē, es vairs nesastapu agrākos klasesbiedrus, un īpatnība bija tā, ka nokļuvu eksperimentālajā zēnu klasē. Esmu savulaik rakstījis žurnālā “Skola un Ģimene” par saviem izcilajiem skolotājiem, kuriem esmu pateicīgs vēl tagad.
Bet mana pirmā publikācija faktiski bija jau 1947. gada rudenī žurnālā “Bērnība”. Un tā nebija nekāda pantošana, bet luga, kuru, cik zinu, dažās skolās pat iestudēja. Mācoties pamatskolā daudz lasīju, un mani aizrāva Blaumaņa lugu pētīšana. Kaut kā izgadījies, ka nekad vēlāk nav bijusi vēlme rakstīt lugas. Interesanti piebilst, ka honorāru par šo publikāciju paguva izņemt mans tēvs, un turklāt tādā brīdī, kad notika naudas reforma: attiecīgo summu saņēmām jaunajos rubļos bez mainīšanas un neko nezaudējot.
Madonas vidusskolas izlaiduma klasē izcēlos ar to, ka rakstīju milzīgi garus sacerējumus. Viens sacerējums par brīvo tēmu, teiksim, piepildīja pusotru burtnīcu. Toreiz neapjēdzu, ka skolotājai taču tas viss jāizlasa..
